Diasporas likums - saliedējošs un iekļaujošs
Apskatīt komentārus (0)


07.11.2018

Autors:  Sallija Benfelde

Likuma mērķi uz darbības fona

Diasporas likums ir pieņemts, tas stāsies spēkā ar nākamā gada 1. janvāri bet, protams, tas vēl jāapstiprina Valsts prezidentam. Pamata šaubām, ka Prezidents kaut kādu iemeslu dēļ to varētu atdot atpakaļ Saeimai pārskatīšanai, nav. Tomēr joprojām gan Latvijā, gan ārpus tās ieskanas pa bažīgai balsij vai pat skan apgalvojumi, ka tāds likums nav vajadzīgs, ka tas neko nemainīs un tml. Vai tiešām tā ir?

Kas ir diaspora?

Pirms spriest par likumu, vispirms jāiepazīstas ar tajā definētajiem jēdzieniem, un pats pirmais, par kuru vēl pirms likuma pieņemšanas bija daudz diskusiju, ir diasporas jēdziens. Vieni uzskatīja, ka diaspora ir tikai ārpus Latvijas dzīvojošie pilsoņi, otri bija pārliecināti, ka diasporai var piederēt tikai latvieši, jo viens no likuma mērķiem, kā tas ir ierakstīts arī likumā, ir „stiprināt diasporas kā neatņemamas Latvijas sabiedrības daļas latvisko identitāti un piederību Latvijai”, turklāt vēl viens no likuma pieciem mērķiem ir „sekmēt latviešu valodas un kultūras saglabāšanu diasporā”. Pēc garām diskusijām un konsultācijām ar juristiem un ekspertiem, tomēr izdevās panākt jēdziena „diaspora” definīciju.

Pieņemtajā likumā rakstīts: diaspora — ārpus Latvijas pastāvīgi dzīvojošie Latvijas pilsoņi, latvieši un citi, kam ir saikne ar Latviju, kā arī viņu ģimenes locekļi. Šo definīciju skaidro Elīna Pinto, Eiropas Latviešu apvienības (ELA) vicepriekšsēde: „Sākot virzīt šo likumu mūsu virsmērķis bija – ja šādam likumam jābūt, tam jābūt saliedējošam. Ko tas nozīmē mūsu diasporas organizāciju praksē? Tas nozīmē to, ka mums ir būtiski, lai no Latvijas netiktu atgrūsti tie cilvēki, kuri gan ar savu attieksmi, gan ar saviem darbiem apliecina lojalitāti pret Latviju, ir gatavi līdzdarboties gan latviešu valodas, gan kultūras uzturēšanā. Ne vienmēr šiem cilvēkiem ir Latvijas pase dažādu mūsu vēstures līkloču dēļ. Ne vienmēr mēs varam arī ar dokumentiem apliecināt, ka šis cilvēks ir latvietis vai līvs. Ir būtiski tas, lai pēc šiem formālajiem kritērijiem netiktu atgrūsti cilvēki, kuri ir gatavi darboties Latvijas labā. Viens no diasporas kritērijiem ir tas, ka cilvēkam ir noturīga sociālā saikne. Jēdziens noturīga saikne ar Latviju ir mūsu pamatprincips. Noturīga tiesiskā saikne ir pilsoņiem. Diasporai, kurā var ietilpt arī trimdas pēcteči, bet kuriem nav Latvijas pilsonības vai arī tie ir pilsoņi, cittautiešu pēcteči, kuri nav latvieši, ir šī noturīgā sociālā saikne. Šis likums, kurā diasporas definīcija ir plaša, nostiprina arī Satversmes principu, ka latviešu tautai nav ģeogrāfisku robežu, bet tā arī paplašina Pilsonības likumu, to nekādā veidā neapdraudot. Svarīgs ir virsmērķis: saliedēt un arī ļaut diasporas organizācijām ikdienā strādāt ar cilvēkiem, neatkarīgi no tā, vai pie durvīm viņiem ir pārbaudīta pase, vai viņam ir izsniegts „latviešu ģenētiskais tests”. Mūsdienās šie jēdzieni mainās, tie maina robežas. Mums ir svarīgi, ka ir cilvēks, kuram ir Latvijas izcelsme, kurš ar savu aktīvo attieksmi parāda lojalitāti pret Latviju, kurš ir gatavs ieguldīt tās ekonomikā vai kultūras uzturēšanā. Šo lojālo cilvēku, atbalstītāju loks Latviju tikai stiprina un nekādā veidā neapdraud”.

Tātad likumam ir jāsaliedē ārpus Latvijas dzīvojošā diaspora, jāiekļauj Latvijas valsts uzmanības un rūpju lokā. Protams, diaspora nav biedrība, kurā kādam obligāti jāiestājas vai no kuras nāksies izstāties. Tas ir cilvēku kopums, uz kuru attiecas šī definīcija. Ja cilvēks negrib sevi uzskatīt par diasporas daļu un uzskata, ka viņu neinteresē tas, ka valstī un ar valsti notiek, tā ir viņa brīvā izvēle – viņš nepiedalās un neinteresējas, viņš pasīvā diasporas daļa.

Likuma mērķi un darbības joma

Jau pieminēju divus no pieciem likuma mērķiem, un skaidrības labad te ir visi likumā minētie mērķi:

1) stiprināt diasporas kā neatņemamas Latvijas sabiedrības daļas latvisko identitāti un piederību Latvijai;

2) nodrošināt diasporai iespējas brīvi veidot, uzturēt un stiprināt saikni ar Latviju;

3) sekmēt latviešu valodas un kultūras saglabāšanu diasporā;

4) izstrādāt un īstenot sistēmisku un pastāvīgu diasporas atbalsta polītiku un pasākumus, kuŗi veicina diasporas latvisko identitāti un saikni ar Latvijas kultūru, ekonomiku, tautsaimniecību un zinātni, latviešu valodas, kultūras un tradīciju pieejamību diasporai un nodrošina labvēlīgus apstākļus remigrācijai (turpmāk – diasporas polītika);

5) atbalstīt un veicināt diasporas pilsonisko un polītisko līdzdalību.

Tikpat svarīgi ir zināt, kāda ir likuma darbības joma. Likuma 3. pants nosaka:

1) diasporas lomu Latvijas valstī un tiesību sistēmā, Latvijas un diasporas sadarbības pamatprincipus, diasporas polītikas uzdevumus un diasporas atbalsta virzienus, veidus, kādos nodrošināma diasporas līdzdalība lēmumu pieņemšanā un sabiedriskajā dzīvē, kā arī diasporas polītikas īstenošanā iesaistītās personas un to kompetenci konkrētā diasporas polītikas nozarē;

2) pamatprincipus financējuma piešķiršanai diasporas un remigrācijas iniciatīvām, līdzdalībai lēmumu pieņemšanā un sabiedriskajā dzīvē;

3) diasporas un remigrācijas atbalsta pasākumus.

Diasporas polītika un tās uzdevumi

Grūti izcelt kādu vai kādus atsevišķus diasporas polītikas uzdevumus no likumā 4. pantā minētajiem 13 uzdevumiem. Gan latviešu valodas apgūšanas iespējas nodrošināšana, gan tas, ka jānodrošina Latvijas un diasporas kultūras izpausmju pieejamība, gan tas, ka diaspora ir jāinformē un jāiesaista ar diasporu saistītu polītikas plānošanas dokumentu un normatīvo aktu izstrādē un jānodrošina sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu programmu un pakalpojumu pieejamība diasporai un ārvalstīs atbalstīt ar diasporu saistītu sižetu, raidījumu un citu materiālu veidošanu un publiskošanu, tāpat kā vēl daudzas citas lietas, ir vienlīdz svarīgas, tādēļ vēlreiz citāts no likuma:

1) atbalstīt un veicināt uz diasporu vērstas iniciatīvas un sadarbības formas, radot labvēlīgus apstākļus diasporas saiknes veidošanai ar Latviju un remigrācijai;

2) nodrošināt diasporas locekļiem iespēju apgūt latviešu valodu, kā arī izzināt Latvijas vēsturi, valsts iekārtu un pārvaldību, latviešu kultūru un tradīcijas formālās un neformālās izglītības ceļā;

3) veicināt latviešu valodas, arī latgaliešu rakstu valodas kā vēsturiska latviešu valodas paveida, un lībiešu valodas saglabāšanu, aizsardzību un attīstību diasporā;

4) atbalstīt latviskās identitātes nostiprināšanu, Latvijas nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanu diasporā, arī diasporas vēstures un kultūras mantojuma saglabāšanu;

5) veicināt Latvijas un diasporas kultūras izpausmju pieejamību;

6) veicināt diasporas atspoguļošanu sabiedriskajā pasūtījumā, nodrošināt sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu programmu un pakalpojumu pieejamību diasporai un ārvalstīs atbalstīt ar diasporu saistītu sižetu, raidījumu un citu materiālu veidošanu un publiskošanu;

7) informēt diasporu par diasporas polītiku un tās īstenošanu;

8) atbalstīt diasporas pašorganizēšanos un diasporas organizācijas;

9) veicināt diasporas locekļu un diasporas organizāciju iesaisti ar diasporu saistītu polītikas plānošanas dokumentu un normatīvo aktu izstrādē;

10) nodrošināt diasporas locekļiem valsts pārvaldes pakalpojumu pieejamību, kā arī informēt par to;

11) atbalstīt un veicināt diasporas pilsonisko un polītisko līdzdalību normatīvajos aktos noteiktajā apjomā;

12) atbalstīt diasporas sadarbību ar Latviju tautsaimniecības, izglītības un zinātnes jomā;

13) veicināt diasporas iesaisti Latvijas tautsaimniecības, eksporta un investīciju attīstīšanā un veicināšanā, zināšanu un technoloģiju pārnesē, valsts pārvaldē, pētniecībā un izstrādē.

Diasporas polītiku atbilstoši savai kompetencei, iesaistot diasporas locekļus, diasporas organizācijas un citas fiziskās un juridiskās personas saskaņā ar Valsts pārvaldes iekārtas likumu, īsteno gan ministrijas – Ārlietu ministrija, Ekonomikas ministrija, Izglītības un zinātnes ministrija, Kultūras ministrija, Labklājības ministrija, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija, Iekšlietu ministrija, Veselības ministrija, gan arī Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (NEPLP), plānošanas reģioni, pašvaldības un citas valsts pārvaldes institūcijas.

Citiem vārdiem sakot, diasporas polītikas īstenošanā iesaistās plašs valsts un pašvaldību institūciju loks.

Ļoti svarīgs šajā likumā ir tā 9. pants – Diasporas līdzdalība diasporas polītikas izstrādē un īstenošanā. Tas paredz, ka:

(1) diasporas locekļiem un diasporas organizācijām ir tiesības piedalīties diasporas polītikas izstrādē un īstenošanā, citstarp:

1) iesaistoties ar diasporas polītiku saistītu polītikas plānošanas dokumentu un normatīvo aktu izstrādē normatīvajos aktos par sabiedrības līdzdalību attīstības plānošanas procesā noteiktajā kārtībā;

2) darbojoties Diasporas konsultatīvajā padomē atbilstoši tās nolikumam;

3) izstrādājot un īstenojot ar diasporas polītiku saistītus projektus un iniciatīvas, kā arī piedaloties citos līdzīga veida pasākumos.

(2) Diasporas organizācijas, kuŗas darbojas ārvalstīs un ir reģistrētas Latvijā, tiesību apjoma ziņā ir vienlīdzīgas ar diasporas organizācijām, kuŗas darbojas un ir reģistrētas Latvijā, to normatīvo aktu izpratnē, kuŗi regulē attiecīgo organizāciju darbību Latvijā.

Diasporas balss jeb Konsultātīvā padome 

Neapšaubāmi, Konsultatīvajai padomei būs ļoti svarīga loma Latvijas valsts un diasporas sadarbībā, jo tā būs padomdevēja institūcija, kuŗas mērķis ir veicināt saskaņotu diasporas polītikas izstrādi un tās ikgadējo prioritāšu noteikšanu, kā arī diasporas polītikas īstenošanu un novērtēšanu. Par Padomes darba organizēšanu būs atbildīga Ārlietu ministrija, bet sastāvu un nolikumu apstiprinās Ministru kabinets. Uzreiz jāteic, ka tas ir viens no svarīgākajiem Diasporas likuma punktiem, jo var apstiprināt pavisam formālu sastāvu ar labi zināmiem uzvārdiem, bet šie cilvēki dažādu iemeslu dēļ var nespēt savu darbu veikt pilnvērtīgi. 

Jau pēc likuma pieņemšanas Ārlietu ministrijas parlamentārā sekretāre Zanda Kalniņa-Lukašēvica sacīja, ka Saeima galīgā lasījumā pieņēma Diasporas likumu, kas palīdzēs gan stiprināt sadarbību ar mūsu cilvēkiem ārpus Latvijas, gan atgriezties Latvijā. Tagad jāsteidz pamatīgi izstrādātais likums pārvērst konkrētos, praktiskos darbos. Bet Elīna Pinto atgādināja: „Ar likuma pieņemšanu nekas pats par sevi nebeigsies un nesāksies, bet gan tiks iezīmēts pagrieziena punkts tajā, kā sevi definējam kā tautu – paļaujos uz to, ka mūsu pamatvērtības ir saliedētība, nevis šķelšanās, spēja tvert iespējas augt, nevis no tām norobežoties.”

Gan Elīnas Pinto, gan Zandas Kalniņas-Lukašēvicas sacītais nozīmē, ka Ministru kabineta noteikumi, kuŗi jāizstrādā un kuŗi Diasporas likuma īstenošanai vajadzīgi tieši tāpat kā jebkura likuma īstenošanai, nebūs mazāk svarīgi un nozīmīgi kā pats likums.

Ārpus jau pieminētajiem Diasporas likuma punktiem tajā ir vēl ne viens vien ļoti svarīgs punkts – piemēram, 11. pants. Latviskās identitātes un piederības Latvijai stiprināšana, latviešu valodas saglabāšana, kultūras izpēte un saglabāšana; 12. pants. Diasporas tiesību un interešu aizsardzība ārvalstīs; Mērķtiecīga diasporas iesaistīšana Latvijas tautsaimniecības, valsts pārvaldes un zinātnes attīstīšanā; Diasporas pilsoniskās un polītiskās līdzdalības veicināšana vai 15. pants. Atbalsts remigrācijai. 

Tikpat svarīgs ir likuma pants, kas nosaka financējuma nodrošināšanu diasporas polītikas īstenošanai – proti, diasporas polītiku financē no valsts budžeta līdzekļiem, paredzot pienācīgu, ilgtermiņā plānojamu, diasporas skaitliskā sastāva un aktivitāšu dinamikai pielāgojamu financējumu. Diasporas polītiku var financēt arī no citiem avotiem. Ar vārdu sakot, šajā likumā nav svarīgu vai nesvarīgu pantu. Un tā īstenošana vienlīdz būs atkarīga gan no valsts, gan no diasporas. Un te vietā ir atgādināt Elīnas Pinto sacīto, kas attiecas gan uz konkrēto likumu, gan uz likumdošanas praksi Latvijā: „Praktiskie pasākumi stāsies spēkā tikai pēc attiecīgiem grozījumiem speciālajos likumos, kuros var subjektu loku noteikt skaidri un precīzi, kur tas jau nav izdarīts. Bet kopumā mani visos jautājumos likumdošanas procesā Latvijā šokē, ka likumi tiek radīti ar nelokāmu pārliecību, ka cilvēki krāpsies, un attiecīgi top kā sankciju gūzma, nevis "iespējojošs" satvars darbam. Nelabticīgi likumpārkāpēji ir būtisks mazākums, un tie nedrīkst veidot attieksmes pamatu starp valsts varu un sabiedrību. Kā citādi lai sagaidām cilvēku uzticēšanos valsts varai, ja otrā virzienā valda pilnīga paranoja?”

Tādēļ sekosim līdzi gan Ministru kabineta topošajiem noteikumiem, gan tam, kā Saeima un valdība īstenos Diasporas likumu.

Elīna Pinto: „Ar likuma pieņemšanu nekas pats par sevi nebeigsies un nesāksies, bet gan tiks iezīmēts pagrieziena punkts tajā, kā sevi definējam kā tautu - paļaujos uz to, ka mūsu pamatvērtības ir saliedētība, nevis šķelšanās, spēja tvert iespējas augt, nevis no tām norobežoties.

"Saeima galīgā lasījumā pieņēma Diasporas likumu, kas palīdzēs gan stiprināt sadarbību ar mūsu cilvēkiem ārpus Latvijas, gan atgriezties Latvijā. Tagad jāsteidz pamatīgi izstrādātais likums pārvērst konkrētos, praktiskos darbos. Paldies visām diasporas organizācijām par iesaisti!", uzsver Ārlietu ministrijas parlamentārā sekretāre Zanda Kalniņa-Lukaševica.