Aktrise Mirdza Melkerte-Stendzeniece aizsaulē
Apskatīt komentārus (0)


06.04.2011

Aktrise Mirdza Melkerte-Stendzeniece aizsaulē
 

Norvudas slimnīcā Bostonā pēc ilgas slimošanas š. g. 26. martā 91 gada vecumā mūža miegā aizmiga aktrise Mirdza Melkerte-Stendzeniece.

Mirdza Melkerte dzimusi 1919. gada 2. oktobrī Vladivostokā, Krievijā. Ģimene atgriezās Latvijā aizritējušā gadsimta 20. gadu sākumā. Mirdza dzīvoja Rīgā pie tēva māsas, ,,Interimteātŗa” aktrises Luīzes Melkertes, mācījās Millera ģimnazijā un Latvju drāmatiskos kursos. Izturējusi konkursu, viņa 1940. gadā sāka strādāt Tautas teātrī. Mirdza bija talantīga aktrise, viņai bija lomas J. Jaunsudrabiņa komēdijā ,,Ezermaļu krokodīls” (1943. g.) un V. Lapenieka mūzikālā drāmā ,,Melancholiskais valsis” (1944. g.).

Mirdza Melkerte 1944. gadā absolvēja Latvijas Universitāti. Tajā pašā gadā viņa apprecējās ar studiju biedru un aktieri Osvaldu Belti. O. Belti iesauca armijā, Mirdza devās bēgļu gaitās. Liktenis tomēr abiem bija lēmis atkal satikties Vācijā. Ambergā viņi darbojās latviešu teātŗa ansamblī, bet 1945. gada rudenī pārcēlās uz dzīvi Eslingenā un līdz 1948. gadam piedalījās Eslingenas latviešu teātŗa izrādēs.

Mirdzas un Osvalda Beltes laulība izira, Mirdza viena pati izceļoja uz Ameriku un apmetās uz dzīvi Bostonā. Northeastern University viņa studēja inženieŗzinātnes un, studijas beigusi, sāka darbu Bostonas būvvaldē, kur Mirdza nostrādāja līdz aiziešanai pensijā 73 gadu vecumā. Pilsētas valde lūdza izcilo darbinieci strādāt vēl ilgi pēc oficiālās pensionēšanas dienas.

1951. gadā dibināja Amerikas latviešu teātri (ALTS) ar ansambli Bostonā, kam līdz ar slavenajiem aktieriem Jāni Lejiņu, Reini Birzgali, Kārli Veicu pievienojās arī Mirdza. Kārlis Veics dibināja savu teātŗa studiju, aicinot Mirdzu palīgā. 1952. gadā Mirdza salaulājās ar Tālivaldi Zepu. Pēc Tālivalža Zepa nāves Mirdza 1992. gadā apprecējās ar Valdi Stendzenieku un abi laimīgi dzīvoja Valpolē (Walpole), Masačusetā.

Savās atmiņās Mirdza raksta: ,,Dzīve ir gājusi uz priekšu ne­manot. Visās pasaules malās klaida dzīves ritošie kamoliņi vairs nesametīsies vienā lielā kamolā, nu tos jāšķetina pa vienai atmiņai. Tagad jau ir brīva Latvija. Tomēr Latvijas kodolam ir jāaug, jākļūst stipram, ir ļoti jācenšas un ikvienam jābūt ar goda apziņu.”