Brīvprātīgo darbs Latvijā
Apskatīt komentārus (1)


31.08.2011

Brīvprātīgo darbs Latvijā

Dzintars Dzilna ir ilggadīgs ALJA biedrs. Šogad viņš pārcēlies uz Latviju, lai strādātu labdarības laukā.

Ko tu dari Latvijā?

Atbraucu uz Rīgu janvārī ar nodomu nodarboties ar brīvprātīgiem darbiem. Līdz šim esmu veltījis laiku divām organizācijām: Iespējamā misija un SOS Bērnu ciemati. Tulkoju rakstus no latviešu uz angļu valodu; esmu piedāvājis mācīt jauniešiem angļu valodu.  Nākamais  solis ir mēģināt abām organizācijām palīdzēt ar fundraising Amerikā.

Ko šīs organizācijas dara?

SOS ir bāreņu vai  foster care organizācija, kas gādā par bērniem, kam nav vecāku vai kas ar vecākiem nedzīvo. SOS atšķiras no citiem bāreņu namiem ar to, ka mēģina saturēt bērnus kopā ar ģimenēm, jo ģimenes saistība ir tomēr svarīga bērnu audzināšanai un dzīvei.  Aprīlī  braucu vienreiz nedēļā uz Jelgavu, kur ir SOS ir internāts. Tur dzīvo 11 jaunieši no 15 līdz 25 gadu vecumam. Viņi mācās vidusskolās vai arodskolās (trade schools), un piedāvāju mācīt angļu valodu.  Mēģinu motivēt jauniešus mācīties, bet diemžēl viņi  ir kūtri. Otrā organizācija ir Iespējamā misija. Lasītāji varbūt pazīs Teach for America; „Iespējamā misija” ir līdzīga programma, kas piesaista labus universitātes absolventus kļūt par skolotājiem uz diviem gadiem. Iespējamās misijas skolotāji iedveš skolēnos uzņēmību un radošo domāšanu.Tas palīdz skolēniem kļūt par radošiem cilvēkiem. Latvijā, kā saprotu, izglītības sistēma vairāk nozīmes piešķir akadēmiskām zināšanām. Turklāt Latvijā ievērojami apcirpa skolotāju algas, un tas  negatīvi ietekmē skolotāju motivāciju, kā arī jaunu skolotāju skaitu un kvalitāti.

Kā tu izvēlējies strādāt pie šīm divām organizācijām?

Pirms pāris gadiem viena mana draudzene uzsāka Ideju partneru fondu, kas atbalsta Iespējamo misiju, un tā iepazinos ar šo organizāciju. Domāju, ka misijas mērķis – uzlabot izglītības līmeni un sistēmu ar ilggadīgu plānu ir labākais, ko varēju piedāvāt Latvijai, un tā es pieteicos. Ar SOS iepazinos caur citu draugu, viņa māte Astra Pavlovska ir organizācijas valdē. Uzticos Astras vadībai un uzņēmībai, šīs organizācijas mērķis ir mēģināt saturēt bērnus ar ģimenēm kopā, un tā manā ieskatā ir laba stratēģija.

Kāpēc tu vispār nolēmi pārcelties  uz Latviju?

2009. gada maijā lasīju New York Times rakstu par ekonomisko krīzi Latvijā. Tur bija rakstīts par diviem jauniešiem, brāļiem Barkovskiem, viņi bija nodibinājuši organizāciju, lai paēdinātu trūcīgos iedzīvotājus. Tanī laikā beidzu pirmo gadu maģistra studijās par budismu, šis raksts mani ļoti iedvesmoja. Es uzdevu sev jautājumu: „Kāpēc es to nedaru?” Tanī laikā mans plāns bija nobeigt maģistra grādu un pieteikties doktora programmā, turpinot budisma studijas. Pēc gada pieteicos dažās programmās, bet mani nepieņēma. Tad atcerējos to iedvesmu, ko man deva raksts par Barkovskiem, un tā aizbraucu uz Latviju

Kāpēc esi pievērsies budismam?

Kopš bērnības mani ir interesējusi reliģija kā tāda, varu teikt, ka esmu šo interesi manttojis no mātes. Kad pieaugu, biju liels  Alan Watts cienītājs, viņš 1950. un 1960. gados bija rakstnieks un lektors, stāstot par rietrumu un austrumu reliģijām, filozofijām un psiholoģiju. Iesoļojot trīsdesmitgadniekos, man bija smagi pārdzīvojumi un nezināju kur likties. Beidzot nonācu pie meditācijas, par ko biju dzirdējis no Watts, bet nekad nebiju to praktizējis. Aizgāju uz dažiem kursiem, izlasīju pāris grāmatu un ieguvu vismaz nedaudz miera. Tālāk  man radās doma praktizēt budistu meditācijas un mācības nevis tikai brīvā laikā, bet ar to nodarboties. Viena iespēja bija kļūt par universitātes profesoru budistu studijās, un uz to arī virzījos. Atradu Naropa universitāti, ko 1970. gados uzsāka viens tibetiešu budistu mācītājs (Latvijā tos sauc par „skolotājiem,” varbūt tāpēc, ka vārds „mācītājs” ir par daudz saistīts ar kristietību, bet manā izpratnē mācītājs ir tas, kurš māca). Naropa ir pazīstama ar to, ka piedāvā reliģijas studijas nevis tikai akadēmiskā perspektīvā, bet arī ar praksē. Tur, studējot budismu, man bija kursi budisma filozofijā, kā arī valodās un vēsturē, tur bija arī meditācijas kursi.

Kāpēc Tu nemēģini tālāk sagatavoties un atkal pieteikties uz doktora grādu?

Kaut gan sevi uzskatu par relatīvi veiksmīgu studentu, studējot man nemaz tik veiksmīgi negāja. Visu savu laiku veltīju studijām un beigās biju izputējis. Turklāt atklāju, ka mans mērķiskļūt par profesoru ir diezgan savtīgs. Esmu gribējis parādīt citiem, cik esmu gudrs un veiksmīgs. No vienas puses, tāda griba palīdz sasniegt dzīves mērķus. Bet no otras puses –  budisms māca, ka iekāre kā arī riebums ved uz ciešanām.

Kaut gan neturpinu akadēmiskās studijas, Latvijā esmu piedalījies lokālajā budistu centrā, Ganden, kur piedāvā tibetiešu budistu prakses un filozofijas apmācības.

Ko tu vari ieteikt ALJA biedriem sakarā ar plāniem dzīvot un strādāt Latvijā?

Latvijā man ļoti patīk, un iesaku visiem atbraukt, vismaz uz kādu laiku.  Protams, dzīvoju gandrīz  kā  atvaļinājumā. Dzīvoklis ir tieši  Rīgas centrā, dzīvoju pieticīgi, man nav lielu izdevumu. Kaut gan esmu šur tur atradis apmaksātus darbus,  nestrādāju pilnu laiku. Diemžēl neietaupu neko vecumdienām. Ja var kaut ko izdomāt un darīt, tad dzīvot Rīgā ir patīkami. Staigāt apkārt pa ielām, redzēt seno arhitektūru, tas ir viens no maniem maziem priekiem, nemaz nerunājot par futbolu, ko otrdienās spēlēju ar draugiem (vairums ir latvieši no ārzemēm, un daudzi ir bijuši ALJAs biedri) vai zolīti, kad sanākam ceturtdienās. Tad vēl ir izbraukumi uz laukiem vai tusiņi nedēļas nogalēs utt. Protams, ziemas ir aukstas un tumšas, janvārī,  kad atbraucu bija samērā nomācoši. Bet man patika, kaut gan redzēsim, kā man patiks nākamgad. Katrā ziņā Latvija gaida latviešu jauniešus no Amerikas. Ir iespējas palīdzēt kādai labdarības organizācijai vai uzsākt savu biznesu, kaut gan tas, protams, nav viegli.

Labdarības organizācijas Latvijā kas meklē brīvprātīgos, partnerus un ziedotājus:

www.lbf.lv

 www.iespejamamisija.lv

www.samariesi.lv

 www.redcross.lv

www.sosbernuciemati.lv