Pilsonība: viena, divas, trīs
Apskatīt komentārus (0)


17.01.2012

Kārlis Streips

Pilsonība: viena, divas, trīs

Parakstu vākšana par dažādiem jautājumiem mūsu valstī kļuvusi par sava veida modes lietu. Kā zināms, krievvalodīgo tiesību atbalstītājiem izdevās savākt pietiekami daudz parakstu, lai forsētu tautas nobalsošanu (referendumu) par to, vai krievu valoda kļūtu par otru valsts valodu. Tas paredzēts Satversmē: „Ne mazāk kā vienai desmitajai daļai vēlētāju ir tiesība iesniegt Valsts prezidentam pilnīgi izstrādātu Satversmes grozījumu projektu vai likuma projektu, kuŗu Prezidents nodod Saeimai. Ja Saeima to nepieņem bez pārgrozījumiem pēc satura, tad tas ir nododams tautas nobalsošanai.” Pirmo reizi tauta šīs tiesības izmantoja tālajā 1923. gadā, kad referendums bija par valsts tiesībām atsavināt baznīcas un lūgšanu namus. Toreiz nesanāca kvorums, tāpat tas bija arī ar četriem citiem referendumiem pirmskaŗa Latvijā, lai gan pārējos gadījumos ierosinājums nāca no Saeimas deputātiem, nevis no tautas. Laikā pēc okupācijas beigām arī bijuši vairāki tautas vai deputātu ierosināti referendumi, bet nevienā no tiem nav savākts pietiekams kvorums. Referendums par iestāšanos Eiropas Savienībā un referendums par 10. Saeimas padzīšanu notika ar citiem noteikumiem.

Mūsdienās parakstu vākšana notiek arī citā kontekstā, proti, tīmeklī ir portāls Manabalss.lv, kur jebkuŗš cilvēks var ierosināt kādu jautājumu. Patlaban paraksti tiek vākti par latgaļu valodas statusu, par domu, ka deputātiem no padzītas Saeimas nepienākas kompensācija, par progresīvas nodokļu sistēmas ieviešanu u.c. Ja tiek savākti 10 tūkstoši parakstu, jautājums tiek iesniegts Saeimā, lai gan par to, kas parlamentam tādā gadījumā  jādara, patlaban  stingru noteikumu vēl nav. Saeima otrā lasījumā ir pieņēmusi likumprojektu, kas ļautu parlamentā vērsties nevis desmit tūkstošiem, bet gan pieciem tūkstošiem petīciju parakstītāju. Likumprojektā teikts, ka šādi iesniegtus dokumentus pārbaudīs Saeimas Mandātu un iesniegumu komisija un tā arī lems par jautājuma virzīšanu turpmākai apspriešanai.

Tāds  ievads nepieciešams, lai ķertos pie šī komentāra galvenā temata, proti – pilsonības (pavalstniecības).

Vairāk lasiet laikrakstā Laiks (Nr. 4, 10. lpp.)