Pamiera cena
11.05.2024

Latvijas neatkarības atjaunošanas dienas svētki nosvinēti. Šogad tie svinēti, ik pa brīdim pašiem sev atgādinot, ka brīvība un neatkarība nav mūžīgā dāvana, kuru kāds nekad nekāros atņemt.

7.maija Ukrainas Bruņoto spēku ģenerālštāba ziņas liecina, ka iebrukuma gados Ukrainā Krievijas zaudējumi ir jau 475 300 kritušu un ievainotu militārpersonu. Krieviju tas nav apturējis, Lieldienu laikā Krievija turpināja nežēlīgos uzbrukumus Ukrainai.

Savukārt Ukrainas prezidenta biroja vadītāja padomnieks antikrīzes jautājumos Mihails Podoļaks raksta: „Kariem būtu jābeidzas ar miera līgumiem, bet tas ir genocīds pret ukraiņiem. Tādēļ Putina paraksts būs nopratināšanas protokolos, nevis miera līgumā”. Jāpiebilst, ka situācija frontē Ukrainā nav laba, vien jācer, ka Rietumu militārā palīdzība, ko Ukraina sāk saņemt, situāciju uzlabos.  Pirms neilga laika eksperti pat pieļāva, ka Ukraina karu tomēr varētu zaudēt, jo gan Ukrainā, gan Eiropā ir tā dēvētais „kara nogurums”. Citiem vārdiem sakot, mūsdienās civilizētās valstīs karš nav pieņemams kā problēmu risināšanas veids, un agrāk vai vēlāk varētu sākties sarunas par to, ka vajadzīgs pamiers. Šobrīd Eiropas oficiālā nostāja gan ir atbalstīt Ukrainu līdz uzvarai, nevis līdz pamieram. Jo pamiers tagad nozīmē tikai to, ka Krievija paliks okupētajās territorijās, varēs atvilkt elpu un sākt atkal uzbrukumus. Ir absurdi domāt, ka agresorvalsts ievēros jebkādus līgumus vai vienošanās, jo tā ir pārkāpusi visu, ko vien var pārkāpt, un turpina to darīt.

Savukārt britu žurnāliste un rakstniece Katrīna Beltone intervijā ukraiņu portālam gordonua.com saka, ka Putins sagrābis  kontroli un kontrolē miljardiem dolāru, lai viņam būtu tik daudz varas, lai viņš varētu Krievijā nopirkt jebkuru. Pēc tam viņš to pašu metodi sāka izmantot Rietumos. Beltone bija Finacial Times korespondente Maskavā no 2007. līdz 2013. gadam, tagad sadarbojas ar The Washington Post. Beltone ir grāmatas “Putina ļaudis: kā KGB pārņēma Krieviju un pēc tam  Rietumus” autore, tā tika izdota 2020. gadā, un britu avīzes The Times, The Sunday Times, The Economist, Financial Times, New Statesman un The Daily Telegraph atzina par gada grāmatu, tā ir tulkota ne tikai krievu, bet vairāk nekā 30 valodās. Grāmata ne pa jokam sadusmoja Kremli,  Krievijas miljardieri pret Beltoni iesniedza tiesā prasības – tās iesniedza Mihails Frīdmans, tagadējais Latvijas pilsonis Pjotrs Avens, Šalva Čigirinskis, Ališers Usmanovs, Romans Abramovičs un “Rosņeftj” vadītājs, multimiljardieris Igors Sečins.Tiesa gan, juristu “brigāde” neko nepanāca, grāmatā tika izdarīti vien daži nebūtiski precizējumi. Intervijā Beltone saka: “Kā Putins varēja kļūt par tik stipru līderi? Kā viņa līdzgaitnieki, VDK darbinieki, atkal varēja nokļūt pie varas? Kas patiesībā notika tad, kad sabruka Padomju Savienība? Kas notika ar VDK? Tika pieņemts, ka VDK tika salauzta pēc Padomju Savienības sabrukuma, ka viņi visi kļuva par biznesa cilvēkiem, jo gribēja būt bagāti. Patiesībā, ja vien ir laiks mazliet parakņāties vēsturē, nevis nodarboties tikai ar ikdienas ziņām, kļūst skaidrs, ka Putina un viņa rīcības saknes ir meklējamas VDK. Īstenībā VDK tika reformēta,  patiesībā visi sakari sagalabājās un turpinājās arī tiem, kuŗi nodarbojās ar biznesu.(..) Mums Rietumos ir pierasts uz to raudzīties tikai kā uz korupciju. Bet pēc sarunām ar bijušajiem VDK cilvēkiem, kļuva skaidrs, ka Putins piešķīra kontraktus saviem bijušajiem draugiem VDK ne tikai tādēļ, lai viņi kļūtu bagāti, bet tā bija kā samaksa starpniekfirmām, kuŗas veica dažādas VDK operācijas ārpus valsts. Tās uzpirka ierēdņus, finansēja ārvalstu politiskās partijas. Putinam deviņdesmitajos gados bija ļoti svarīgi saglabāt visus šos sakarus, lai turpinātu korumpēt Rietumus”.

Intervijā Beltone arī sacīja, ka ilūzija par ekonomisko sadarbību ar Krieviju daudziem joprojām nav zudusi un atgādināja: “Mēs visi sēdējām uz gāzes un naftas adatas. Putins droši vien domāja, ka ar to pietiek, lai Rietumi negribētu viņam pretoties, ja viņš sāks [kaŗu] Ukrainā. Vismaz sākumā viņš kļūdījās. (..) Mēs Rietumos aizvērām acis un neredzējām to, cik daudzi no mums gribēja kļūt bagāti un pirkt Krievijas gāzi.” Un vēl – manuprāt ir vērts ieklausīties Krievijas neatkarīgā sociologa Igora Eidmana 6. maijā sacītajā pēc dažiem ugunsgrēkiem ar Vācijas militāro ražošanu saistīto uzņēmumu objektā un viena uzņēmuma vadītāja vasaras namiņā. Par dedzināšanu atbildību uzņēmušies kreisie ekstrēmisti, bet Eidmans raksta: “Mēs taču tos “ekstēmistus” labi zinām. Viņu uzvārdi ir Boširovs un Petrovs*. Krievijas teroristi, tāpat kā kādreiz padomju, var strādāt zem dažādām leģendām – ultralabējie, ultrakreisie, islāmisti. Bet uzdevumus viņi visi saņem no Kremļa. (..) Putins aizvainojumu nepiedod. Pirms Eiropas čempionāta futbolā Krievijas diversanti bariem klīst pa Eiropu.”  Eidmans arī brīdina, ka Kremlis tādā veidā cenšas destabilizēt situāciju Eiropā un pārliecināt eiropiešus, ka viņiem kopā ar Krieviju ir jācīnās pret “islāmistiem”, nevis jāpalīdz Ukrainai. 

Manuprāt, ir vērts atcerēties gan Eidmana rakstīto, gan Beltones sacīto intervijā, izvēloties, par ko balsot Eiropas Parlamenta vēlēšanās. Ne tādēl, lai sāktu kārtējo savstarpējo apvainošanas un “čekas aģentu” meklēšanas kampaņu, kuŗai nav lielas jēgas. Galu galā ir tiesībsargājošās iestādes, un nedomāju, ka savstarpējie apvainojumi un aizdomas ir drošs ceļvedis. Domāju, ka pirmajiem izvēles kritērijiem jābūt pavisam vienkāršiem – vai partija atbalsta Latvijas atrašanos Eiropas Savienībā, nerunā par draudzēšanos ar Krieviju, jo ar to esot vajadzīgas ekonomiskās attiecības.  Un galvenais – neaicina vienoties par pamieru Ukrainā. Tagad, Ukrainas kaŗa laikā, vairākas partijas gan ir apklusušas un Krieviju skaļi nepiemin kā sadarbības partneri, arī Krievijas atbalstītājs Orbāns tām vairs nav sapņu polītiķis, toties pamiers gan tām ir ideāls. Latvijas un Eiropas brīvībai un neatkarībai ir vajadzīga mūsu rīcība, ne runas.

*Krievijas pilsoņi Aleksandrs Petrovs un Ruslans Boširovs 2018. gada martā Lielbritanijā, Solsberi ar nervus paralizējošo vielu "Novičok" saindēja bijušo Krievijas dubultaģentu Sergeju Skripaļu un viņa meitu Jūliju.