Sēro Latvijas katoļu baznīca un ticīgie
Apskatīt komentārus (1)


16.06.2010

   Tā bija drūma ziņa, kas 2010. gada 18. maijā iekļāvās tīmeklī un citos saziņas veidos, ka šai rītā mūžībā aizsaukts uzticīgais dvēseļu gans Mons. Antons Smelters. Viņš atstāja silto prāvesta vietu trimdā – Ziemeļvācijā, Harpštetē – un atgriezās Dzimtenē tautiešu aprūpē un Jēkaba katedrāles biktskrēslā. Tas bija DIEVAM un TUVĀKAM uzupurēts mūžā nobeigums.    

   Antons Smelters dzimis 1923. gada 17. janvārī Varakļānu pagasta Kokaru sādžā. Pēc Varakļānu pamatskolas beigšanas viņš turpināja skolas gaitas vietējā ģimnazijā. Materiālās grūtības bija lielas, jo tēvam bija maza saimniecība un bērniem svētīta ģimene. Taču tieši šādās ģimenēs ir censoņi un Dieva svētība. Visa ģimene dzīvoja skaistu dzīvi un centās tikt uz priekšu. Sākās kaŗa gadi. Nu Antonam bija jāiet Latviešu leģionāKaŗa beigās, atrodoties Vācijā, viņš pats saprata, ka dzīvo kā sapostītā zemē vētras izmests. Vienmēr viņu vadījusi dziļa smeldze: tiekties pēc labā, skaistā, patiesā un svētā. Tas viss apvienots Augstākajā Labumā – Dievā. Ceļš uz to – priesteŗa ceļš. Smelters izvēlējās šo ceļu. Ja ir izlēmts – nevar vairs sēdēt un gaidīt. Par turpmāko viņš pats stāsta: „Vāciju es atstāju 1948. gada 28. janvārī bez derīgiem izceļošanas papīriem, bez franču valodas un līdzekļiem es pārgāju Beļģijas robežu un ierados pie bīskapa Sloskāna Skildē pie Antverpenes.

    Jau otrā dienā bīskaps sāka mani sagatavot priesterībai. Tas bija ilgs un smags, bet arī prieka un jaunas atziņas pilns ceļš. Bīskapa skola bija pamatīga. Bez žēlastības viņš dzina manā „ierūsējušā” galvā latīņu un franču valodu, bet manā sirdī īsto jēgu par priesterību un garīgo dzīvi... Tikai 1956. gada 15. jūlijā Turnē katedrālē beļģu bīskaps mani iesvētīja par priesteri.

       Kad es vēl biju pēdējā teoloģijas kursā, kādā sarunā bīskaps Sloskāns man atklāja, ka mans darbalauks būs Vācija, jo prāvests R. Mutulis atkārtoti lūdzot sūtīt kādu jaunu latviešu priesteri uz Vāciju, lai tas rūpētos par izkaisītiem latviešu katoļiem Ziemeļvācijā. Pēc prāvesta Mutuļa neatlaidīgā lūguma man bija sagatavošanās jāpārtrauc un jābrauc uz Vāciju, uz Osnabrikas diecēzi. Tur bīskaps bija ar mieru mani pieņemt tikai ar vienu noteikumu, ja es piekrītu kādā vācu draudzē veikt kapellāna pienākumus. Ziemeļvācijā izkaisītos latviešu katoļus es drīkstu aprūpēt tikai savā brīvajā laikā. – Kad 1958. gada 8. maijā es ierados Osnabrikā un pie bīskapa mājas nejauši sastapu ģenerālvikāru, viņš man turpat uz vietas paziņoja: „Jūs esat norīkots par vikāru Dīpholcā. Prāvests Šmits jūs jau tur gaida.” ” (LKBV biļetens „Druva”, 129/5, 1986. g. septembrī.)

       Kapellāna Antona Smeltera garīgās aprūpes darbs ar šādiem noteikumiem prasīja uzupurēšanos, sasteigtu darbu un dvēseļu aprūpi. Taču viņš bija apņēmies izturēt un darīt iespējamo tautiešu aprūpē. Osnabrikas bīskaps ievēroja kapellāna centību un rūpes, taču tikai pēc zināma laika viņu izraudzīja par prāvestu Harpšetetes draudzē, kas bija tuvāk Brēmenei. Darba pienākumu bija vairāk, taču nu viņš varēja pats iedalīt un visam iekārtot laiku. Sākumā tautiešu apmeklējumos kapellāns brauca ar vilcienu, līdz varēja pats atļauties iegādāties auto.

       Kad prāvests Miķelis Lizdiks bija Vācijas latviešu katoļu garīgās aprūpes direktors, viņš latviešu katoļu aprūpes darbu sadalīja trīs daļās. Katrs latviešu prāvests dabūja septiņas vācu diecēzes, kuŗās viņiem bija jāaprūpē latviešu katoļi. Dienvidvācija ietilpa prāvesta Mutuļa garīgās aprūpes darbalaukā ar sēdekli Minchenē; Vidusvācijā aprūpi veica pats misijas direktors M. Lizdiks ar aprūpes centru visai Vācijai Frankfurtē; Ziemeļvācijas septiņas diecēzes nonāca prāv. A. Smeltera aprūpē. Tas bija pieņemams atrisinājums.

          1962. gadā prāv. M. Lizdika iniciātīvā un ar toreizējā latviešu katoļu misiju direktora prāv. R. Mutuļa atbalstu un piekrišanu Vācijā nodibināja latviešu katoļu biedrību „Druva”. Sākuma gados „Druvas” kapellāns bija pats prāv. M. Lizdiks, ar 1965. gadu pēc prāv. Lizdika lūguma un ar Dr. K. Ruča piekrišanu kapellāna pienākumus uzspieda prāv. A. Smelteram. Līdz ar trimdas latviešu katoļu garīgās dzīves vadītāja direktora Richarda Mutuļa nāvi 1980. gadā aprūpes darbā radās grūtības: prāv. A. Smelteram tika uzticēti jauni pienākumi. Viņš uzņēmās LKSA „Dzintars” Vācijas vienības kapellāna pienākumus, un misijas vadītājs prelāts Dr. K. Ručs uzdeva viņam vadīt latviešu katoļu aprūpi Vācijā. Apbrīnojama bija prāv. A. Smeltera vadība: starp abu organizāciju locekļiem viņš veicināja labu kristīgo saticības garu. 1984. gadā LKBV „Druva” pilnsapulcē kapllānam A. Smelteram izteica pateicību par lielo darbu, sevišķi par Apkārtraksta izdošanu (530 eks. ). Savukārt LKSA „Dzintars” 1990. gada globālajā kongresā prāvestu A. Smelteru izraudzīja par organizācijas goda biedru. Atzinība – kur viņš pielika savu roku, viss veicās.

       Sākot ar 1988. gadu, Latvijā sāka pūst nedaudz brīvāki vēji, tie pamazām aizpūta stagnāciju, valsts vara pieļāva atjaunot – ieviest lūgšanu grāmatas un garīgo literātūru. Prāvestam radās jaunas rūpes. Ar „Druvas” Apkārtrakstu viņš ievadīja līdzekļu – ziedojumu vākšanas akciju visos kontinentos, iesaistot Rīgas kūriju, vācu, austriešu u.c. organizācijas. Svarīgi bija sagādāt papīru un citu nepieciešamo kūrijas preses izdevumu atjaunošanai. Akcija sekmējās, bet tas prāvestam radīja jaunas rūpes: nebija palīgu, kas visu droši nogādātu Rīgas Kūrijā. Prāvestam radās doma: „Vai nebūtu prātīgāk, ja es pats atgrieztos Latvijā, lai atlikušos priesterības gadus ziedotu savai tautai.” – 1990. gada novembrī Rīgas Kūrijas bīskaps J. Cakuls bija rakstījis Osnabrikas bīskapam un lūdzis atbrīvot prāv. A. Smelteru no Harpštetes prāvesta amata Rīgas Mētropolijas vajadzībām. Bīskaps Averkamps šo lūgumu ievēroja un iecēla prāv. A. Smelteru pat pensionāra godā.

      Tikai 1991. gada janvāŗa beigās prāv. A. Smelteram izsniedza vīzu uz trim mēnešiem. Tā 1991. gada 11. februārī pulksten trijos no rīta prāv. A. Smelters kopā ar izvadītājiem svinēja savu pēdējo Sv. misu Harpštetes Kristus Karaļa baznīcā. Pēc brokastīm viņš savā automašīnā ar smagu piekabi devās ceļā caur Dāniju, Zviedriju un Igauniju uz Dzimteni, kur viņu sagaidīja piederīgie, Rīgas Mētropolijas vadība un aprūpes darbs izmocītajā Dzimtenē. Par to stāstīs Baznīcas prese...

      Pēc prāvesta Antona Smeltera atgriešanās Latvijā tautiešu garīgo dzīvi visā Eiropā vada monsinjors Pēteris Dupats no Briseles.

Alberts Spoģis

Minsterē