Bauda ausīm un dvēselei
Apskatīt komentārus (0)


15.06.2011

Bauda ausīm un dvēselei

Izskanējusi ilgi gaidītās Bruno Skultes operas „Vilkaču mantiniece” pirmizrāde Latvijas Nacionālajā operā. Ļoti precīzi šo visu mūsu kopīgo izjūtu, manuprāt, izteikusi pazīstamā Latvijas mūzikas apskatniece Inese Lūsiņa: „Šī bija tā reize, kad ļoti ekstrēmi gribējās, lai izdotos!”

Ar diriģentu un komponistu Andreju Jansonu tiekamies nākamajā dienā pēc pirmizrādes, un maestro neslēpj savu gandarījumu: tā kā pirmizrādes biļetes un arī biļetes uz 15. jūnija izrādi izpirktas jau krietnu laika sprīdi iepriekš, 4. jūnijā uz karstām pēdām iekārtota papildizrāde. Vai nav spēcīgs arguments visiem skeptiķiem, kas netic un netic latviešu oriģināloperas panākumiem! Atkal jāatminas Prāga, kur šobrīd tās triju operteātŗu repertuārā ir astoņas čechu operas!

Nav jābūt melomānam, lai Skultes mūzika uzrunātu – jo tā gluži vienkārši ir ļoti skaista. Ļoti latviska, ļoti krāsaina.

Aina baznīcā, centrā stāv Maruta - dana Bramane

Andrejs Jansons uzsveŗ, kā pats saka, „krāšņo instrumentāciju, jo „Skulte bija izcils instrumentu skaņu krāsu pazinējs.” Jautāju, kā viņš uztveŗ kollēgu teikto, ka brīžiem nevar saprast, kur beidzas Skulte un kur sākas Jansons? „Uzskatu to par vislielāko komplimentu,” atbild maestro.

Andrejs Jansons augsti novērtē režisores Ināras Sluckas darbu (pirmo operas režiju!), izteiksmīgās mizanscēnas, koŗus. Visaugstākais viņa novērtējums arī Ievas Jurjānes scēnografijai – košai, latviskai, asprātīgai. „Ļoti augstā līmenī strādā orķestŗa mūziķi,” saka diriģents. „Laika gaitā tiksim galā arī vietām, kur režisoriski jārēķinās ar akustiku jeb ar tā sauktajām „dzīvajām” un „nedzīvajām” vietām, kas ir katrai skatuvei, vai tā būtu Rīgas vai Milānas operteātŗa skatuve”.

Liktenīgas sagadīšanās pēc operas pirmizrāde notika nākamajā dienā pēc Valsts prezidenta vēlēšanām un atbilstīgi laikā, kad vairāk nekā citkārt ļaužu domas un runas virmoja par temu latviešu vienotība, naids un nenovīdība, kas to šķeļ. Operas pirmizrādē ieradās prezidents Valdis Zatlers ar kundzi – tas jau pavisam ierasti, ka savus līdzšinējos prezidentus redzējām vai visos nozīmīgākajos Baltā nama sarīkojumos un pirmizrādēs. Lūkosim redzēt, vai Baltā nama „prezidenta loža” būs aizņemta arī turpmāk... Un nebūs par lieku vēlreiz atgādināt, ka šis latviešu kultūrai nozīmīgais notikums varēja īstenoties ar ārzemju latviešu nesavtīgu atbalstu. Kuplā, nu ļoti kuplā skaitā todien Operas namā bija sastopami tautieši vai no visiem kontinentiem.

Sarīkojumā, kas notika pēc pirmizrādes ļaužu pilnā Jaunajā zālē, Nacionālās operas ģildes priekšniece Aija Pelše novēlēja „Vilkaču mantiniecei” veiksmīgu ceļu pasaulē. Andrejs Jansons:

„Mana karstākā vēlēšanās ir, lai par latviešu operu parādītos raksti pasaules operas žurnālos Vācijā, Anglijā, Amerikā. pasaulei ir vispirmām kārtām jāzina, ka ir tāda latviešu opera, un mums ir, ko piedāvāt. Nevar taču iemīlēt to, ko nepazīsti. Un tas ir darbs, kas veicams gan Latvijas Nacionālās operas vadībai, gan mums pašiem.”

Pēc „Vilkaču mantinieces” koncertuzveduma (2005. gada 3. novembrī, režisors Guntis Gailītis, diriģents Andrejs Jansons) ieraksta iznākšanas American Record Guide rakstīja:

„Neticami romantiska opera. Austrumeiropas eksotiskā kolorīta iekrāsota, tā atgādina mūsdienīgu, labi orķestrētu Musorgski. Plašas melodijas, daudz koŗa, daudz aizraujošu, vētrainu emociju.”

Opera News: „Gan skaņdarbs, gan tā ieraksts ir bauda ausīm”.

Bauda dvēselei – tā gribas teikt pēc mūsu operas pirmizrādes.

Ar Andreju Jansonu tikās Ligita Kovtuna