Latvija un Amerika. Pienākumi un iespējas
Apskatīt komentārus (0)


14.08.2018

Latvijas vēstnieks ASV Andris Teikmanis intervijā Ligitai Kovtunai

Šābrīža jautājums numur viens – kā vēstniecība iesaistās 13. Saeimas vēlēšanu kampaņā?

Pirmām kārtām – darot visu iespējamo, lai informācija sasniegtu visu plašo Amerikas latviešu kopienu, lai ikviens balsstiesīgais justos uzrunāts un tiktu pārliecināts, ka jādodas balsot, piedalīties savas valsts nākotnes lemšanā. Lēšam, ka ASV latviešu kopienā ir aptuveni 100 tūkstoši Latvijas valstspiederīgo, no tiem aktīvi sabiedriskajā dzīvē piedalās aptuveni 10%, un mūsu uzdevums ir darīt visu, lai pēc iespējas aptvertu visu kopienu, sniegtu informāciju gan par polītiskajiem spēkiem, gan par vēlēšanu norisi un balsošanas iespējām. Uzsveru – lai informētu, nevis aģitētu par kādu noteiktu partiju. Kopā ar ALA, latviešu biedrībām un Goda konsuliem esam savākuši aptuveni 20 tūkstošus adresu, un ar savām informācijas jeb ziņu lapām mīļi, bet neatlaidīgi aicinām izpildīt pilsoņa pienākumu. Aicinām ne tikai turēt Latvijas pasi, bet atbildēt par savu valsti.

Austrālijā par pilsoņa pienākuma – piedalīšanos vēlēšanās –  nepildīšanu sodot ar naudas sodu.

Beļģijā arī, bet lielākoties gan valstīs valda brīvprātības princips. Arī mēs informējam un atgādinām, tostarp par iespēju balsot pa pastu, un šis veids ir plaši izplatīts. Protams, ka cilvēkiem ir bažas sūtīt savu pasi pa pastu, lai tajā iespiestu attiecīgo zīmodziņu. Bet mēs arī iesakām tiem, kas pastam neuzticas, sarunāt brīvprātīgos, kas pases atved uz vēstniecību vai tuvējo vēlēšanu iecirkni. ALA turklāt apņēmusies veikt tulkošanas darbus, lai precīzu informāciju saņemtu arī tie, kas latviešu valodu pilnībā nezina, ALA arī apņēmusies pa saviem kanaliem izplatīt vēlēšanu informāciju, kā arī informāciju par polītiskajiem spēkiem. To labi veic arī Laiks, publicējot intervijas un informāciju gan avīzē, gan arī mājaslapā – tātad nav nekāda iemesla sūdzēties par ziņu trūkumu, ja nu vien – par savu paša kūtrumu. Līdz ar to ceram, ka pilsoniskā aktīvitāte šajās vēlēšanās būs augstāka. 

Iepriekšējo gadu ļoti sliktie rādītāji varbūt liks saņemties un pēc tam nesūkstīties par temu „kas jums tur Latvijā notiek?!”

Neviens Laimes lācis mūsu vietā nenobalsos! Ja pats to neizdarīsi, nevar būt nekāda iemesla sūkstīties, ka Latvijā neiet, kā gribētos, vai tik ātri, kā gribētos. Pašu rokās ir iespēja darīt, lai mainītos uz labu. 

Jūsu diplomātiskajā karjērā nācies strādāt sarežģītās valstīs – Krievijā, tagad ASV. Ko jums teica prezidents Obama, saņemot akreditācijas vēstuli? 

Tikšanās bija īsa, bet tās laikā viņš izteica gandarījumu par Latviju kā uzticamu sabiedroto NATO un Eiropas Savienībā, augstu novērtēja mūsu unikālo vēsturisko attīstību. Baltijas valstis tiešām ir vienīgās no visām bijušās PSRS republikām, kas pilnībā kļuvušas par daļu no Eiropas kopienas. Jo – mums taču ir brīvvalsts vēsture, ko guvām starpkaŗu periodā, un mēs zinājām, ka neatkarīga valsts ir iespējama. Nedomāju, ka „padomju vērtības” latvietim būtu dziļi sirdī, nostaļģija pēc šiem laikiem tiešām nevalda. Ir jau, protams, arī izņēmumi...

Atmodas sākumgados jūs bijāt Rīgas galva. Atminos, ka jūs aicinājāt Lāčplēšu dienā, 11. novembrī, likt logos iedegtas sveces. Kā jūs zinājāt, ka ir tāda tradicija?

Vecāki pastāstīja, un domāju, ka daudzi tolaik to zināja, atcerējās. Šis aicinājums no sirds uz sirdi guva atbalsi. Tolaik daudz kas it kā notika pirmo reizi – Rīgā svinējām pirmo hanuku, no Zviedrijas atnāca Lūcijas dienas tradicija u. c. Mēs nezinājām, kāds ir patiesi brīvas un plaukstošas valsts ideālais modelis, bet skaidri zinājām, kas nav jādara. Tas bija grūts laiks – ekonomiskā sabrukuma laikā galvenais bija palikt dzīviem un tikt galā ar sadzīves likstām, kas bija rīdzinieku skarbā ikdiena. Tāpēc nevaru lepoties, ka pēc sava laika Rīgas galvas postenī būtu aiz sevis atstājis kādas dižas celtnes, piemēram.

Kaut kas pavisam jauns bija arī jūsu postenis Eiropas Padomē – pirmais akreditētais Latvijas pārstāvis. Tas bija 1995. gads. 

Strādāt sāku jau 1994. gada vasarā, 1995. gadā tiku apstiprināts. Tā bija pirmā Eiropas organizācija, kuŗā Latvija iestājās. Spraigi ritēja diskusijas par pilsonības likumu, par mazākumtautību tiesībām, Eiropas tiesisko standartu ieviešana, un mēs to izdarījām. Eiropas Padome ir tās tiesiskais pamats, un man bija tas gods parakstīt Nacionālo minoritāšu konvenciju. Tam visam bija būtiska nozīme Latvijas kā tiesiskas valsts veidošanā. Iepriekšminētās, vēsturiski jutīgās temas katrai valstij ir attīstījušās citādi, bet standarti visām ir kopīgi. Un tas ir ļoti svarīgi – balstīties uz tiesiskumu, nevis uz stiprākā tiesībām. 

Mūsu šodienas vēsturiskajā gaitā derētu tāds vīrs kā savulaik Latvijas dēls – baltvācietis Pauls Šīmanis, ko pelnīti varam ieskaitīt Eiropas teorētisko pamatu licēju vidū, īpaši nacionālo minoritāšu laukā. 

Latvijai ir daudz piemēru, ko vēlētos ikviena valsts –, piemēram, nav bijis asiņainu etnisko konfliktu, kas, kā zināms, viegli iesākas, bet ko grūti beigt. Etniskā integrācija, savstarpējā sapratne ir ļoti nozīmīga, un tās pamatu pamats ir valsts – latviešu valoda. 

Atsaucoties uz neseno Helsinku samitu, prezidentu Trampa un Putina tikšanos, vai, jūsuprāt, varam turpināt pilnībā paļauties uz ASV, valsti, kuŗā šobrīd pildāt savu diplomātisko misiju?

Uzskatu, ka varam! Manā rīcībā nav informācijas, kas liktu par to šaubīties. Ir gan tāda neliela histerija par to, kā pēc šī samita varētu risināties notikumi, bet arī tai, manuprāt, nopietna pamata nav. Gan Baltijas valstu attiecības ar ASV, gan ASV attiecības ar Krieviju ir jāskata ilgtermiņā, jāņem vērā, kādas ir starpvalstu intereses, tostarp vēsturiskās – tādas vienojušas Baltiju un ASV 70 gadu gaŗumā. Kas attiecas uz ASV un Krievijas kopīgajām vēsturiskajām interesēm – maz ko varam saskatīt. Pat prezidenta Trampa kā biznesmeņa kontekstā neredzu, ko prezidents Putins varētu viņam piedāvāt. Minēto histerisko pieskaņu uztveru kā daļu no mūsdienu informātīvās telpas īpatnībām – vienmēr tiek meklēti un izmantoti skaļi saukļi un virsraksti uzmanības pievēršanai. Bet diplomātijā nevar atļauties veidot attiecības, pamatojoties uz avīžu virsrakstiem. Nav jau arī kāda „taustāma” šā samita  rezultāta – tas vienkārši ir iezīmējis dialogu starp divām lielvalstīm, kam, droši vien, ir kādas kopīgas intereses. Atšķirību šobrīd redzu vairāk, īpaši ekonomikas laukā.

Jūs bijāt pirmais, kas saņēma liktenīgo Amerikas FinCEN ziņojumu par ABLV banku. Tautā bija dzirdams jautājums – kāpēc premjērs Kučinskis tūlīt nesēdās lidmašīnā un nedevās noskaidrot (vai glābt)?   

 Šodien ir augsti attīstīti citi saziņas kanali, lai noskaidrotu. Turklāt šis paziņojums īstenībā bija zināma konsekvence attiecībā uz Latvijas banku sistēmas darbu, mērāma jau pāris desmitgadēs. Godīgi sakot, man bija ļoti žēl, ka šāds paziņojums parādījās – ja tāds būtu bijis pirms pāris gadiem, es varētu teikt, ka saredzēju objektīvu pamatu. Latvijas valdība šajos gados izdarījusi daudz, lai atbrīvotos  no „tēla”, kas jau paspēja iesakņoties – Latvija kā apšaubāmu banku darījumu vieta! Latvijas banku sistēmas vājais punkts bijusi tās reputācija, diemžēl. Un, kā zināms, reputāciju ir viegli sagraut, bet grūti atjaunot. Pasaules banku sistēmā ir nerakstīts likums – labāk vairāk pielāgoties prasībām, nekā kaut ko „palaist vieglāk”, un tas ir pašu banku drošības pēc. 

Signāli taču bija – vai Latvija tos ignorēja?

Neteikšu, ka ignorēja, – bija atšķirība starp ASV un Latvijas izpratni attiecībā uz ātrumu, kādā pārmaiņas ieviešamas. 

Nu jau  „aktuālas” kļuvušas dažas Igaunijas bankas... 

 Kas tikai apliecina to, ka nekur pasaulē neviena banka nav simtprocentīgi pasargāta. Jautājums ir –  kā attiecīgās iestādes reaģē. Miljardu sodus par naudas atmazgāšanu, par finanču aizplūšanu narkokarteļiem, ieroču tirdzniecībai, terrorismam u. c. saņēmušas daudzas bankas. ASV uzraugošās iestādes ir ļoti striktas, turklāt to rīcībā ir ļoti plaša globālā informācija. 

Es ticu, ka Latvijas banku sistēma pārorientēs savu biznesu, un to apliecina arī Saeimas pieņemtie likumi. Taču nekādā ziņā nevajadzētu atteikties no Krievijas biznesa apkalpošanas – ir daudz legālu Krievijas kompāniju, kam ne vien ir bizness Latvijā, bet kas arī vēlas te turēt savu naudu – drošībā. 

Kā jūs komentēsiet uzskatu, ka Latvija ir spiesta būt pārāk paklausīga ASV prasībām?

Nezinu nosaukt nevienu prasību, kas kaitētu Latvijas interesēm! Mēs esam sabiedrotie ne tikai NATO un drošības jautājumos, bet arī ekonomikā, īpaši banku jomā. Nekādā ziņā nav nekāda diktāta – ir sadarbība ar ASV iestādēm, viņu informācijas un pieredzes izmantošana. Rīga tiešām var kļūt par nozīmīgu Eiropas finanču centru, un, kļūstot par tādu, pilnveidosies infrastruktūra, būs nodarbināti augsti izglītoti speciālisti, juristi, apkalpojošais personāls, un to visu sekmēs mūsu labā ģeografiskā pieejamība, kultūra.

Vai arī Latvijas vēstniecība Vašingtonā ir kļuvusi par centru, kur pulcējas latvieši, kā tas bija Londonā, Lielbritanijā, kur pildījāt diplomātisko misiju? 

Jā, ir arī izveidojusies cieša sadarbība ar latviešu organizācijām, īpaši ar ALA. Vašingtona vispār ir īpaša – te mīt jauki, darbīgi cilvēki, ar idejām un spēju tās īstenot. Tā visi kopā arī veicam publiskās diplomatijas darbu, kas sevišķi svarīgs ir šai laikā – Latvijas Simtgadē. Darbīgi un atsaucīgi tautieši un viņu organizācijas ir visās pavalstīs, īpaši prieks par Džordžijas štatu, kuŗā šāgada pavasarī  jaunu cilvēku pulks nodibināja savu – Atlantas latviešu organizāciju. Es labprāt atsaucos uz ikvienu ielūgumu doties pie latviešiem Amerikā.  

Ko darīsiet 18. novembrī? 

Došos uz Milvokiem. Bet vēstniecība rīkos valsts svētku svinības Vašingtonā, Kongresa bibliotēkā. Te notiks Latvijas Radio koŗa koncerts, aicināti ASV administrācijas pārstāvji, diplomāti, kultūras darbinieki. Un, protams, ikviens tautietis. Pēc svētkiem došos uz Bostonu – piedalīties Baltijas valstu Simtgades sarīkojumā, bet 17. novembrī – uz Niagāru, priecāties, kā ūdenskritums rotāsies Latvijas karoga krāsās.