LATVIEŠU VALODA
Apskatīt komentārus (0)


09.11.2011

LATVIEŠU VALODA

Smejat, ļaudis, dziesmiņai, nesmejat valodai:

Dziesmiņ’ mana izdomāta, valodiņa Dieva dota.

                                  Kr. B. Dsk. 906. (23)

Lasot šolaiku latviešu laikrakstus, žurnālus, rakstus tīmeklī, pat dažas grāmatas vai klausoties Latvijā cilvēku runās, kļūst skumji, kad redzam un dzirdam, kā tagad raksta un runā latviešu valodā.  Cilvēkam, kas dzimis latvietis un skolā mācījies latviešu valodu, to ir grūti pieņemt, jo teikumi bieži ļoti sarežģīti, pilni ar liekvārdību, tie piebārstīti vietā un nevietā ar svešvārdiem, doma nav skaidri izteikta un izprotama.  Kas notiek tagad ar latviešu valodu?  Valoda taču raksturo tautu, tā ir tautas dārgākā vērtība.  Valoda ir tautas sirds un dzīvība.  Kā cilvēks ar slimu sirdi nelaikā mirst, tā tauta, kam valoda piesārņota un kļuvusi par nevalodu, arī pazūd no pasaules tautu saimes. Bez valodas nav tautas.  Doma, lai Latvijā piešķirtu valsts valodas tiesības krievu valodai, tāpēc ir neprāts.

Pirms vairākiem gadiem, kad vadīju Latviešu tautiskā mantojuma kursus Latvijas universitātē Rīgā, man gadījās saruna ar kādu vācieti, kas tur mācīja vācu valodu.  Toreiz Latvijā, pēc krievu okupācijas un Latvijas neatkarības atjaunošanas, tautā bija bieži dzirdams teiciens, ka „vajagot iziet Eiropā”.  Mūsu saruna novirzījās uz šo teicienu un viņa teica:  „Ko tad latvieši var Eiropai piedāvāt?  Latvieši pat savu valodu nevar saglabāt.”  Dzirdot to no sveštautietes, man ļoti sāpēja sirds.  Šo vācu valodas profesores teicienu neesmu aizmirsis, un tas nāk atmiņā vienmēr, kad  gadās sastapties ar valodas kropļojumiem.

Dainā lasām, ka „valodiņa Dieva dota”.  Tā ir jāsarga un jāglabā.  Valoda nav tikai sazināšanās līdzeklis.  Valodā izteiktas cilvēka jūtas, vēlēšanās, novērojumi, spriedumi, secinājumi, gribas un negribas izpausmes.  Ar valodas palīdzību varam izpaust savus priekus, izmisumu un bēdas.  Valodā atskan tautas dvēseles stīgas. 

Dainu sacerētāji izteikuši savas jūtas, pārdzīvojumus un domas skaidros, vienkāršos vārdos.  Tās lai ir paraugs šīsdienas latviešiem visur, visās vietās, visos gadījumos un vajadzībās.  Mūsu seno dainotāju radītās tīrās un nepiesārņotās dainas atspoguļo latviešu tautas dvēseli. 

Mēs visi esam atbildīgi, lai latviešu valoda paliktu tīra, svešu, tai nepiederīgu pienesumu, aizguvumu un izteicienu nepiesārņota.  Atgādināsim sev, ka „valodiņa Dieva dota”, un latviešu uzdevums un svēts  pienākums ir ikdienas to kopt un sargāt, lai mūsu valoda, kas ir tautas sirds un dvēsele, līdz ar visu latviešu tautu dzīvotu saules mūžu. 

Marģers Grīns