Kur ir latviska Latvija?
Apskatīt komentārus (0)


05.01.2011

Kur ir latviska Latvija?

Jau pagājis vairāk nekā 20 gadu, kopš Latvija ir atkal neatkarīga, un šajā laikā tai ir bijis gandrīz divdesmit valdību, kas visas bez izņēmuma ir bijušas par nacionālu valsti, par latvisku Latviju. Vairāk vai mazāk tās ir solījušas integrēt savas valsts iedzīvotājus, ir solījušas nostiprināt valsts valodu un ir solījušas vēl daudz ko. Diemžēl tas, tāpat kā daudz kas cits, ir palicis tikai solījums, un tagad, 20 gadu vēlāk, situācija Latvijā ir gaužām tālu no tā, ko valdības līdz šim mums ir solsījušas, ir gaužām tālu no ideālās. Liekas, mūsu polītiķi polītikā iet, tikai savu personisko interešu mudināti, nevis lai cīnītos un strādātu par latviešu tautu un Latvijas valsti. Vēl vairāk – liekas,  partijas tikai tādēļ vien tiek dibinātas, lai partiju „spices” tiktu pie augstiem valsts amatiem, un solījumi par latvisku Latviju ir aizmirsti un sastopami tikai tukšos vārdos.

Tā nav latviska Latvija, kur pat augstskolu beigušajiem latviešiem darbu nav iespējams dabūt, ja tie neprot krievu valodu. Ne viens vien rietumu latvietis ir bijis spiests atgriezties mītnes zemē tieši šī iemesla pēc. Tas man liekas sevišķi nepieņemami, jo zinu, ka ir valstis, kur pat speciālisti darbu var dabūt bez pilnīgām valsts valodas zināšanām, bet Latvijā darbu nevar dabūt cilvēks, kuŗš valsts valodu pārzina pilnīgi, bet neprot vienas minoritātes, t.i., krievu valodu. Tomēr Latvijā arī parlamentā var iekļūt cilvēks, kuŗš valsts valodu neprot pat virtuves valodas līmenī. Man tas šķiet bezgala dīvaini. It sevišķi jau tāpēc, ka līdz šim mūsu parlamentā vairākums deputātu ir bijuši nepārprotami latvieši, kas gandrīz vienmēr pirms vēlēšanām ir teikuši, ka cīnīsies par latvisku Latviju.

Kur tad ir mums apsolītā latviskā Latvija? Vai tikai tautasdeju kopās,  koŗos un folkloras ansambļos? Arī teātŗos tā pārmērīgi jūtama nav. Tāpat Latvijas Nacionālajā operā nevaru iedomāties reizi, kad būtu tur redzējusi kaut ko ļoti latvisku, par televīziju nemaz nerunājot. No kādiem 50 pieejamiem TV kanāļiem vairāk nekā 40 ir saprotami tikai krievu valodas pratējiem. Daudzās pārraidēs oriģinālā ir angļu valoda, bet tai pāri teksts ierunāts krievu valodā. Tikpat daudz ir programmu, kur krievu valoda ir oriģinālā. Tomēr visvairāk latviešu TV staciju prakse - bieži, pat ļoti bieži pārraidīt programmas krievu valodā ar latviski tulkoto tekstu ekrāna apakšā.

Nesen dzirdēju runas, ka pašvaldību iestādēs ierēdņiem vajadzētu runāt arī krievu valodā. Tam par iemeslu minēts šāds arguments: „Nevar taču prasīt, lai 70 gadu veca tantiņa, kas atnākusi uz iestādi pēc palīdzības, runātu latviski!” Pirms 20 gadiem viņai bija tikai 50. Tātad jāprasa - vai tiešām šo cilvēku spējas kaut ko iemācīties beidzas jau ap 50 gadiem. Tām, kuŗām toreiz bija 70, tagad jau būs pāri 90, un es nezinu, vai starp tām  ir pārāk daudz tādu, kas vēl šodien varētu iet uz iestādēm pēc palīdzības.

Tikai pagājušā mēnesī no polītiskās partijas Vienotība steigā tika izslēgts Amerikā dzīvojošs latviešu tautības ārsts Aivars Slucis, lai gan viņš rūpēs par Latvijas labklājību un jaunatnes izglītībai ir veltījis ļoti daudz enerģijas un līdzekļu. Izslēgts par to, ka atzinies nespējā krievu tautības slimniekus ārstēt tikpat labi kā pacientus latviešus. Izslēgšanas iemesls bija ārsta ētikas neievērošana. Ētikas pārkāpumi partijās bieži paliek neievēroti. Neesmu arī dzirdējusi nevienu gadījumu, kad no kādas lielākoties krievvalodīgo partijas tiktu izslēgts biedrs, kuŗš par latviešiem ir teicis daudz stiprākus un rūgtāk aizvainojošus vārdus. Vai tas nozīmē, ka likumi par nacionālā naida kurināšanu, vai  ārsta ētiku un ētiku vispār ir saistoši tikai latviešiem?

Es noteikti neesmu nekāda krievvalodīgo ienīdēja un ļoti cienu tos, kuŗi latviešu valodu ir iemācījušies, cienu tos, kas strādā Latvijai un ciena latviešu tautu kā sev līdzīgu, bet, ja man kādreiz būtu jāizvēlas, kuŗam palīdzību sniegt vispirms, tas noteikti būtu cilvēks, kas saprot manu valodu.

Par šiem vārdiem arī es tagad lielā ātrumā tiktu izmesta no kādas latviešu polītiskas partijas, tāpēc esmu priecīga, ka vairs neesmu nevienas partijas locekle. No divām esmu izstājusies un trešajā neiestājos, jo apzinos, ka nespēju būt pietiekami diplomātiska un pārāk bieži vadībai teiktu, ko domāju. Šīs pārdomas nobeidzot, bijušiem un pašreizējiem deputātiem gribu jautāt: „Kur ir jūsu solītā latviskā Latvija?”

Astrīda

Lasiet laikrakstā Laiks (Nr. 2, 14. lpp.)