Varavīksnes gaismā
Apskatīt komentārus (0)


10.04.2012

Varavīksnes gaismā

Pāvils Vasariņš, Varavīksnes spēks, recenzijas, apceres, reportāžas, Viesturs Vecgrāvis, Ievadvārdi. „Nordik”, 2011, 376 lpp.

Izdarīgais literātūras kritiķis, ja atstājam citus viņa sasniegumus nepieminētus, Pāvils Vasariņš atkal ir paveicis Herkula cienīgu darbu, savācot savus pēdējo gadu publicējumus, no kuriem sastādīts ievērojams, abām rokām turams sējums.Te lasītājs gūs veldzi no dažādu kritiķu apcerēm, kā arī mudinājumu atklāt pats savus lēmīgus apsvērumus, kādi ne vienmēr padodas apcerētājiem. Bet tādas jau varētu būt kritikas radības. Sējums aptveŗ kādus 34 rakstījumus, kas būtu apzīmējami par recenzijām, kuŗās vairāk vai mazāk apskati darbi, ko sacerējuši mūsdienās paši ievērojamākie rakstītāji un rakstnieki, piemēram, Jānis Klīdzējs, Andrejs Pablo Mierkalns, Velta Toma, Artūrs Voitkus, Andrejs Eglītis, nemēģinot pārskatā atlasīt redzamākos vai tos, kuŗi kļuvuši ievērojami ar savu oriģinālitāti vai „pārgalvību” neturēties iemītās tekās. Ir taču dažādi ceļi, kas ved uz atzinību. Gribētos, gan ļoti uzmanīgi, piebilst, ka sējuma sastādītājs daudz nenoņemas, lai deklarētu savas pārliecības un formulētu savas literārās teorijas, un par to ne jau ne viens vien lasītājs viņam būs pateicīgs.

Pēdējos gadus daudzi teorētiķi ir smagi pūlējušies, lai izskaidrotu proponēto teoriju nepieciešamību. Daži lasītāji priecāsies, citi jutīsies vīlušies, ka jāmaldās pa maz nospraustiem ceļiem, it kā kritikai būtu jāturas pie Anatola Fransa vecum vecā pieņēmuma, ka kritiķis vadās pēc savām impresijām, kas viņam radušās, lasot darbu. Daudzi lasītāji to atzina par pieņemamu veidu, kā tuvoties tekstam. Tie, kas gribēja panākt zinātniskāku teksta izvērtēšanu, joprojām meklēja un meklē vēl arvien, lai atšķirtos no „impresionistiem”, kuŗiem parasti pārmet pārlieku savdabību. Debates par šādiem kritikas sadalījumiem neizsīkst un droši vien turpināsies, kamēr vien būs rakstītāji un lasītāji.

Šo dūšīgo sējumu ievada Dr. Viestura Vecgrāvja ne mazāk sološie ievadvārdi, kuŗu virsraksts vien, paplašināts un ar vienu elpas vilcienu pagrūti izdvešams, piedāvā pamatīgu lasījumu: „Mērķtiecība, mīlestība un konsekvence: ārsta profesija un literātūrvērtētāja aicinājums.” Lasītājs būs cienīgi ievadīts lasāmā daudzveidībā. Grāmatu atveŗot, nobijies lasītājs sastapsies ar tīri labi pazīstamiem vārdiem, kā, piemēram, Ainu Zemdegu, Veltu Tomu, Māri Čaklo, pieminot no mums aizgājušos. Pa starpām ir esejas, kā arī sava veida meditācijas par mūsu literātūru, piemēram, „recenzija par recenzijām”. Nodaļā „izlasīt bija vērts” atrodam atziņas par Ojāru Vācieti vai Gunaru Janovski. Šāds mistrojums reizēm ir saistošs, reizēm izaīcinošs. Varētu pārmest mūsu autoram pārlieku centību neiejaukties lasītāja paša personīgo atziņu sijājumā. Šis tas jau varētu palikt lasītāja paša atbildībā. Taču ir jau visādi lasītāji, un tiem visiem nevarēs izpatikt. Jāatceras Aisopa fabula par tēvu un dēlu, kuŗi ved ēzeli pavadā uz tirgu pārdošanai, pa ceļam uzklausot ņirdzīgo ceļmalas skatītāju padomus. Visi trīs nonāk tirgus laukumā, stiepjot ēzeli uzmestu uz kārts. Šādas pārdomas izraisīs ikviens autors, kas negrib uzņemties atbildību par saviem uzskatiem, ļaujot lasītājam piedalīties darba izvērtēšanā. Protams, visiem jau pa prātam neviens kritiķis nevarēs izpatikt. Un varbūt vajadzētu pa brīžam pieļaut, ka recenzents varētu uziet „dārgumus”, ko ātrlasītājs palaiž gaŗām maz ievērotus. Taču reti kāds lasāmā patērētājs gribēs pūlēties „sagremot” savam lasītājam ko pasniegt, pašam nepūloties.

Par šī sējuma rūpīgo sagatavošanu atzinība pienākas sastādītājam. Par to paldies! Labu lasīšanu!

Juris Silenieks