Kas notiek ar Brāļu kapiem un Ulmaņa pieminekli?
Apskatīt komentārus (0)


17.04.2012

Attēlā: Pikšās pie Ulmaņa pieminekļa. No kreisās: Ivars Feldbergs, Arta Dumpe un Laimonis Šmits

Sallija Benfelde

Kas notiek ar Brāļu kapiem un Ulmaņa pieminekli?

Kā lasītājiem solījām, esam turpinājuši pētījumus - kas notiek ar Rīgas Brāļu kapu renovācijas projektu un Ulmaņa pieminekļa uzstādīšanu Turkmēnbašī. Lai to uzzinātu, tika norunāta tikšanās ar Mirdzu Stirnu – Rīgas Brāļu kapu un Latvijas vēsturiskā mantojuma fonda un Rīgas Latviešu biedrības un nacionālās kultūras attīstības fonda vadītāju.

Pirms stāstām par sarunā uzzināto un to, cik no Stirnas kundzes teiktā vēlāk, pētījot fondu darbību, apstiprinājās, mūsu lasītājiem jāpastāsta dažas Latvijas likumdošanas normas, kas nosaka biedrību, nodibinājumu jeb fondu tiesības un pienākumus.

...

Uzreiz jāteic, ka mūsu sarunā, kas ieskaņota diktofonā, Stirnas kundze apgalvoja, ka abi fondi ir sabiedriskā labuma organizācijas, bet VID mājaslapā sabiedriskā labuma organizāciju reģistrā bija iekļauts tikai Rīgas Latviešu biedrības un nacionālās kultūras attīstības fonds – tātad Rīgas Brāļu kapu un Latvijas vēsturiskā mantojuma fondam šāda statusa nav.

Rīgas Latviešu biedrības un nacionālās kultūras attīstības fonda dokumentos rakstīts, ka tā darbības mērķi ir kultūras veicināšana, pilsoniskās sabiedrības attīstība un labdarība. Gada pārskati liecina, ka kopējie ieņēmumi ir bijuši:

2005. gadā – 156 518, 55 lati, no tiem mērķziedojumi 28 604, 93 lati;

2006. gadā – 5639,22 lati;

2007. gadā – 11 990,00 lati;

2008. gadā – 260 452,28 lati;

2009. gadā – 47 376,97 lati;

2010. gadā – 52 580, 00 lati.

Savukārt par Rīgas Brāļu kapu un Latvijas vēsturiskā mantojuma fonda kopējiem ieņēmumiem šobrīd redakcijai ir pieejami šādi dati:

2004. gadā – 35 811 lati;

2006. gadā – 54 540 lati;

2009. gadā – 17 886 lati;

2010. gadā – 11 487 lati;

2011. gadā – 16 080 lati.

Abu fondu darbības lauks ir ļoti plašs, bet mērķziedojumu skaits neliels, tāpēc saziedoto naudu fondi var izmantot pēc saviem ieskatiem, ja vien naudas izlietošana atbilst fondu mērķiem. Piemēram, saistībā ar pieminekli Ulmanim Turkmēnbašī tika organizēta pārraide televīzijā „Sašķeltā pasaule” kā veltījums Latvijas dibinātājiem, un tās laikā tika vākti ziedojumi piemineklim. Šajos gados ir notikuši daudzi dažādi koncerti, lekcijas, sarīkojumi, kuŗos ieeja ir bijusi bez maksas, tāpat arī Austrālijas un Kanadas latviešu organizācijas ir vākušas humāno palīdzību Latvijas nabadzīgajiem iedzīvotājiem, ir notikuši izglītotāji sarīkojumi skolās. Daudz naudas, pēc Mirdzas Stirnas teiktā,  aiziet nodokļos un pasākumos, kas reklāmē fondus.

...

Architekts Laimonis Šmits, kuŗam jautājām par „Pikšām”, atbildēja, ka, pirmkārt, tā sauktos labiekārtošanas darbus veikusi Valsts aģentūra „K. Ulmaņa piemiņas mūzejs „Pikšas””, – zālāji, celiņi, apstādījumi bijuši aģentūras ziņā. Kopējā architektoniskajā plānojumā darbu gaitā notikušas dažas pārmaiņas, kuŗas vēlējies mūzeja direktors Gunārs Ulmanis, un tas, protams, tikušas saskaņotas. L. Šmits atsūtīja arī vēstuli par „Pikšām” un Ulmaņa pieminekli Turkmēnbašī:

„Piemineklis „Pikšās” ir uzstādīts un atklāts 2010. gada 6. septembrī.

„Pikšās” ir paveikti visi tēlnieka, architekta un akmeņkļa darbi. Ja tā nebūtu, prezidents nevarētu pieminekli atklāt. Zatlers apmeklēja Ivara  (Feldberga) darbnīcu īsi pirms pieminekļa uzstādīšanas „Pikšās”, lai personiski pārliecinātos, ka piemineklis ir pabeigts iecerētajā veidolā un to var uzstādīt un augstākajā līmenī atklāt. Esmu fotografijās fiksējis  pieminekļa tapšanas procesu. Unikāls ir īpaši tēlnieka darbs, jo izveidot portretisku līdzību, atspoguļojot personības raksturu, nebūt nav vienkārši.  Veidošana un oriģināla atliešana ģipsī tiek veikta daudzos etapos. Artai Dumpei bija nepieciešama ģipša atliešanas speciālista līdzdalība.

...

Savukārt akmeņkalis Feldbergs stāsta, ka faktiski naudu par darbu „Pikšās” ir devusi Zaļo un zemnieku savienība (ZZS): „Viņi to pārskaitīja fondam, kuŗam nauda bija jāpārskaita man. Kādēļ ZZS to nedarīja „pa tiešo”, neprotu teikt. Summa kopumā bija aptuveni 4000 latu, no kuŗiem es maksāju dažādus nepieciešamos izdevumus, lai darbu vispār varētu veikt – piemēram, no šīs naudas iekārtoju grants ceļu pāri zālājam, lai varētu braukt autopacēlājs. Protams, samaksāju arī nodokļus, tāpēc nekas daudz pāri nepalika. Saprotiet, man ir uzņēmums, tātad esmu juridiska persona, tāpēc man ir jāmaksā arī pievienotās vērtības nodoklis (PVN), un visu laiku man ir nācies lūgt Stirnas kundzi to ievērot, jo es gribu godīgi samaksāt visus nodokļus. Stirnas kundze savukārt ik pa laikam ir teikusi, ka varbūt varētu pārskaitīt mazāk naudas, ka varbūt to PVN var nemaksāt. Laikam jau tāpēc esmu kļuvis „sliktais” viņas acīs, jo gribu visu darīt atklāti un pēc likuma. Es negribu vairāk naudas sev, bet vēlos tādu samaksu par darbu, lai varētu samaksāt arī nodokļus.”

Vairāk lasiet laikrakstā Laiks (Nr. 17)