Sieviešu stāsti
Apskatīt komentārus (0)


17.01.2012

Sieviešu stāsti

Stāstu krājums Mēs. XX gadsimts, „Dienas grāmata”, 2011.g., 272 lpp.

Ir bijuši kollektīvu romānu rakstīšanas eksperimenti, kur katrai nodaļai kāds cits autors. Pirms vairākiem gadu desmitiem tādu kopromānu turpinājumos publicēja Laiks. Bija interesanti tvert ikviena autora stila īpatnības un vērot, kā viņš tālāk izvērsīs kollēgu aizsākto sižetu.

Citāds eksperiments bijis padomā Gundegai Repšei ar vienpadsmit mūsdienu Latvijas rakstu mākslas kollēģēm. Viņas divdesmitā gadsimta Latvijas vēsturi „sagriezušas šķēlītēs” un „sadalījušas uz galviņām”, soloties nepilna gada laikā katra par savu šķēlīti uzrakstīt stāstu. Ilze Jansone rakstījusi par 1905. gada revolūciju, Inga Žolude par Brīvības cīņām, Andra Neiburga, Kristīne Želve un Nora Ikstena par Latvijas pirmo neatkarības periodu, Gundega Repše par krievu ienākšanu un Ieva Melgalve par vācu laiku. Pārējās rakstnieces uzmanību veltījušas padomju laikam līdz pat 1991. gada barikādēm. Tās ir Dace Rukšāne, Andra Manfelde, Maira Asare, Inga Ābele un Laima Muktupāvela. Visi divpadsmit stāsti tagad izdoti krājumā Mēs. XX gadsimts.

Grāmatas ievadā literātūrzinātnieks Valters Nollendorfs atgādina pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu amerikāņu feministu kustības dalībnieču centienus panākt, lai vēsture turpmāk tiktu aplūkota arī no sievišķīgā skatupunkta, ne tikai no vīrišķīgā vien. Rotaļājoties ar angļu vārda history (vēsture) nozīmi un izcelsmi, viņš sauc atmiņā, kā feministes pieprasījušas, lai his story (viņa stāsts) tiktu papildināts ar her story (viņas stāsts).

Ja jūs krājuma divpadsmit stāstus bez autoru vārda dotu izlasīt kādam kaut cik vērīgam lasītājam un aicinātu viņu pateikt, kuŗa dzimuma autors stāstu sarakstījis, kāds varētu būt iznākums? Ja šāda izmēģinājuma trusītim trāpītos tikt man, es tikai četrus stāstus atskārstu par sievietes prāta un roku veidojumu, bet pārējos astoņus būtu varējis sarakstīt gan rakstnieks, gan rakstniece.

Inga Žolude 23 lappuses gaŗajās Sarunās no frontes brīvības cīnītāju mutē ieliek vienu pašu rupju vārdu, un arī viņu žargons ir pieklājīgs un maigs. Protams, mums var būt vēlēšanās mūsu valstiskās neatkarības izcīnītājus tagad uzlūkot gandrīz vai par svētumu, bez miesas un asinīm, bez spējas zaimot un lamāties, bet uz tik izteiktu ideālizāciju vērsta var būt tikai labi audzināta sieviete. -  Andras Neiburgas stāstā Kur es esmu sieviešu emancipācijas ideja ieskanas jau 1925. gada Rīgā. - Ievas Melgalves Laimdotas atbrīvošanā rodas iespaids, ka rakstniece savu tēlu Juri iekāro vairāk, nekā Juris iekāro titulvaroni Laimdotu.

Slavas dziesmu sievietēm par viņu spēju pārciest un izturēt grūtus apstākļus dzied Laima Muktupāvela stāstā Krusttēvs un brāļi, dūmi un zelts: „Kaŗus uz saviem pleciem iznes sievietes, - kuŗas stiprākas, tās var kaŗu pavilkt. Veči saiet mežā un tup, viņi lepni var paziņot – čau! – es aizeju partizānos/mežabrāļos. Kamēr veči sevi kā genu banku sargāja, tupēdami ierakumos, blindāžās dziļi mežā, sievietes viņiem sagādāja ēdienu, viņas jūdzās arklos, pļāva, samala miltos pasauli, no rūgtajām asarām cepa saldu maizi un, riskēdamas ar savu godu un dzīvību, nesa ar bārdu aizaugušajiem večiem bunkuros maizi. Viņas sačurkstināja gaļiņu, pašas neēda, atnesa ēdienu, izmazgāja vīriešu utainos kreklus...”

Kad dažu dienu laikā pēc kārtas izlasīti divpadsmit stāsti, mazāk spilgtās vietas jau paguvušas no atmiņas pagaist, aizšķiŗot pēdējo lapu. Tāpēc te dažas piezīmes par labākiem vai krāšņākiem momentiem krājumā ārpus sievišķīgā un vīrišķīgā pretnostatījuma temas. -

Grāmatas ievadā tās iedvesmotāja Gundega Repše pastāsta, ka iecere bijusi jaunākām rakstītājām piešķirt senākus laikus, lai viņām būtu „iespēja pētīt un apzināt periodus, kuŗus viņas nav piedzīvojušas”. Tad nu jauno rakstītāju katēgorijā, tā šķiet, vajadzētu likt pirmā stāsta Pieci autori Ilzi  Jansoni. Pieci patika. Forma tradicionāla, virziens reālistiskais, bet vēstījums mērķtiecīgs un saspringts kā novelē. Jānis 20. gs. sākumā devies no Latvijas uz Tērbatu studēt teoloģiju, bet kritiskā brīdī atgriezies mājās, kļuvis par sociālistisku revolūcionāru. Viņa brālis Pauls turpretī ir veco vērtību piekritējs, mācītājs. Konflikts starp abiem ir gluži vai ar simbolisku nozīmi, jo mūsu tautas idejiska sašķeltība taču bija raksturīga vēl visam tālākajam 20. gadsimtam. Kā pienākas, bojā jāiet trešajam. Vienīgais mesls modernismam Piecos ir kursīvā rakstā iespiestie nervozie jautājumi „mācītāja kungam” nodaļu sākumā.

Andras Neiburgas un Kristīnes Želves stāsti krāsaini parāda 1920. un 1930. gadu Rīgu. A. Neiburgai 1925. gadā pagalmā aiz kāda Brīvības ielas nama vēl ganās govs, bet paplašinās cilvēku pasaules pieredze: viņi ceļo uz ārzemēm, un dažu dzīvē ienāk agrāk par izvirtušām uzskatītas morāles normas. K. Želve izceļas ar t. s. epistolāro formu, nododot lasītājam it kā starp 1920. un 1934. gadu kādai Līziņai viņas māsas rakstītas vēstules. Šī forma spējīga stāstījumam piešķirt aktuālitātes nokrāsu, tikai brīžiem šķiet, ka autorei vairāk rūp laikmeta izgaismošana stāsta lasītājam nekā iedomātās Līziņas informēšana. Pirmoreiz nācās sastapties ar deminutīvu „Rainīts”, - vēstulē, kur Līziņai tiek ziņots par Raiņa nāvi.

Noras Ikstenas „Paradīzes ābolos” skolniecei Ievai piešķirtais goda pilnais pienākums Vadonim ceremoniāli pasniegt  ābolu atstāj Ievā „āboliskas” atmiņas un iespaidus līdz pat mūža pēdējai stundai. N. Ikstena veikli parāda, kā Kārļa Ulmaņa autoritārās  valdīšanas gadu (pozitīvā, ideālistiskā) nacionālā jutoņa un pārliecība gājusi roku rokā ar (apšaubāmo) vadonības kultu.

Padomju laiku visas rakstnieces, protams, notēlo negātīvi, tomēr katrai ir sava pieeja. Dace Rukšāne Ērglī komūnistu gaišās nākotnes solījumus saskata kā sirreālus un izturas pret tiem sarkastiski: „Skolā ir jautri. Mums stāsta par komūnismu, kas jau pēc divdesmit gadiem ļaus mums dzīvot tā, ka visi tikai smaidīšot un smiešot – uz darbu skries ar prieku, veikalos preces būs par brīvu.” Andra Manfelde Saules pulksteņa protokolā uz padomju iekārtu noraugās ar smīnu, ar ironiju. Maira Asare stāstā Ilgā klusā sezona par okupācijas gadiem (kaut vārds „okupācija” nekur netiek lietots)  vietām raksta ar manāmām dusmām. Var jau būt, ka ir piemēroti pret režīma ačgārnībām un absurditātēm izturēties ar ironiju un sarkasmu, kā to savās lugās darīja nesen aizsaulē aizgājušais čechu drāmatiķis un prezidents Vāclavs Havels, bet padomju iekārta taču bija arī varmācīga, un pret šo aspektu dusmas noteikti ir vairāk vietā nekā smīns.

Visskaļāk un pilnasinīgāk ne smīn, bet smejas tā pati jau minētā krāšņā stila meistare Laima Muktupāvela. Žēl, ka viņas rindā stāvēšanas aina pie pārtikas preču veikala un pēc tam aina veikalā („Visi metās ieņemt veikalu kā bruņukuģi „Potjomkins” 1917. gadā”) ir par gaŗu, lai tās šeit citētu, bet autores atmiņā saglabāto vērojumu asums un precīzitāte ir nepārspējami.

Kā G. Repše, tā V. Nollendorfs savu ievadvārdu beigās izsaka cerību, ka nākamajos gados krājuma stāsti pārtaps romānos. Jājautā: kāpēc lai būtu tāda cerība? Vai romāna žanrs jebkuŗā gadījumā ir pārāks par stāsta žanru? Vai stāstiem un novelēm nav savas specifikas, savas pašvērtības? Tautai, kam bijuši tādi īsās prozas vecmeistari kā Blaumanis un Jānis Ezeriņš, nevajadzētu par visu varu tiekties pēc diždarbiem apjoma ziņā.

Eduards Silkalns