Ausma Derkēvica
Apskatīt komentārus (0)


03.01.2012

Ausma Derkēvica

1929. gada 21. jūlijs- 2011. gada 26. decembris

Kā balta dūja - liega un maiga, ar mūzikas spārniem lidojoša – viņa glāstīja mūzikas skaņas. Kā stalta un stingra karaliene viņa vadīja tūkstošu balsis – gan savos lolotajos koŗos, gan uz Dziesmu svētku Virsdiriģentu komandtiltiņa. Trausla un vienlaikus – stipra. Mūzikas Maestrise Ausma Derkēvica. Latvijas Lielās mūzikas balvas laureāte, Triju Zvaigžņu ordeņa kavaliere, Mūzikas akadēmijas Goda profesore.

Mūziķe Ar Lielo Burtu.

Nu ar skumjām jāteic – viņa bija. Jāapjauš doma, ka noslēdzies mūžs, kas ievilcis vienu no spilgtākajiem dzīpariem Latvijas koŗu mākslā. Jāapjauš atziņa, ka Emiļa Melngaiļa Lokaties’i mežu gali, 2008.gada Dziesmu svētkos viņas roku un smaida vadīta, izskanējusi pēdējoreiz.

Ausmu Derkēvicu mīlēja, cienīja, respektēja. Rēķinājās ar viņas talantu, erudīciju, apbrīnojamo intuiciju un mūzikālo gaumi. Viņas darbiem un domām bija svars.

Viņa bija pirmā sieviete – latviešu Vispārējo Dziesmu svētku virsdiriģente. Kopš 1973.gada. Šo godu viņa, pirmkārt, izpelnījās darbā ar spožo sieviešu kori Dzintars, ko vadīja vairāk nekā četrdesmit gadu, līdz gadu tūkstošu mijai. Kopā ar dzintara meitenēm viņa pierādīja, ka sieviešu koris var pilntiesīgi stāvēt līdzās vīru un jauktajiem koŗiem. Dzintara skanējuma kvalitāte bija nepārspējams etalons kā sieviešu koŗiem pašu mājās, tā daudziem koŗiem augsta prestiža starptautiskos konkursos, no kuŗiem tika pārvestas daudzas zelta medaļas un Grand Prix. Turklāt pati Maestrise tajos ne reizi vien tika atzīta par labāko diriģenti un vēlāk vairākkārt ievēlēta par konkursu Goda patronesi. Un ne velti - viņai piemita precīzs, smalks žests, apbrīnojama satura un formas izpratne; viņas interpretācijas bija dziļi mūzikālas un emocionāli piesātinātas. Tas briedināja lieliskus augļus: Ausmai Derkēvicai un Dzintaram tika veltīts desmitiem latviešu autoru darbu, tika ieskaņoti vairāki albumi, tapa desmitiem koncertprogrammu, koncertceļi veda uz Eiropu, Ameriku, Japānu.

Otra viņas lielā mīlestība bija Valsts Akadēmiskais koris Latvija – no 1969. gada vairāk nekā divdesmit sezonu talantīgā partnerībā ar Imantu Cepīti, viņu kopīgajā nopelniem bagātajā laikmetā. Tajā ierakstīts gan Maestrises meistarstiķis – pašā trešās Atmodas sākumā līdzās Valsts Akadēmiskā koŗa nosaukumam izcīnītais godpilnais, valsti pārstāvošais Latvijas vārds, gan iestudēto mesu, orātoriju un rekviēmu simti, ar kuŗsiem apceļotas kā bijušās padomijas mētropoles, tā zemes aiz „dzelzs priekškara”. Krustu šķērsu koncertceļos atzinības aurā koris dziedājis desmitiem koncertu mēnesī, bet Ausmas Derkēvicas padomiem interpretācijā uzticējušies ne tikai mūsu profesionāļi, bet arī tādi mūzikas grandi kā Dmitrijs Kitajenko, Vladimirs Fedosejevs un Mariss Jansons.

Arī tad, kad cienījamā Maestrise jau bija atvaļinājusies no aktīvās mūzicēšanas, viņa rūpīgi un ieinteresēti sekoja līdzi mūzikas dzīves norisēm un savu pēcteču darbiem – priecājās par panākumiem, pārdzīvoja neveiksmes, neliedza padomu. Mūzika ar Latvijas Radio Klasika starpniecību bija viņai līdzās līdz pat pēdējam elpas vilcienam – veldzējoša, stiprinoša, mierinoša. Tāpat kā visi mīļie ģimenē. Nu sācies viņas ceļš uz aizsaules kori. Tur, kur Mūžam nebeidzama gaismas straume līst.

Rūta Paula