„Man ir svarīgi, ka esmu bijis klāt”
18.02.2020

Jūs bijāt viens no tiem, kas financiāli atbalstījāt filmas „Dvē­­seļu putenis” uzņemšanu. Kā jūs apmierina rezultāts, arī tas, kā tauta uzņem šo filmu? Skatītāju skaits ir pārsniedzis latviešu filmu skatīšanās re­­kordus.

Un tas ir ļoti, ļoti labi! Pirmām kārtām tas, ka cilvēki iet skatīties filmu, kas ir smaga..., tas ir smags un personisks stāsts par vēsturi. Ja tautas cīņās cieš jauns cilvēks, savas tautas patriots, tas ir tiešām smagi. Stāsts brīžiem pat šķita par daudz „asiņains”. Šī filma ir jārāda arī ārpus Latvijas, lai stāstītu par mūsu vēsturi, ko pasaulē zina, diemžēl nepilnīgi. 

Jau februārī „Dvēseļu putenis” ies ārpus Latvijas robežām. 

Iespējams, ka ārzemniekiem tiešām būs grūti saprast, viņi taču mūsu vēsturi nav mācījušies ļoti detalizēti. Varbūt vajadzētu kādus paskaidrojumus, īpaši par to, kāpēc tur redzami latvieši vācu un krievu formās. Tas ir saistīts ar sāpīgo latviešu strēl­nieku jautājumu. 

Katrā ziņā piesaista filmas estētika, īpaši mūzika, ko rak­stījusi mūsu tautiete Lolita Rit­mane. Mūzika ir patiesi iespai­dīga, vai ne? 

Nenoliedzami! Šī varenā mū­­zika teicami papildina visu filmas kopnoskaņu, ir drāmatiska, kad filmas sižets ir drāmatisks, un romantiska, kad raksturo personiskas, gluži cilvēciskas izjūtas. Tiešām ļoti labi izdevusies mūzika. 

Arī Latviešu fonds Amerikā tieši mūzikai sniedza daļu atbalsta, un tas ir patiešām iepriecinošs fakts, ka vērtīga mākslas darba tapšanā, latviešu vēsturi skaidrojošā un populā­rizējošā filmā apvienojies gan trimdas, gan Latvijas organi­zāciju un cilvēku personiskais atbalsts. Kāpēc arī jūs nolēmāt, ka filma „Dvēseļu putenis” ir tā vērts, lai ieguldītu savu naudu? 

Pirmām kārtām mani pārlie­cināja cilvēki, kas bija iesaistīti šīs filmas tapšanā. Un, protams, manis paša vēlēšanās piedalīties labā, vēsturi skaidrojošā, vērtīgā darbā.

Latviešu fonda dalībniekiem tika piedāvāts projekts, ko at­­bal­stīt, un mēs visi, kas ar saviem ziedojumiem piedalāmies Lat­viešu fondā, tā nolēmām. 

Ik gadu ap 30 – 35 tūkstošiem dolaru tiek atvēlēti fonda lielajiem projektiem, parasti tiek financiāli atbalstīti pāris projekti ar 10 tūkstošu dolaru piešķī­ru­miem. Bet vēl jau ir arī tā sauktie mazie projekti, kam konkursa kārtā piešķiŗ 20 tūkstošus dolaru no ieguldī­ju­miem, kas ir latviešu kultūrai un izglītībai nozīmīgiem projektiem ziedota nauda.

Vai ziedotāji mīt tikai Ame­rikā?

Pašlaik ir 420 fonda dalībnieku, jā, lielākoties Amerikā, bet ir arī dalībnieki, kas dzīvo Kanadā, Vācijā, Latvijā, arī Austrālijā. 

Vai visi, kas Latviešu fondā darbojas, ir t. s. vecās trimdas pārstāvji vai arī jaunās latviešu paaudzes cilvēki? 

Esmu priecīgs pateikt, ka fonds atjaunojas! Kad biju Latviešu fonda priekšsēdis pirms gadiem piecpadsmit divdesmit, fonda Padomē pārsvarā bija sirmas galvas. Tagad ir jauni cilvēki. Tātad – Latviešu fonds ir jaunu ļaužu rokās. 

Atgādināšu, ka Padomes lo­­cekļi strādā brīvprātīgi, nesa­ņemot atalgojumu. 

Fonds tika dibināts ASV 1970. gadā kā bezpeļņas organizācija, lai uzturētu latvietību trimdā. Projekti attiecīgi tika īstenoti gal­venokārt Amerikā un Kanadā. Kopš Latvijas neatkarības atjau­nošanas ļoti nozīmīga financē­juma daļa tiek piešķirta tieši Latvijai. Pēdējos gados atbalstītie projekti bijuši no Latvijas, Ka­­na­das, ASV, Austrālijas, Šveices, Vācijas, Italijas, Islandes... Gal­ve­nais, lai projekts būtu nozīmīgs latviešu kultūrai, vēsturei, iz­­glītī­bai.

Šāgada konkursam ir iesniegti 17 lielie projekti (kam piešķīrums ir līdz 10 tūkstošiem dolaru) un 29 mazie projekti (kam pie­­šķī­rums ir līdz diviem tūkstošiem dolaru). Par iepriekšējā gada pie­­šķīrumiem runājot, vēlos minēt, ka bez jau nosauktās filmas  „Dvē­seļu putenis” atbalstīti Dziesmu un deju svētki Kanadā, latviešu teātŗu festivāls Laipa Islandē, iz­­stādes Nyet, nyet Soviet tapšana u. c. 

Vai tiek piešķirtas arī stipen­dijas?

Es būtu priecīgs, ja tiktu pie­­šķirtas arī stipendijas, pagaidām šis jautājums tiek apspriests Pa­­domē, kuŗas sastāvā ir seši cilvēki. Lēmumu par stipendiju fonda izveidošanu ir jāpieņem fonda dalībniekiem. 

Vai gadās, ka fondu „pie­­krāpj”, neīstenojot projektu?

Pāris reizes ir gadījies. Un ir arī gadījumi, kad jāatgādina pro­­jektu autoriem,  lai taču atsūta pārskatus un atskaites. Galu galā tā ir fonda dalībnieku nauda, kas jāizlieto precīzi piešķirtajiem mērķiem. 

Cik ilgi esi „Latvijas latvie­tis”? 

Sākumā biju nepilnus divus gadus – 1943. un 1944.!

Skaidrs, kad piedzimi un de­­vies prom... uz kurieni? 

Kopā ar mammu devos bēgļu gaitās, tēvs jau bija iesaukts le­­ģionā. Mamma daudz par šo laiku nestāstīja... bija pārāk sā­­pīgi. Bēgļu gaitās viņa devās kāda nejauši satikta vācu zaldāta mudināta, kas, teicis – „kundze, ja jūs negribat satikt krievus, ātrāk dodieties prom”. Tas bija mūsu lauku mājās pie Cēsīm, „Vielās”, vāciešiem atkāpjoties,  mamma iejūdza zirgu, vecākajam brālim lika paņemt nepie­cie­ša­mās mantas un ņemt ciet grožus. Tētis pēc kaŗa nonāca Zēdelgemā. Jaunākais brālis pie­­dzima Vācijā. Mēs bijām Bavārijā, un mums laimējās visiem tur satikties! Tā­­lāk – latviešiem rak­sturīgais ceļš uz Ameriku. 1980. gadā mamma aizgāja Mūžībā, man uzradās pamāte. Tāds liktenis. Mamma nu atdusas Grand­rapidos, tēvs un pamāte – Jelgavā. 

Kad pirmoreiz atbrauci uz Latviju?

1990. gadā. Kopš 1992. gada vis­maz reizi gadā braucu šurp, uz Latviju. 1996. gadā saņēmu piedāvājumu strādāt Polijā (esmu autobūves inženieŗis), kur strādāju līdz 2000. gadam. Tad pensionējos un at­­griezos Latvijā, kur 1990. ga­­dos biju atguvis ģi­­menes īpašu­mus. 

Nu jums ir jauna ģimene Latvijā, sieva Ilze, ar kuŗu esat laimīgs un turpinat būt rosīgs latviešu lietās. Kā tas izdevās? 

Ilzi es satiku 3x3 nometnē Madlienā 1990. gadā. Viņa bija atbraukusi  paciemoties ar savu paziņu, arī mediķi no Amerikas. Pēc nometnes turpinājām sazi­nāties un atklājām, ka mums ir  daudz kopīga. Nu esam kopā jau 23 gadus.

Vai jūs aicinātu tautiešus braukt uz Latviju? Ko jūs viņiem teiktu?

Brauciet mājās! Te taču ir daudz mierīgāk. Mans tēvs ar pamāti pārcēlās jau aizvadītā gadsimta 99. gadā un vairākkārt man teica: „Paldies, dēls, ka tu mums palīdzēji pārcelties!” To pašu teica arī mana tante, kuŗa dzīvoja Mičiganā un mūža beigās atrada mieru Latvijā. Viņa pār­cēlās 2002. gadā, dzīvoja „Cīru­līšos” pie Cēsīm. 

Jūs ziedojat arī Likteņdārzam. Kāpēc? 

Man ir tāda dziļi personiska izjūta, ka arī man tur jāpiedalās, jo man liekas tik saprotami un tik cēli tie mērķi, ar kādiem Likteņdārzs top. Vienmēr nevajag par to runāt un savu piemiņu iemūžināt – man pietiek ar to, ka esmu pēc savām iespējām pie­dalījies, lai šis dvēseļu dārzs taptu, kā iecerēts. Man tiešām nav svarīgi, lai mani nosauktu vārdā. Man pašam ir svarīga sajūta, ka esmu bijis klāt Likteņ­dārza tapšanā.

Par Latviešu fondu

Fonda Padomē darbojas: Valda Grinbergs, Elizabete Ludvika, Mār­tiņš Rācenis, Andra Ber­kolda, Mārtiņš Hildebrants, Arnis Ansons.   

Komisijās: Renāte Kenney, administrātīvā komisija, ieguldī­jumu komisija – Brigita Rum­pēters, Valda Grinbergs, Mār­tiņš Rācenis. Ilze Pētersone, Sabiedrisko attiecību komisija, Valdis Bērziņš, Latviešu fonda Latvijā komisija.

Padomdevēju komisija – Tija Kārkle, Elisa Freimane, Sandra Kronīte-Sīpola. Revidenti – Anita Grīviņa, Laura Ramane, Andrejs Dumpis.   

Par projektiem. 2019. gadā Latviešu fonds atbalstīja 11 ma­­zos projektus $19 998 apmērā, četrus lielos projektus $33 068 apmērā, kā arī divus īpašās ak­­cijas projektus, kam saziedoja pilnās pieprasītās summas par $ 3135.

Piedaloties Latviešu fonda lo­­terijā, varat vinnēt arī mūsu avīzes Laiks abonementu vienam gadam! 

Vairāk skatiet

www.latviesufonds.com

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem