LV
 TAVS LATVIEŠU LAIKRAKSTS ĀRPUS LATVIJAS / Sākumlapa

 

 
Latvian Newspaper Laiks
  

 

PASŪTINI LAIKRAKSTU ŠEIT

 

  TAS IR DROŠI UN ĒRTI!

 

 

--> 

LAIKS IR VĒRTĪBA

ABONĒŠANA

SLUDINĀJUMU IZCENOJUMS

Ņujorkā kopš 1949.gada iznākošais laikraksts LAIKS  ir plašākais latviešu izdevums ārpus Latvijas. Ievietojot sludinājumu, jūs sasniedzat (vai sasniegsit) vairāku tūkstošu lielu lasītāju auditoriju ASV, Kanādā un citviet pasaulē.

LAIKS iznāk reizi nedēļā. Četras reizes gadā – „Jauno Laika” krāsains pielikums.

Ik nedēļu

  • Ziņas par latviešu sabiedrisko dzīvi Amerikā un citās mītņu zemēs;
  • O.Celles, P.Goubla, F.Gordona, K.Streipa, S.Benfeldes, D.Mjartāna komentāri par notiekošo Latvijā un starptautiskajā politikā;
  • Intervijas ar latviešu sabiedriskajiem darbiniekiem;
  • Ekonomistu un kultūras apskatnieku vērojumi un vērtējumi;
  • Ceļojumu apraksti un sporta jaunumi.

JAUNO LAIKS

  • Jauniešu komentāri un viedokļi par latviešu sabiedrības nākotni ASV un citās mītņu zemēs;
  • Amerikas Latviešu Jaunatnes Apvienības lapa;
  • Pasākumi ASV un Kanādā;
  • Intervijas ar jaunajiem māksliniekiem, mūziķiem un sportistiem;
  • Informācija par vasaras nometnēm Ziemeļamerikā;

  • Padomi par dzīvošanu un mācībām Latvijā. 

 


Our content: collegefootballfaniacs.com

Our store: collegefootballfaniacsstore.com

 

 

 

Textbook125x125

 

 

  


 

 

  


 
Visas ziņas
·  ABONĒŠANA
·  SLUDINĀJUMU IZCENOJUMS
TAVS LATVIEŠU LAIKRAKSTS ĀRPUS LATVIJAS
Ģertrūdes iela 27,
Rīga,LV-1011
Latvija
+371 67326761
+371 67326784
redakcija@laiks.us

Kantoris ASV
Rasma Adams
114 4th Ave NW,
Largo, FL33770
727-953-6313
727-286-8543
rasma@laiks.us

Laiks esam mēs paši!

 

Pasūtiniet Laiku un Jauno Laiku sev, saviem bērniem un mazbērniem!

 

Mudiniet arī savus draugus, paziņas un kaimiņus atbalstīt mūsu avīzes turpmāko pastāvēšanu!

 

















86913

Par vecām dziesmām pierastā izpildījumā
Apskatīt komentārus (0)


09.07.2018


 

 

Pirmā saruna – par tiem, kuŗi noteikti iekļūs nākamajā Saeimā

 

Priekšvēlēšanu kampaņa vēl nav īsti sākusies, taču partijas jau piesaka sevi publiskajā telpā. Vai šogad kampaņa varētu ļoti atšķirties no tā priekšvēlēšanu laika, kas bija pirms četriem gadiem?

 

Vērojot notiekošos procesus, domāju, ka neatšķirsies. Tiesa gan, pa četriem gadiem šis un tas pasaulē ir mainījies, un tas varētu viest zināmas korekcijas priekšvēlēšanu kampaņās. Tradicionālie plašsaziņas  līdzekļi pakāpeniski zaudē savu ietekmi, tādēļ liela daļa kampaņu pārceļas uz tīmekli. Droši vien jau esam ievērojuši, ka partijām ir diezgan ierobežoti resursi, lai sevi reklāmētu tiešā veidā, un tiek izmantotas visdažādākās metodes, lai šos ierobežojumus apietu. Viena no šādām metodēm ir „melnās kampaņas”, un tās jau ir sākušās pilnīgi visās frontēs. Redzam, kas notiek ar tieslietu ministru Rasnaču un tēvzemiešiem, un domāju, ka kaut kas līdzīgs mūs vēl gaida. Tomēr, manuprāt, kopumā nevaram runāt par radikālām pārmaiņām, tam nav nekāda pamata. 

 

Ir partijas, kuŗas sevi reklamē nepārtraukti, jo kādam pieder avīze, kāds ar biedrību palīdzību, kuŗas partija financē, sevi reklāmē tīmeklī. Vai šīs partijas ir ieguvējas un vai tām ir priekšrocības pirms vēlēšanām? 

 

Atbilde ir diezgan pašsaprotama. Protams, ka tās partijas, kas strādā ar sev lojālajiem plašsaziņas līdzekļiem arī vēlēšanu starplaikos, ir ieguvējas. Tas nevienam nav bijis un nav nekāds noslēpums. Tikpat labi tas attiecas ne tikai uz drukātajiem medijiem, bet arī uz dažu labu TV kanāli, kas neuzkrītoši simpatizē dažiem polītiskajiem spēkiem. Un arī tas sevi attaisno, ja raugās no partiju puses. Šobrīd varam runāt par partijas Vienotība  norietu jeb strauju sarukšanu, un tas nepārprotami ir saistīts arī ar to, ka Vienotībai atšķirībā no vienas otras citas partijas nav bijis sava lojāla medija, kas mērķtiecīgi strādātu partijas populāritātei vairāku gadu gaŗumā. Tādēļ lojālie plašsaziņas līdzekļi ir ļoti liels resurss, jo iespējas sevi reklāmēt ir tiesiski ierobežotas. Tas nav nekāds brīnums, vai ne?

 

Vai lojālie plašsaziņas līdzekļi var paplašināt vēlētāju loku? 

 

Nedomāju, ka tas ir tikai komūnikācijas vai plašsaziņas līdzekļu jautājums. Lielā mērā tas ir arī jautājums par pašas partijas dzīvi un darbu ilgākā vai īsākā laika posmā. Neviena no tām partijām, kuŗas šobrīd reitingos ir pirmajā trijniekā un ir ar diezgan lielu atrāvienu priekšā visiem pārējiem, nav dibināta vakar vai aizvakar un pat ne pirms gada. Tās ir partijas, kas tādā vai citādā formā pastāv ja ne gluži no deviņdesmitajiem gadiem, tad vismaz no 2002. gada kā Zaļo un Zemnieku savienība. Tas liecina, ka ilgākam laika posmam ir savas priekšrocības. Pašreizējos apstākļos īsā laikā nevar iegūt ļoti labus rezultātus. Var iegūt kaut kādus rezultātus un to var redzēt no to partiju reitingiem, kas svārstās no diviem līdz četriem procentiem. Kāda no tām tiks  Saeimā, varbūt pat vairākas, bet nevar sagaidīt tādus brīnumus, kādi bija  2002. vai 2011. gadā, kad ar vienu rāvienu varēja sev iegūt Saeimā ļoti lielu frakciju. 

 

Joprojām pārsteidz Saskaņas vēlētāji, kuŗi laikam taču nekādā veidā nesaista visas saimnieciskās nebūšanas un korupcijas skandālus Rīgā ar galvaspilsētas domes vadību. Kā to var izskaidrot?

 

Tam ir divi savstarpēji saistīti iemesli. Mēs dzīvojam katrs savā informācijas burbulī. Iespējams, ka tajā burbulī, kuŗā atrodamies mēs, Saskaņa tiek turēta aizdomās par ļoti daudzām sliktām lietām, tāpēc par to nebalso. Tas, ka notiek „cepšanās” plašsaziņas līdzekļos un  Rīgas latviskās un humanitārās inteliģences aprindās, nenozīmē, ka Saskaņai nav atbalsta sabiedrībā. Otrām kārtām – ir skaidrs, ka Ušakovs par ļoti augstu cenu monopolizējis krievvalodīgo vēlētāju. Viņš par to ir maksājis kaut vai ar nebūšanu nevienā iedomājamā valdības koalīcijā arī tuvāko astoņu, desmit gadu nākotnē. Tas ir pilnīgi skaidrs, bet vēlētājus viņš ir ieguvis. Un Saskaņa arī ir ilgtermiņa spēlētājs un acīmredzot gaida kaut kādu iespēju kaut kad nākotnē. Domāju, ka viņiem atkal būs vislielākā frakcija. Visādi brīnumi jau notiek, bet nekas neliecina, ka tas tā nebūs. Ušakova un Amerika darbošanās Rīgā, protams, ir graujoša no daudziem aspektiem, par to nav šaubu, bet ir jāsaprot, kas tas ir vairāku faktoru komplekts, kas darbojas par labu viņiem.

 

Piemēram? Kādi ir vismaz daži no šiem faktoriem?

 

Pirmām kārtām krievvalodīgajiem vēlētājiem nav alternatīvas. Par spīti dažādiem skaļiem saukļiem, Latvijas krievvalodīgais vēlētājs nav ekstrēmists, visdrīzāk viņš nebalsos par Ždanoku un Mitrofanovu. Vēlētājs sakodīs zobus un ies un balsos par Saskaņu jo tajā kā tādā zviedru galdā var atrast piedāvājumu daudziem un dažādiem cilvēkiem. Un tas arī ir vēl viens iemesls. Tur, no vienas puses, ir jauni eiropiski kreisie, no otras puses, tur ir ultrakonservatīvie, tur ir vecais komjaunatnes sekretārs Urbanovičs, kas strādā ar Latgali, tur ir jaunais un visnotaļ fotogeniskais Ušakovs, ir cilvēki, kuŗi kaut ko runā par ekonomiku, cilvēki, kuŗi kaut ko runā par ārpolītiku, par cilvēktiesībām. Ar vārdu sakot, piedāvājums ir plašs, un viņi mērķtiecīgi ir strādājuši, lai iegūtu lielu atbalstu sabiedrībā. Cits jautājums, ka ar savu atbalstu sabiedrībā viņi nespēj īstenot ietekmi izpildvarā jeb valdībā, tas nav iespējams. 

 

Pēdējā laika reklāmās viņi sevi sludina par sociāldemokratiem. Cik tas ir pamatoti? Vai Latvijā vispār ir sociāldemokrati?

 

Latvijā pēdējais sociāldemokrats bija Juris Bojārs (smejas). Tas, manuprāt, visiem ir skaidrs, jo tie pārējie, kas gribēja ieņemt šo nišu, lielākā vai mazākā mērā ir viltvārži. Pasludināt sevi par sociāldemokratiem – tas ir absolūti stratēģisks risinājums. Tai sociāldemokratijai, kādu aizstāv Saskaņa, nav nekā kopēja ar Eiropas sociāldemokratiju. Man gan jāteic, ka, stingri ņemot, daudzi, kas Austrumeiropā un Centrāleiropā sevi sauc par sociāldemokratiem, ir viltvārži, ir pieņēmuši to „smuko”, kreisi demokratisko identitāti, bet tajā pašā laikā ir ļoti tālu no sociāldemokratiskā ideāla. Lietuvā ir liela un spēcīga sociāldemokratiskā partija, kas pat kādu laiku ir bijusi pie varas, bet vai lietuviešu dzīve ir bijusi būtiski atšķirīga no latviešu dzīves? Es par to galīgi neesmu drošs. Galu galā katram jau kaut kāda identitāte ir jāpieņem, viņi Saskaņā ir gājuši vieglāko ceļu un nosaukušies par sociāldemokratiem. Dažus cilvēkus gan tajā partijā varētu nosaukt par sociāldemokratiem, bet ne jau viņi nosaka partijas toni. Tur ir arī pietiekami bagāti biznesa cilvēki, kuŗiem tā ir fasāde, aiz kuŗas var slēpties.

 

Zaļo un Zemnieku savienība visu laiku reitingos ir otrā aiz Saskaņas, par spīti diezgan savdabīgajai nodokļu reformai, aizvien grūtāk pieejamai veselības aprūpei un vēl citām problēmām. Finanču ministre, tāpat kā veselības ministre, piedalīsies vēlēšanās un kandidēs uz Saeimu, acīmredzot esot pārliecinātas, ka par viņām gribēs balsot. Un ne reizi vien nācies dzirdēt, ka cilvēki saka – „tie taču ir zemnieki”, piešķirot šim vārdam gandrīz svētu un maģisku nozīmi.

 

Jāatzīst, ka neesmu par to domājis, bet latviešu valodā šim vārdam laikam ir vairāk pozitīva nozīme, tas saistās ar pamatīgumu, kaut ko laika gaitā sevi pierādījušu. Un, protams, ar vēlētājiem tiek strādāts, domājot par to, ka cilvēku uztverē zemnieks – tas ir dzīvesveids, kaut kas latvisks. Gan jāņem vērā, ka Zaļo un Zemnieku savienība ir ne tik daudz zemnieku, kā laucinieku un reģionu partija. Tikai neliela daļa no tiem, kuŗi par viņiem balso, var tikt nosaukti par profesionāliem zemniekiem, tie lielākoties ir cilvēki, kuŗiem ir svarīga reģionālā piederība. Viņi gan fiziski, gan savā mentālitātē ir tālu no galvaspilsētas, no globālizētās elites, no visa tā smalkā burziņa Rīgā, un viņiem piedāvā tādu kā kolchoza direktora veida polītiku – (ironiski) tādu saimniecisku, bez īpašas nākotnes vīzijas, bet praktisku. Zemkopības ministrs Dūklavs, protams, ir ieguvis zināmu „populāritāti” pēc „Rīdzenes” sarunām, bet, no otras puses, partijai tas netraucē viņu turēt kā ministru un pieņemu, ka viņš vēlētāju vidū ir arī pietiekami populārs pozitīvā nozīmē un ka varbūt kandidēs nākamajās vēlēšanās saraksta labā vietā. 

 

Ministra domāšanas veids tiešām vairāk atgādina pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu kolchoza priekšsēdi, un jāvaicā, kā tas var patikt vēlētājiem?

 

Jā, viņam nevar pārmest īpašu tieksmi pēc kaut kā moderna vai progresīva, bet droši vien jājautā – kādam tad vajadzētu izskatīties zemkopības ministram tādā valstī kā Latvija? Mums ir ne tikai lielražotāji, bet ir cilvēki, kuŗi dzīvo laukos tādās kā naturālajās saimniecībās, ir kaut kādas dotācijas, subsīdijas, kuŗas ministrs sadala. No zemkopības ministra netiek gaidīts nekas īpaši radikāls vai innovatīvs, kā tas ir, ja runājam par izglītības vai ekonomikas ministriem. Mēs taču gaidām, ka  ministri būs kā 21. gadsimta vētrasputni, kas sauks mūs visus nākotnē, aicinās reformēties un modernizēties. Tas, ka šie ministri ar to īpaši neizceļas, jau ir cits stāsts. Ja mums augstākās izglītības sistēma joprojām pa daļai ir postkomūnistiska, tad ko mēs varam pārmest zemkopības ministram Dūklavam!? Zemnieki vienmēr ir bijuši konservātīvi un provinciāli gan labā, gan sliktā nozīmē. 

 

Runa jau nav par zemnieku konservatīvismu, bet par to, ka ministrs acīmredzot uzskata, ka visu var sarunāt un ka likumiem, līgumiem, konvencijām nav nekādas nozīmes. Eiropas Savienība var pieņemt sankcijas pret Krieviju, bet Dūklavs personīgi var mēģināt šo to sarunāt ar Maskavu, jo tas taču esot izdevīgi. Padomju Savienības laikā tā tiešām darīja, plāni un likumi bija viena lieta, bet spējas kaut ko sarunāt – vērtīga īpašība.

 

 

Laikam ir jāsamierinās ar to, ka Latvijā, kuŗā ir decentralizēta izpildvara – katrs ministrs nāk no savas partijas un tas brīžam ir svarīgāk par to, ko saka premjērs – cilvēki iestājas par nozari, bet ne par visu kopumā. Būtu taču dīvaini, ja Dūklavs nepaceltu balsi brīdī, kad tiek ieviestas sankcijas, kas nozari apdraud. Tā ir tāda lavierēšana.

 

 

Pilnu interviju lasiet laikraksta Brīvā Latvija 24. numurā 

  




      Atpakaļ

atstāj tukšu: atstāj tukšu:
vārds:




Ievadiet drošības kodu:

Visual CAPTCHA