“Viss ir daudz briesmīgāk nekā mēs Vācijā varam iedomāties” Vācijas prezidents Franks Valters Šteinmeiers
01.11.2022

25. oktobrī pirmo reizi kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā Vācijas prezidents Franks Valters Šteinmeiers ieradās iepriekš neizziņotā vizītē Kijivā. Viņa vizīte Ukrainā notika laikā, kad pēc intensīvajiem uzbrukumiem bija un joprojām ir spēcīgi traucēta enerģijas piegāde visā valstī un Ukraina gatavojas smagai un aukstai ziemai.  Krievija arī izplatījusi melīgu informāciju, ka Ukraina gatavojas izmantot tā saukto netīro kodolbumbu pati savā valstī. Vizītes laikā Ukrainā Šteinmeiers apmeklēja arī Čerņihivas apgabala pilsētu Korjukivku, kur atskanējusi gaisa trauksme un Vācijas prezidents kopā ar pilsētas mēru un vietējiem iedzīvotājiem devās uz bumbu patvertni, piedzīvojot to, kāda ir Ukrainas ikdiena. Iespējams, tieši redzētais un piedzīvotais vizītes laikā mudināja Šteinmeieru atzīt, ka situācija Ukrainā ir daudz nopietnāka nekā tas var likties vērotājiem no malas un viņa sacītais par atbalstu tagad jau ieguvis citu nozīmi. Proti, jau uzreiz pēc ierašanās Kijivā Vācijas prezidents sacīja: “Un mans vēstījums vāciešiem dzimtenē ir šāds: neaizmirsīsim, ko šis kaŗš nozīmē cilvēkiem šeit, Ukrainā, cik daudz ciešanu, cik daudz postījumu viņi ir pieredzējuši. Mēs esam vajadzīgi Ukrainas iedzīvotājiem.”

Arī pēdējā oktobŗa diena sākās ar skarbām ziņām no Ukrainas: jau septiņos no rīta visā valstī skanēja gaisa trauksme, gāja bojā un tika ievainoti cilvēki, desmit Ukrainas reģionos raķešu triecienos tika bojāti astoņpadsmit objekti, lielākoties saistīti ar enerģētiku, tika pārtraukta elektrības un ūdens padeve simtiem apdzīvoto vietu. Lai gan raķetes līdz Kijivai netika, liela tā daļa palika bez elektrības, pilsētā aptuveni 350 tūkstoši dzīvokļu palika bez elektrības, astoņdesmit procentiem galvaspilsētas iedzīvotāju tika pārtraukta ūdens padeve. Kā vēsta oficiālā informācija, tikai no rīta vien Krievija uz Ukrainu izšāva vairāk nekā 50 raķešu, četrdesmit četras no tām notrieca pretgaisa aizsardzība. Kopumā pēdējā oktobŗa dienā Krievija izšāva 60 raķetes un notika piecpadsmit aviotriecieni.

Protams, ne mirkli neapklust arī Krievijas propagandas kanali, viltus ziņu straume brīžam ir tik absurda, ka jau kļūst komiska. Tā bēdīgi slavenā propagandista Solovjova raidījumā Halovīna diena sākās ar apgalvojumiem, ka tā ir Nāves dieva slavināšana ar cilvēku upurēšanu, ka tajā piedalās slikto Rietumu prezidenti un polītiķi, kuri slepenā vietā šo dienu svin kaili un upurējot cilvēkus. Vēlāk uzstājās arī pats Solovjovs, stāstot par nākotnes “uzlabotajiem cilvēkiem”, un tika pieminēti gan ilumināti, gan jezuīti, gan masoni utt. Savukārt televīzijas raidījumā “60 minūtes” pavisam nopietni tika stāstīts, ka Latvijā no 31. oktobŗa ir aizliegts sarunāties krievu valodā un bet tos, kuŗi aizliegumu pārkāps, ieslodzīs koncentrācijas nometnēs. Protams, par šiem absurdajiem apgalvojumiem var brīnīties un smieties, tomēr jau labu laiku izskan arī it kā nopienāki apgalvojumi par to, ka Rietumu valstīs iedzīvotājiem trūkst pārtikas, veikalu plaukti ir tukši, ka cilvēki salst un, piemēram, dažas ārvalstu vēstniecības, kuŗās apkure vēl ir, ielaiž vietējos iedzīvotājus sasildīties. Protams, to ka lielā daļā Eiropas vēl ir ļoti silts, sala nav arī Latvijā, šo ziņu vēstneši “nav pamanījuši”. Droši vien šī melu straume pamatā domāta Krievijas iedzīvotājiem, tomēr tā nav tik nevainīga, kā varētu likties pirmajā brīdī, jo meliem un viltus ziņām nereti ir daudz nopietnāki mērķi nekā tikai prātu saduļķošana.

Pirms 20 gadiem, 26. oktobrī Krievijas varas pārstāvji pārtrauca pārrunas ar terroristiem, kuŗi bija ieņēmuši Maskavas Dubrovkas teātri mūzikla “Nord-Ost” laikā, un sāka triecienuzbrukumu, lai atbrīvotu zālē esošos cilvēkus. “Nord-Ost” bija pirmā un lielākā ķīlnieku krize Maskavā Vladimira Putina vadības laikā. Kā zināms, trīs dienas terroristi turēja par ķīlniekiem gandrīz 1000 cilvēku, pieprasot Krievijas karaspēka izvešanu no Čečenijas. Naktī uz 24.oktobri sākās pārrunas ar terroristiem. Kaujinieki atbrīvoja dažus desmitus cilvēku – viņu vidū arī astoņus bērnus. 26.oktobra rītā sākās specdienestu triecienuzbrukums. Terroristu un ķīlnieku iemidzināšanai specvienība iepludināja teātra telpās speciālu gāzi. No tās gāja bojā ne tikai 40 teroristi, bet arī 130 ķīlnieki. Gāzes sastāvs netika atklāts ne toreiz, kad mediķi centās palīdzēt cietušajiem, ne arī turpmākajos gados, un nav zināms arī šobrīd. Amatpersonas apgalvoja, ka atbrīvošanas operācija bijusi veiksmīga. Pēc šīs ķīlnieku krizes sākās otrais Čečenijas karš.

Ukrainas televīzijas kanala Freedom apkopotajos materiālos un videometeriālos par šo krizi ir arī videosižets ar Borisa Ņemcova, 2015. gadā Maskavā, netālu no Kremļa nogalinātā opozīcijas līdeŗa, stāstu par ķīlnieku krizes izmeklēšanu. 2002. gadā Ņemcovs bija Valsts Domes deputāts un Domes priekšsēdētāja vietnieks, un ķīlnieku krizes izmeklēšanai tika izveidota Domes komisija, ko vadīja Ņemcovs. Šīs izmeklēšanas gaitā atklājās daudzas dīvainas notikuma detaļas, kas lika domāt – tā ir specdienestu izplānota vadīta operācija, kuŗā, paši to nenojaušot, tika iesaistīti un izmantoti čečeni, lai būtu formāls iemesls atkal sākt karu Čečenijā.

Nežēlīgais kaŗš Ukrainā, Krievijas kodoluzbrukuma draudi un balansēšana uz galējā riska robežas Zaporižjes AES, arī nesaprātīgā un klaji bīstamā rīcība bijušajā Čornobiļas AES, liek atcerēties kādu citu, daudz senāku traģēdiju, kas satricināja visu pasauli.

1986. gada 26. aprīļa naktī nogranda sprādziens Ukrainā, Čornobiļas atomelektrostacijas 4. blokā, netālu no Baltkrievijas robežas. Radioaktīvitāte 200 reižu pārsniedza radioaktīvitāti Hirosimas un Nagasaki bombardēšanas laikā. Tā bija lielākā kodolkatastrofa miera apstākļos pasaules vēsturē. Pat vēl vairākas dienas pēc avārijas padomju režīms centās noslēpt visu, ko vien iespējams, tā apdraudot ne tikai Ukrainas un Baltkrievijas iedzīvotājus. No visas toreizējās Padomju Savienības tika mobilizēti tūkstošiem cilvēku, arī no Latvijas. Notikušais ir atainots daudzās dokumentālās filmās un rakstos, un ir skaidrs, ka režīma attieksme bija klaji ciniska.

Pirms dažām dienām grāmatnīcā vēstures grāmatu plauktā ieraudzīju jau ļoti sen latviešu valodā izdoto baltkrievu rakstnieces Svjatlanas Aleksijevičas grāmatu “Čornobiļa. Lūgšana”. Zināju par rakstnieci, kuŗa 2015. gadā saņēma Nobela prēmiju, zināju, ka latviešu valodā izdota arī viņas “Sievietes kaŗā”, biju skatījusies arī intervijas ar viņu ukraiņu TV kanalos un zināju arī to, ka viņa bija spiesta doties trimdā pēc tam, kad Lukašenko uzurpēja varu pēc zaudētajām vēlēšanām. Aleksijevičas grāmatas ir aculiecinieku stāstījumi, vienkārši, patiesi un īsti.

Pāršķirstot grāmatu uzreiz, jau pirmajā nejauši atšķirtajā lapā izlasītais stāsts bija tik šokējošs, ka aizrāvās elpa. Tā bija nodaļa ar mednieku stāstiem, kuŗiem lika iet un no cilvēkiem atbrīvotajās territorijās nošaut visu dzīvo, izņemot tur palikušos cilvēkus. Arī putni mežā bija jānošauj. Kā vēlāk kļuva zināms, sādžas tika aplenktas, kaŗavīri visus sadzina autobusos un aizveda – it kā uz dažām dienām. Palika visi mājdzīvnieki, arī zelta zivtiņas akvārijos un bruņurupuči. Kaķi skatījās acīs, suņi gaudoja un skrēja pakaļ. Kaŗavīri bija nikni, lamājās un šāva uz suņiem. Palika arī visi mājlopi, daļa ieslēgti kūtīs: zirgi, govis, cūkas, vistas, truši un nutrijas. Neko nedrīkstēja ņemt līdzi. Viņi visi bija jānošauj. 

Vīri atcerējās daudz. Katru dienu esot piedzērušies līdz nemaņai. Kāds TV operators, kas braucis līdzi, lai nofilmētu „mežacūku ar trīs galvām” raudājis kā bērns, kāds milicis sajucis prātā. Viens no medniekiem atceras kucēnu, kuŗš izrāpies no aizbērtas bedres un iebāzts atpakaļ un apbērts ar zemi. Kāds – bruņurupuci, kuŗš palicis dzīvs, jo pārbraucot pāri ar UAZ priekšējo rīteni, bruņas nav saplīsušas. Zirgus nav šāvuši, govi ar teliņu arī pažēlojuši. Zirgi izturējuši visilgāk, līdz vilki viņus apēduši. Suņus sākumā bijis viegli nošaut, jo viņi skrējuši uz cilvēka balsi, kaķi bijuši veikli, netīri, izkāmējuši, bet metušies prom ļoti ātri. 

Lasīju un domāju, ka ar racionālāko prāta pusi to visu vēl kaut kā var mēģināt attaisnot – neviens jau īsti nezināja, ko darīt ar radioaktīvitāti saindētajās territorijās. Viss dzīvais bija jālikvidē, jo varēja to aiznest tālāk, varēja būt baisas mutācijas. Nezinu, vai tas bija pareizi un vai varēja darīt citādāk. 

Un tad atšķīrās cita grāmatas lappuse ar kāda mobilizētā radioaktīvitātes tīrītāja foto, kuŗam bija ne tikai jānogalina, bet arī jāaprok viss,izņemot cilvēkus. Fragments no viņa stāstītā: “Es redzēju cilvēku, kuŗa acu priekšā apglabāja viņa māju...(pieceļas un pieiet pie loga). Palika svaigi uzbērts kaps...Liels taisnstūris...Apglabāja aku un viņa dārzu...(klusē). Mēs apglabājām viņa zemi...”.

Kopš šīs baisās traģēdijas ir pagājuši 36 gadi. Un atkal režīms cenšas apgalabāt Ukrainas cilvēkus un zemi.