SUMINĀJUMS NEKLĀTIENĒ
Apskatīt komentārus (0)


17.04.2012

Attēlā: Pirms sarīkojuma psākuma Priedainē rīkotāji un dalībnieki (no kreisās): Eleonora Šturma, Rita Gāle, Sandors Ābns un Dagmāra Vallena (Foto: J.Students)

Ojārs Celle

SUMINĀJUMS NEKLĀTIENĒ

Ē. Raistera Piemiņas fonds daudzina Franku Gordonu

Ērika Raistera Piemiņas fonda gadskārtējais sarīkojums notika sestdien, 14. aprīlī Priedainē, Ņūdžersijā. Sarīkojumā godināja šīgada balvas saņēmēju Franku Gordonu, kuŗš gan pats diemžēl nebija spējis no Izraēlas ierasties, bet bija atsūtījis uzrunu, ko nolasīja Sandors Abens. Fonda čaklā priekšsēde Eleonora Šturma plašākā uzrunā pastāstīja gan par Ērika Raistera dzīvi un darbiem dzejā un žurnālistikā, gan iztēloja viņa personību un nopelnus kā dzejniekam, žurnālistam un ļoti interesantam cilvēkam, kuŗa darbībā kūsāja radošā enerģija un humors, atklājās sabiedriska personība.

1967. gadā mirušā Ē. Raistera Fonds pastāv jau kopš 1970. gada. Par tradiciju ir kļuvusi gadskārtējā fonda balvas piešķiršana, kuŗai laureātus izvēlas no literātiem un žurnālistiem vai šīm nozarēm tuviem, aktīviem ļaudīm. Pirmais balvu 1975. gadā saņēma Uldis Ģērmanis no Zviedrijas. Līdz šim starp laureātiem bijuši tikai latvieši, bet šogad tradicija tikusi lauzta, un par izcilāko kandidātu Fonda vadība izraudzījusi žīdu tautības žurnālistu, tulkotāju, daudzu valodu pratēju Franku Gordonu, kuŗu ļoti labi pazīst ilggadīgie Laika lasītāji.

Cittautieti par balvas ieguvēju Fonda vadība Franku Gordonu ir izvēlējusies kā savu cilvēku, mūsējo. Un tāds Gordons tiešām arī ir, un to pārliecinoši savosdarbos pierādījis. Dzimis Rīgā 1928. gada 1. septembrī, viņš mācījās Ulmaņa laikā Franču licejā, kur arī ieguva pamatu savai labajai latviešu valodai. Gordons ir izteicies, ka esot Ulmaņlaika bērns, kuŗam mīļākā avīze bijusi „Jaunākās Ziņas”, kamēr tēvs lasījis krievu avīzi „Sevodņa”, māte – vācisko „Rigasche Rundschau”, bet vecaistēvs kādu no Rīgā publicētajām idiša avīzēm.

Kādreiz Gordons ir izteicies, ka, ja viņš būtu latvietis, viņam tuvākā reliģiskā kustība būtu bijusi dievtuŗi, jo katra tauta savu dzīvības spēku smeļas pati savā ticībā. Žīdiem, protams, nacionālā reliģija visos gaŗajos gados atšķirtiem no savas zemes ir bijusi pastāvības un izdzīvošanas galvenais spēks.

Baigajā gadā Gordons bija vēl skolēns. Viņa ģimenei 1941. gada jūnija beigās izdevās bēgļu gaitās doties uz Krieviju, no kuŗas viņi atgriezās Rīgā pirmajā ziemā pēc atjaunotās padomju okupācijas. Kādi desmit viņu radinieki, ieskaitot vecotēvu, bija gājuši bojā Holokaustā. Pēc skolas beigšanas Gordonam izdevās atrast darbu ziņu aģentūrā, kas bija kļuvusi par TASS atzaru Rīgā. Nodibinoties jaunajam laikrakstam Rīgas Balss, viņš kļuva par tā ārzemju ziņu redaktoru, kaut nebija komūnistu partijas cilvēks. Veikli orientējoties varas noteiktajās informācijas izplatīšanas robežās, Gordons sacerēja interesantas un informatīvas ziņu kripatiņas, ko lasītājiem baudīt aiz Dzelzs priekškara informācijas badā ieslēgtajā Latvijā. Žurnālistikā viņš bija iekļuvis kā autodidakts, bet teorētiskās zināšanas apguva neklātienē Maskavas Universitātes žurnālistikas fakultātē, kuŗu nobeidza 1959. gadā ar krievu valodā uzrakstītu diplomdarbu „Latviešu satīriskie žurnāli 1905.-1907.g. revolūcijas laikā”.

Kad sākās žīdu centieni atstāt PSRS un atgriezties savā tēvzemē, 1971. gadā arī Gordons pieprasīja atļauju uz turieni izceļot. Ar lielām grūtībām un nepatikšanām cīnoties, viņš Izraēlā nonāca tikai pēc deviņiem mēnešiem. No Izraēlas Gordons drīz uzņēma sakarus ar latviešu trimdu un iesāka darboties latviešu publikācijās, kā arī nodarbojās ar rakstniecību. Viņa pazīstamākais darbs „Lokanums un spīts” 1974. gadā publicēts ar segvārdu Alberts Sābris. Savu izcilo valodu izjūtu savukārt apliecināja Aleksandra Solžeņicina „Gulaga archipelaga” 2. sējuma pārtulkošanā latviešu valodā.

Pēc polītiskās pārliecības Franks Gordons ir sociāldemokrats. Savā pašreizējās Krievijas izpratnē viņa vērojumi un vērtējumi ir kļuvuši ļoti tuvi latviešu lasītāju gaumei. Informācijas technoloģijas ietekmētajā mūsdienu pasaulē Franka Gordona rakstītais izceļas ar objektīvu, skaidru un inteliģentu valodu un saturu.

Sarīkojumā ar lasījumiem no dažādām publikācijām, ko no saviem darbiem un intervijām bija izvēlējies pats laureāts, piedalījās Rita Gāle un Sandors Abens, bet Dagmāra Vallena sniedza savu „Franks Gordons vaigu vaigā”.

Slimības dēļ Plostnieku ģimenē, nenotika sarīkojuma koncertdaļa, kuŗu aizstāja operas „Vilkaču mantiniece” izrāde, filmēta pagājušā gada vasarā Latvijas Nacionālajā operā. Sarīkojuma dalībnieki to noskatījās mielojoties pie rīkotāju sarūpētā cienasta. Lai sagādātu fondam līdzekļus, notika arī izloze.