Vairāk nedrīkstam piekāpties
Apskatīt komentārus (1)


02.02.2011

Dainis Mjartāns

Vairāk nedrīkstam piekāpties

Nesen notikušajā 2x2 nometnes ievirzē Latvija+20 tika dis­ku­tēts par to, kāda būs Latvija pēc divdesmit gadiem. Jāšaubās, vai klātesošie apzinājās, ka, nā­­kotnē saistot savu dzīvi ar Lat­viju, viņiem nevis būs jāuzlabo latviešu valodas zināšanas, bet gan nekavējoties jāuzsāk krievu valodas apguve. Nesen manu uz­­manību piesaistīja kādas LR Iz­­­glītības ministrijai pakļautas   jaunatnes projektu aģentūras darba sludinājumā izteiktā pra­sība, ka komunikāciju daļas va­­dītājam, jābūt labām krievu va­­lodas zināšanām. Rodas jau­tā­jums, vai šī iestāde sadarbojas ar Krievijas valsts iestādēm? Vai Iz­­glītības ministrijā dokumenti ir krievu valodā? Nē! Tātad valsts iestādes darbiniekam būs jāko­mu­nicē ar krievu jauniešiem, kas, lai gan dzimuši un skoloju­šies neatkarīgās Latvijas mācību iestādēs, nav iemācījušies lat­viski.

Tātad LR Izglītības minist­rija, pieprasot no sava darbinieka labas krievu valodas zināšanas, apzināti atbalsta nevis saziņu valsts valodā, bet gan krievu valodā. Realitāte mūsdienu Lat­vijā ir tāda, ka krievu valodas loma ir kļuvusi tik liela, ka dar­ba devējiem, arī valsts iestādēm, pieņemot kādu darbā, par paš­saprotamu kļuvusi prasība pēc krievu valodas zināšanām. Vie­n­alga, vai darbā tās būs vai nebūs vajadzīgas. Tātad latviešu iz­­cel­s­mes jaunieši no ārzemēm Latvi­jas darba tirgū ir zaudētāji. Bet vai tikai viņi? Nē, tie ir visi jaunieši ar labu izglītību, ar Ei­­ropas Savienības valodu zināša­nām, bet bez krievu valodas prasmes. Varbūt es pārspīlēju   un sabiezinu krāsas? Nebūt nē! Kā „Latvijas Avīzei” apstiprina Valsts valodas inspekcijas pār­stāvji: krievu valodu de facto Latvijā sāk uztvert par otru valsts valodu, bez kuras zināšanām grūti atrast pat t. s. melno darbu. Problēma ir tā, ka daudzu dar­- ba devēju attieksmē pret valsts valodu iesakņojies princips, ka Latvijā patiešām ir divas valsts valodas un to prasme obligāti jāpieprasa ikvienam darba mek­lētājam. Diemžēl šī sērga pie­lipusi arī valsts uzņēmumiem   un iestādēm. Piemēram, „Latvijas Pastā” pasūtīto laikrakstu šķi­ro­tājām jāprot krievu valoda, bet vai adreses Latvijā tiek rakstītas krievu valodā? Kāda pazīstama veikalu ķēde pieprasa krievu  valodas zināšanas pat apko­pē­jām (!). Eksperti pamatoti norā­da, ka tādējādi tiek dis­kriminēti tie jaunieši, kuri pē­dējo 18 gadu laikā skolā apgu­vuši svešvalo­das, bet nav mācī­jušies krievu valodu.

Tā patiešām ir valsts līmeņa problēma, jo skar 65 procentus latviešu skolu absolventu. Dau­dzās Latvijas lielpilsētās - Rīgā, Ventspilī, Liepājā, Rēzeknē šie jaunieši krievu valodas nezi­nā­šanas dēļ nevar atrast darbu un  ir spiesti pamest valsti un doties uz Rietumeiropu. Vai tā nav ab­­surda situācija? Bet ko darīs tie jaunieši, kas tagad dzīvo kopā  ar vecākiem Anglijā, Īrijā, Vācijā? Atgriežoties Latvijā bez krievu valodas zināšanām viņiem būs liegta iespēja iesaistīties darba tirgū. Manā gadījumā jāsaka paldies Minsteres latviešu ģim­nāzijai, kur man bija iespēja ap­­gūt krievu valodu. Izrādās, trimdas latvieši, kas atbalstīja skolu, bijuši visnotaļ tālredzīgi.

Jāpiekrīt Saeimas deputātes, valodnieces Dzintras Hiršas viedoklim, ka Latvijas skolās krievu valoda nav obligātais mācību priekšmets, tāpēc pieprasīt krie­vu valodas zināšanas nedrīks­tētu. It sevišķi, ja šī svešvaloda attiecīgajā profesijā un amatā    nav jālieto. Pretējā gadījumā tā  ir Latvijas pilsoņa diskriminā­cija uz valodas pamata. Kādas pārmaiņas nepieciešamas? Sa­­ei­mā pārstāvētā partija Visu Lat­vijai norāda, ka vistiešāk stip­rinātu valsts valodas pozīcijas pāreja uz mācībām latviešu valodā valsts finansē­tajās skolās. Tomēr, kad notika sarunas par koalīcijas veido­šanu, Valdis Dombrovskis iestā­jās, ka šo priekšlikumu viņš ne­­ļaus virzīt un viņa partija (ap­­vienība Vienotība) tādus priekš­likumus parlamentā noraidīs. Valsts valodas centrs savukārt ne­­­redz   citu iespēju, kā darba tir­gū atcelt gandrīz absolūto pra­sību prast krievu valodu, kā   vien ar īpašiem Ministru kabi­neta noteikumiem, kas noteiktu valodas lietojumu.

Jāpiekrīt partijas Visu Latvijai Saeimas deputāta J. Dombravas viedoklim: „Saprotu, ka dažkārt jābūt diplomātiskiem, bet diplo­mātija jau nav līšana uz vēdera. Jebkurai diplomātijai un elastībai jābeidzas pie sarkanajām līni­jām, kas ir nācijas izdzīvošana, valodas jautājums, vēsture un  citi nācijai svarīgi pamatjau­tā­jumi.”