Kā izaug patrioti jeb – palaidņi dzen sabiedrību uz priekšu
28.06.2022

Aizvadītā gada 18. novembrī, pašā Latvijas Valsts svētku dienā, kinoteātrī Splendid Palace notika filmas „Valiant! Brauciens uz brīvu Latviju” pirmizrāde. Drīz pēc tam – plaši apmeklēti seansi Rēzeknē, Jēkabpilī, Siguldā. Rīgā skatītājus pie kinoteātŗa sagaidīja filmas „galvenā varone” – automašīna Valiant. Filmas režisore – Māra Pelēce, montāžas režisore Dita Grieze, idejas autore un producente – Marianna Auliciema no LaPa mūzeja. Pati „galvenā varone” pēc pirmizrādes atrada mājvietu Rīgas Motormūzejā, un nesen atkal „izbrauca tautās”, lai piedalītos izstādē „Nyet, nyet, soviet!” Rīgas Dzezceļa vēstures mūzejā.

Automašīnas īpašnieks, Ņudžersijas puisis Juris Bļodnieks aizv. gs. 80. gados kopā ar draugiem to apkrāsoja ar pretpadomju saukļiem un ikdienā braukāja, pievēršot uzmanību savas Tēvzemes okupācijai un tādējādi vēstot par Latviju. Aprīļa beigās viņš bija ieradies Latvijā, lai piedalītos pārrunās pēc filmas noskatīšanās. Tieši mērķis bija – apciemot skolas. 

Kas ir šie jaunie cilvēki, kas – gluži kā reklāmā – tur rokās avīzi Laiks?

Stāstot par filmu, man likās svarīgi paņemt līdzi arī avīzes Laiks eksemplārus no pag. gs. 70. un 80. gadiem. Izrādās, Latvijā skatītāji visai maz zināja par neatkarības kustību ārpus latvijas. Savukārt Laiks aprakstīja ne tikai demonstrācijas, bet visas darbības, ko veicām, cīnoties pret Latvijas okupāciju. Gandrīz katrā Laika numurā bija stāstīts, kas notiek Latvijā un Padomju Savienībā. Kad braucienos pa Latviju un, tiekoties galvenokārt ar jauniešiem, stāstīju par Laiku, viņi bija ļoti izbrīnīti, ka tajos laikos šāda informācija ārzemēs vispār bijusi pieejama, ka latvieši ārvalstīs bijusi organizēta sabiedrība. Tieši šis foto uzņemts Rēzeknē, Austrumlatvijas Technoloģiju vidusskolā. 

Šie braucieni ar filmas izrādīšanu laikā no 28. aprīļa līdz 4. maijam notika galvenokārt pa Latgali – bijām Krāslavā, Dagdā, Rēzeknē, Maltā, Rugājos, Balvos, visur sastapāmies ar lielu ieinteresētību un atsaucību, mums uzdeva daudz un dažādus jautājumus, tostarp – kā ieaudzināt patriotismu? Braucienos devāmies kopā ar savu draugu no Ņudžersijas jaunības laikiem Nilu Studentu, kuŗš jauniešiem stāstīja par NATO sava lekciju cikla Soldiers In Armies ietvaros. Es pievienojos ar savu „Valiant discussion”. Paldies ASV vēstniecībai Latvijā, kas šo mūsu akciju atbalstīja! Ierosme nāca no La Pa mūzeja. Bet pats pirmais brauciens bija uz Madonas ģimnaziju. Tā bija vienreizēja tikšanās, bija diskusijas, pārrunas... Es to visu ierakstīju, lai varētu parādīt režisorei Mārai Pelēcei. Savukārt Gulbenē skolēniem pirms mūsu tikšanās bija uzdots noskatīties filmu un uzrakstīt kontroldarbu. Biju priecīgi pārsteigts gan par skaisto skolu, gan bērnu lielo interesi un jautājumiem. Tikšanās notika arī Gulbenes ģimnazijā. 

Visu cieņu, ka tieši Latgales reģionu izvēlējāties par savu diskusiju telpu, jo tas, kā zināms, ir diemžēl informācijas novārtā atstāts! Varbūt esi iedvesmojies no sava tēva Arvīda Bļodnieka, ievērojamā trimdas sabiedriskā un kultūras darbinieka, kas ļoti daudz darīja, lai saglabātu un apkopotu laikmeta liecības? 

Manu vecāku – Silvijas un Arvīda loma manas pasaule izpratnes un latviskuma veidošanā ir ļoti, ļoti liela. Ja mamma nebūtu tik ātri aizgājusi Mūžībā, viņa būtu vēl daudz padarījusi. Mani vecāki audzināja ar savu patriotisma piemēru, latviešu valoda bija mūsu vienīgā ikdienas valoda, dzīvojot Amerikā. Visas viņu sabiedriskās aktīvitātes bija saistītas ar latviešiem un Latviju, un es tajās tiku gluži automātiski iesaistīts. 

Mūsu mājas pagrabā atradās kopējamā jeb rotormašīna, kas bija vēl pirms xerox ēras. Ar to tika sagatavoti latviešu skolas vajadzībām nepieciešamie izdevumi, apkārtraksti, ziņojumi utt. Pavairojamās iekārtas tolaik bija dārgas, cilvēki tās neatļāvās iegādāties. Vecāku darbošanās un rosības deva man ierosmi tā dzīvot – darīt, lai notiktu kaut kas latviešiem noderīgs, pirmām kārtām informācijas laukā. Tad nāca datoru ēra... 

Starp citu, mana mamma Silvija nākusi no Tirzas, un man bija ļoti patīkami satikt Tirzas jauniešus, kuŗi jau pazina  viņas dzimtās mājas. 

Stāsta, ka jaunos gados esi bijis gana uz nerātnībām. Vai nav tā, ka šī draiskā daba ļāva lidot fantāzijām arī gluži nopietnā virzienā – kā atraktīvi stāstīt amerikāņiem par okupēto Latviju? 

 Jā, gan! Un es to tagad sauktu par legalizētu palaidnību! Mani domubiedri bija filmā redzētie Ivars Slokenbergs, Vita Tērauda, Valdis Rozentāls, Jānis Šulcs – tagad ļoti nopietni cilvēki ar labām izglītībām un svarīgu nodarbošanos. Māris Ķirsons, mācītājs, par mums gan vecāks gados, bija vīrs, no kuŗa inspirējāmies, īpaši pēc viņa akcijas Madridē*. Starp citu, līdz tam latvieši nekad nebija aprakstīti žurnālā Time! Amerikāņi vispār domāja, ka visi, kas ir Padomju Savienībā, ir krievi. Mēs savās akcijās „iezīmējām krāsas” – latvieši ar sarkanbaltsarkano, igauņi un lietuvieši ar savējām. 

Ko vēl darīji latviešu sabiedriskajā dzīvē Amerikā – dziedāji, dejoji? 

Gan drusku dziedāju, gan dejoju – nezinu, vai kāds latviešu bērns Amerikā to varēja nedarīt! Dejoju „Dzintarā”,Ņudžersijas deju kopā. Pabeidzu Ņudžersijas latviešu skolu (14. izlaidums), un nesen abi ar Nilu ( 19. izlaidums) viesojāmies tās 70 gadu jubilejas svinībās.

Kad bija tavs pirmais brauciens uz Latviju?

Man ļoti patīk šis jautājums! Pirmoreiz Latvijā biju 1975. gadā, 11 gadu vecumā, un šis brauciens man „nodefinēja uzskatus”. Ne tik sen satiku savu šī brauciena ceļabiedri – Dagniju Rūsi, savas mammas draudzeni. Atcerējos tā laika izjūtas – redzēju, ka Latvija tiešām ir dzīva, tā nav tikai viena lappuse vēstures grāmatā! Protams, redzēju, cik te daudz krievu, uzrakstu krievu valodā. Bet mēs bijām Meža kapos, Brāļu kapos – vietās, par ko biju mācījies skolā, nu redzēju „pa īstam”.... Tas viss manī nostiprināja latvisko apziņu, un par to esmu runājis ar saviem vienaudžiem – arī viņiem ir tādi paši iespaidi, kas stiprinājuši viņu latvietību. 

Kas tev visvairāk palicis prātā no latviešu sestdienas skolas? 

Draugi! Ir tik labi, ka ir līdzaudži, kas ar tevi kopā mācās un runā latviski – tas ir pavisam citādāk, nekā ja vecāki tev kaut ko māca. Īpaši man patika Beverīnas Vasaras vidusskolā, kur bija ļoti gudri, laikmetīgi skolotāji atšķirībā no stingrajiem Bronksas un Ņudžersijas skolotājiem. Beverīnā literātūru mācīja dzejnieks Olafs Stumbrs, sabiedriskās zinības – Pēteris Graube, Uldis Celmiņš – gluži cita virziena cilvēks, kas pavēra citus apvāršņus... Varu teikt, ka tieši šo laiku draugi padara to lielāko „darbu” latvietības ieaudzināšanā. Jo darbojamies kopā, līdzīgi domājam, esam domubiedri! Tad var panākt ļoti daudz. Latviešu skolām joprojām ir liela, ļoti liela nozīme, ir jābūt tai labajai „kombinācijai” – latviskā izglītība un latviešu draugi. Skolā tāda ir.

Un vēl Katskiļu vasaras kopš 5 – 6 gadu vecuma, kas bija ikgadējs notikums! Mans tēvs uz to laiku ņēma atvaļinājumu, lai dzīvotu nometnes dzīvē. Viņš darīja vienkāršus, praktiskus darbus – mūrēja, krāsoja. No šā laika atceros gan draugus, gan mācītāja Richarda Zariņa reliģiskās apceres, nodarbības, īpaši kalnā kāpšanu, kas kļuvusi par vienu no maniem vaļaspriekiem.

Un tomēr – par palaidnībām! 

Nu, skaties filmu! Tur ir... Šobrīd lasu Ulda Pīlēna grāmatu par viņa ceļu uzņēmējdarbībā, kur viņš arī raksta, ka palaidņi bijuši un arvien ir tie, kas dzen sabiedrību uz priekšu! Piekrītu viņam. (Uzņēmējs Uldis Pīlēns veido jaunu polītisko spēku ar domu piedalīties 14. Saeimas vēlēšanās. – L. K.). 

Es arī! Un kad Juris Bļodnieks bija jauns, pieaudzis Amerikas latvietis, viņš sāka darīt nopietnas lietas, palīdzot neatkarību atguvušajai Latvijai. Piemēram, laikrakstiem Diena un Literātūra un Māksla piegādāja datortechniku. 

Latvijā nodibinājām uzņēmumu BCCS (kas tikai pirms pāris gadiem slēdza savu darbību). Viss sākās ar to, ka 1988. vai 1989. gadā uztaisījām datortechnikas izstādi Latvijā un satikām jaunus, gudrus cilvēkus, kas darbojās šai jomā jau ļoti labi. Pirmais mūsu kopīgais darbs bija 1993. gadā ALAs apgādā iznākusī „Latviešu valodas vārdnīca”, kuŗas autori ir Valērija Baltiņa-Bērziņa un Jānis Bičolis, mūsu kaimiņš. Latvijā izplatījās ziņas, ka ir tādi datori, kas spēj techniski salikt brošūras, grāmatas utt. Tā nonācām līdz datoru piegādei tevis minētajām avīzēm. 

Tad tapa LASL – Latvian American Shipping Line , kas darbojas joprojām, ir viens no Laika reklāmdevējiem un sadarbības partneŗiem? 

Kompanija tapa līdz ar to, ka, datorus sūtot, radās doma par iespēju sūtīt vēl arī citus Amerikas tautiešu sūtījumus uz Latviju. Atsaucība bija milzīga, paku daudzums auga augumā. Pirmajos gados jau nācās pieņemt jaunus darbiniekus, lai tiktu galā. Sākumā, 1991. gadā, bija arī Latvijas – Amerikas kopuzņēmums Baltic Consulting and Computer Services, līdz 1993. gadā tapa LASL. Gadu gaitā tika sūtīti humānās palīdzības sūtījumi uz Latviju, līdz nonācām līdz nopietniem komerciāliem sūtījumiem, piemēram, Latvijas pārtikas produktu sūtījumiem uz Ameriku no Latvijas u. c. Tagad sūtām Ukrainai Amerikas tautiešu palīdzības sūtījumus, ko galvenokārt kārto mana kollēga Anita Bataraga. Sūtām medicīniskos žņaugus, aizsargtīklus, guļammaisus, drēbes utt., lietas, kuŗu, sakarā ar lielo bēgļu pieplūdumu Eiropā, sāk pietrūkt. 

Latvijā sācies priekšvēlēšanu laiks, sagaidām lielāku atsaucību no diasporas tautiešiem. PBLA valde izvirzījusi mērķi pie vēlēšanu urnām dabūt vismaz 50 tūkstošus ārvalstu balsotāju. Kā tu, būdams gluži praktisks Latvijas patriots, uzrunātu tautiešus, jaunus un vecus, doties balsot?

 Domāju, ka tautieši ir kūtri balsotāji informācijas trūkuma dēļ – vajag vairāk rakstīt un stāstīt. Mēs te, Amerikā, ikdienā nedzīvojam Latvijas informācijas telpā, neesam lietas kursā par visām niansēm. Mums jāzina, kas teikts katras partijas programmā, ko tā pārstāv un ko sola. Avīzei Laiks te ir ļoti liela loma kā vienīgajam un visaptverošam Amerikas latviešu laikrakstam. Jālasa Laiks! 

* Madridē, Eiropas drošības un sadarbības konferences laikā 1980. gada 11. novembrī, mācītājs Māris Ķirsons tecina savas asinis uz PSRS karoga. Šīs akcijas fotografijas izplatīja visas pasaules lielākās ziņu aģentūras.