Pavasaŗa izstādē Filadelfijā
25.04.2024

Taira Zoldnere

“Vislielākais prieks, ka izstādē piedalās deviņpadsmit latviešu mākslinieki – tieši tikpat, cik iepriekšējā izstādē 2013.gadā,“ saka Linda Treija, gleznotāja un Amerikas latviešu mākslinieku apvienības (ALMA) prezidente, daloties pārdomās par izstādi “ALMA izstāde pavasarī”.  

Izstāde tika atklāta 6.aprīlī Filadelfijas Brīvo latvju biedrības telpās, un tajā piedalījās latviešu izcelsmes mākslinieki no Ziemeļamerikas ar vairāk nekā piecdesmit darbiem.

Linda, pazīstu tevi kā gleznotāju, lielisku skatuves tērpu dizaineri un dekoratori, bet tavā darba laukā ir arī atbildība par Amerikas latviešu mākslinieku apvienību. Kā tu sāki darboties ALMA?

Studēju glezniecību Latvijas Mākslas akadēmijā, un pabeidzu to 1997.gadā. Mans vīrs Olafs Daugulis tolaik studēja Madisonas universitātē, un pēc studijām es atbraucu pie viņa uz Viskonsinu. Pēc tam pārcēlāmies uz Ziemeļkarolīnu, un vēlāk – uz Hjūstonu, kur dzīvojam arī patlaban. Līdz ar to pirmā tikšanās ar Amerikas latviešu māksliniekiem man bija Viskonsinā, kur iepazinos ar gleznotāju Gunāru Stumbri, kā arī ar Čikāgas mākslinieku kopu – Leldi Kalmīti, Lilitu Spuri un citiem. Tā lēnām un jauki mani “ievilka” latviešu mākslinieku sabiedrībā. Vēlāk strādāju par mākslas skolotāju Gaŗezera Vasaras vidusskolā, kur arī bieži vien viesojās latviešu mākslinieki. 

Par ALMA dibināšanu latviešu mākslinieki sāka domāt septiņdesmito gadu vidū, lai gan pirms tam jau bija vairākas mākslinieku grupas Ņujorkā un ASV vidienē, kā arī kopā “Latvis” Kanadā. Ar Amerikas latviešu apvienības (ALA) Kultūras un mākslas nozares atbalstu 1978.gadā III Latviešu mākslinieku konferencē Katskiļos tika nolemts nodibināt  mākslinieku apvienību ALMA. 1982.gadā kā pirmais ALMAs prezidents tika ievēlēts mākslinieks un Pitsburgas universitātes mākslas profesors Gints Puriņš, un viņa vadībā notika pirmā ALMAs izstāde Ņujorkā 1985.gadā. Gints Puriņš prezidenta amatā bija 12 gadus, pēc viņa – Lelde Kalmīte, Juris Ubāns, Guna Mundheima, un kopš 2011.gada es esmu uzņēmusies ALMAs prezidenta amatu. Pirmā ALMAs kasiere bija Dace Marga, kuŗa joprojām dara šo pienākumu.

ALMAs galvenais uzdevums bija un joprojām ir apvienot latviešu un latviešu izcelsmes māksliniekus visā Ziemeļamerikā, jo mums ir sadarbība arī ar Kanadas māksliniekiem. ALMAs darba virzieni ir apzināt un saglabāt profesionālo trimdas latviešu mākslu, atbalstīt un populārizēt latviešu mākslu,  rīkojot izstādes un sadarboties ar Latvijas māksliniekiem. Amerikas latviešu mākslinieku skaits tomēr samazinās, un patlaban mēs ALMA esam drusku pāri par septiņdesmit. Tomēr ir vairāki mākslinieki, kuŗi nav mūsu organizācijā, bet mēs sazināmies, un viņi piedalās arī izstādēs.

Sekojot tradicijai, nupat tika atklāta latviešu mākslinieku izstāde, un tu biji viena no rīkotājiem.

Mēs esam trīs galvenie organizatori: mākslinieks Uģis Nīgals, Laila Medne un es, un mums ļoti daudz palīdzēja arī Pēteris Dajevskis. Šogad izstāde ir aprīlī ar nosaukumu “ALMA izstāde pavasarī”, jo pavasaris ir tāds cerīgs laiks. 2013.gadā izstādē piedalījās 19 mākslinieki, un arī šoreiz ir tieši 19 mākslinieki! Domāju, ka tas ir diezgan liels skaits, ņemot vērā, ka darbi  ir jāsūta vai arī jāatved pašiem, tie ir izdevumi un rūpes. Laika gaitā Amerikas latviešu mākslinieku skaits ir samazinājies, it īpaši to mākslinieku skaits, kas aktīvi piedalās ALMA.

Kādi mākslinieki piedalās izstādē un kādi mākslas žanri tiek reprezentēti?

Jāteic, ka mūsu apvienībā ir pārstāvēti ļoti dažādi mākslas veidi un virzieni: tēlniecība, vizuālā māksla, fotografija, rotkalšana, zīda apgleznošana, dizains, datormāksla. 

Tomēr izstādē, kā jau raksturīgs latviešiem, ļoti lielā mērā pārstāvēta tieši glezniecība. Visu izstādi telpiski ļoti netradicionāli atsvaidzināja Sebastianas Mundheimas (Sebastienne Mundheim) darbs, ko novietojām uz skatuves – tās bija lielu kustīgu leļļu galvas, kas tika darinātas profesionālai un atzīstamus sasniegumus guvušajai izrādei “Lielais draudzīgais milzis” (Big Friendly Giant). No tēlniecības darbiem jāmin Gints Grīnbergs ar smalki veidotajiem gailīšiem, ko viņš bija salodējis, kā viņš pats izsakās, no “metalla atradeņiem”. Krista Svalbonas,  latviešu un lietuviešu izcelsmes māksliniece - viņai ir brīnišķīgi grafiski fotografiju cikli, kas apstrādāti īpašā technikā, kur tiek lietots lāzergriezums un darbs tiek pasniegts telpiskā veidā. Uģis Nīgals reprezentēja datorgrafikas darbus, ļoti dekorātīvus, krāsainus, ar izteikti vīrišķīgām un skaidrām līnijām. Aija Mollere no Vašingtonas – gleznojumi ar raksturīgu plašu vērienu gan triepienā, gan krāsā – ziedi, magones, sievietes portrets, aci piesaistoši darbi. Ar emocionālu žestu glezno Aina Romane, kas piedalījās ar trīs ainavām un to, ko viņa uztver ainavā, viņa uzglezno ar brīviem, lieliem otas triepieniem. Ainava Ainai ir viņas emociju atspoguļojums. Dace Marga ienāca izstādē ar glezniecisku fotografiju, un viņas fotografijas vienmēr ir gandrīz kā akvareļi, spēlējoties ar gaismu un krāsu plūdumu. Jura Cimbuļa darbos viņam raksturīgā zelta griezuma tematika, kur uz rasējamā papīra viņš savelk ģeometriskas līnijas un gleznojums top tām pāri. Aīda Bērziņa no Filadelfijas, kuŗas gleznas ir neliela izmēra akvareļi, bet uzgleznoti ar tādu mīļumu un iejūtību! Baltie īrisi, bet citā darbā - aina, kad zirga pajūgā ierodas viesi. ALMAs bijusī prezidente Lelde Kalmīte no Čikāgas atsūtīja trīs darbus – filigrāni tušas technikā izzīmētas ainavas. Guna Mundheima, arī ALMA bijusī prezidente, piedalās ar darbu, kas ir portrets starp koku zariem. Viņa bieži pavada laiku okeāna krastā un Arizonā, un arī gleznās tas atspoguļots – gaišas, arī pelēcīgas sarkanbrūnas krāsas,  jūtīgums un apcerība. No Hjūstonas izstādē  piedalījās Inga Strause – Godjorde ar trīs zīda apgleznojumiem, ainavām, un kā jau uz zīda, tie ir romantiski, skaisti gleznojumi. Māris Salmiņš, arī no Hjūstonas, Birutas Delles studijas “Zemūdene” bijušais dalībnieks, piedāvāja savas klasiskā stila, izcila krāsu kolorīta gleznas. Pēterim Šnorem no Pensilvānijas, kuŗš sevi uzskata par minimālistu, tomēr lielāko sava mūža daļu glezno fotoreālisma manierē,  izstādē bija klusā daba, pašportrets, bet viens darbs pavisam citāds - minimālisma stilā. Rita Laima Bērziņa daudz darbojusies  illustrācijas laukā, un viņas zīmējumi ir smalki, mazliet caur naivistisku stilizāciju. Šoreiz tās bija četras pūces, ainava ar ziediem koši zaļā izgrebtā rāmī un maza izmēra darbs, kas    veltīts ģimenei “Mamma. Tētis. Es ”.   Kika Nīgale dzīvo Meinā, un viņas darbi ir gandrīz fiziski spēcīgi – viņa glezno, izmatojot košu krāsu kontrastus kā oranžs, zils, dzeltens ar tumšu kontūru uz koka plāksnēm, kuŗas ir izzāģētas un saliktas telpiski. Man rodas asociācija par izplūstošu vulkāna lavu. Darbs “Ieskaties sevī” ir milzīgs melns telpisks darbs ar mazu spogulīti acu augstumā. Guntis Lauzums no Viskonsinas piedalījās ar trīs darbiem. Viņš ir brīnišķīgs, atzīts fotografs, kas ļoti daudz piedalās dažādās izstādēs, un saņēmis arī dažādus apbalvojumus. Rotkaļa Andra Rūtiņa agrīnie pasteļi ir veidoti nepiespiestā stilā, kas piesaista skatītāju uzmanību ar zīmējuma veiklumu un tonālo kontrastu.

Trīs mani (Lindas Treijas) darbi bija saistīti ar vainaga tēmu. Divos no tiem parādījās arī  man tik tuvie putni. “Kraukļu līgava”, kuŗai galvā Kurzemes vainags ar metalla stieplītēm, otrā darbā – baltai dūjai galvā lībiešu vainags, un vēl atsevišķi uzgleznota liela vainaga detaļa – veltījums Kurzemei. 

Vainagu tēma tavos darbos parādās arvien biežāk. Tātad latviešu vainagi tev ir īpaša aizraušanās, un kas tajos tik fascinējošs?

Man, kā jau “vizuālam cilvēkam”, ļoti patīk vainagu krāšņums, ārkārtīgi lielā daudzveidība. Studiju laikā es strādāju Latvijas Nacionālā vēstures mūzeja Archeoloģijas nodaļā par mākslinieci, un man bija daudz jāattīra un jāzīmē archeoloģiskās rotas. Vainagos ir kaut kas ļoti aizraujošs. Visos laikos sievietes ir bijušas sievišķīgas, jo katrai gribējās to skaistāko vainagu. Auduma puķes gribējās lielākas, un tad vēl tautastērpa vainagam uzlika pāri īsto ziedu vainagu, lai būtu skaistāks, spīdīgāks, košāks. It sevišķi to redzam Kurzemē, kas bija tuvu tirdzniecības ostām, un visas pērlītes un citi spīdumi vispirms nonāca tieši Kurzemē. Archeoloģe Irita Žeiere saka, ka  senākie archeoloģiskie bronzas vainagi sievietēm bija arī statusa apzīmējums, un, jo bagātāka sieviete, jo vairāk vainagu viņai deva līdzi aizejot, līdz pat četriem vainagiem kapā. Bet bija arī tādi kapi, kuŗos sievietēm vispār nebija vainagu. Vēlāk, etnografiskajā laikā, tas izmainījās, un vainags nomainījās uz jaunavas zīmi vai simbolu. Tas viss ir ļoti interesanti. 

Pagājušā vasarā Rīgā, Dziesmu svētku laikā, Latvijas Nacionālājā Vēstures muzejā redzēju izcilu izstādi “Vainagošanās”, un man tā tik ļoti, ļoti patika, ka uzrakstīju arī nelielu lekciju, lai iepazīstinātu izstādes apmeklētājus ar to, cik daudz un dažādi ir vainagi, un kā arī mūsdienās mākslas studenti domā un spēj uztaisīt ļoti interesantus vainagus.

Kā tu domā, vai šodien sievietēm jāpieturas pie etnografiskiem vainagiem, vai arī vainags ir radoša rota, un katra sieviete to var dažādi interpretēt?

Domāju, ka latviešu kultūras pasākumos, kā Dziesmu svētkos, kas veidojušies tautas atmodas laikmetā, vajag kaut ko vienojošu, un tur vajadzētu pieturēties pie etnografiskiem vainagiem. Bet mūsdienās sievietes sanāk kopā grupās un veido savus vainagus, kur katra var rotāties un izpaust savu radošumu individuālā vainagā. Bet lielos pasākumos, paliksim pie etnografiskiem vainagiem!

Cik populāra ir latviešu mākslinieku māksla Amerikas latviešu vidū, un vai tā gūst atzinību arī amerikāņu publikā?

Domāju, ka latviešu sabiedrībā latviešu māksla vēl aizvien ir populāra. To apliecina mākslas izstādes, kas notiek visos ASV un Kanadas latviešu Dziesmu svētkos, un mākslinieki tajās piedalās. Varbūt mākslas darbus vairs nepērk tik daudz kā kādreiz, tomēr iegādājas. Lai ieinteresētu amerikāņu sabiedrību, vajadzētu sadarbību ar mākslas galerijām. Mākslinieki paši individuāli meklē iespējas izstādīt savus darbus vietējās galerijās, un daudzi mūsu mākslinieki ir pārstāvēti kādās Amerikas galerijās. 

Latviešu mākslinieki reizēm sanāk kopā 3X3 nometnē, arī Kanadā latviešu mākslinieku apvienība “Latvis” rīko kopējus mākslas pasākumus, bet Amerika ir tik liela un mākslinieki ļoti izkaisīti. 

Filadelfijā ir mākslas entuziastu grupa, bet vai šādu izstādi varētu izveidot arī citos lielākos latviešu centros, varbūt pārsūtīt kā ceļojošo izstādi?

Domāju, ka var visu, ja tie, kas piedalās, to grib. Svarīgākais, ka vēl arvien ir latviešu centri, kas ir pietiekami lieli, lai nodrošinātu izstādes apmeklētājus. Par ceļojošo izstādi ir jautājums – mākslas darbi ir jāiepako, jānosūta, tos vajag apdrošināt. Jautājums - vai mākslinieki būs ar mieru uz tik ilgu laiku aizdot savus darbus? Tad vajadzētu būt organizācijas kodolam latviešu centrā, kas gribētu šādu izstādi veidot. Citos latviešu centros izstāde varētu būt arī mazāka, varbūt tematiska, tas viss ir iespējams. Es priecātos par jaunām idejām, un mēs, ALMAs biedri noteikti vēlamies arvien vairāk sadarboties ar latviešu  centriem.

Kas ir nākamais solis ALMAs darbā un kas vēl plānots tuvākajā laikā?

Pavasaŗa izstāde Filadelfijā beigsies aprīļa vidū. Uģis Nīgals ir uzņēmis nelielu videofilmu par šo izstādi, un to var atrast ALMAs mājaslapā -  www.americanlatvianartists.com.

Jau tagad esam izsūtījuši aicinājumus mūsu biedriem piedalīties Toronto Dziesmu svētku Mākslas izstādē, kas notiks jūlija sākumā. Rudenī, no 27. – 29.septembrim, mums būs nākamais ALMAs saiets Katskiļos. Parasti uzaicinām piedalīties ļoti interesantus cilvēkus, arī no Latvijas. Pagājušā saietā tikāmies ar mākslas vēsturnieci Agniju Lesničenoku no Latvijas archīva - viņu interesē dokumenti un liecības, kas saistīti ar ārzemju latviešu māksliniekiem. Viesojās arī Ņujorkas mākslinieks Edgars Jēriņš, kuŗam raksturīgi liela izmēra ogles zīmējumi, un par viņa darbiem un dzīvi pagājušā gadā tika izdota grāmata. Šoruden atkal domājam aicināt interesantus viesus. Kā vienmēr pie mums viesosies arī Amerikas latviešu dzejnieki un rakstnieki. 

Par šī gada izstādi gribu teikt lielu paldies Filadelfijas Brīvo latvju biedrībai, tās prezidentam Jānim Čakaram, valdei, it sevišķi Lailai Mednei un neatsveramajiem palīgiem, ALMAs biedriem un kolēģiem - Uģim Nīgalam un Pēterim Dajevskim, kā arī visai Filadelfijas latviešu sabiedrībai par atbalstu un atsaucību! Un protams milzīgs paldies māksliniekiem, kuŗi veidoja šo izstādi!

Arī es ļoti ceru, ka vēl atradīsies latviešu centri Amerikā, kas vēlēsies sadarboties ar ALMA un rīkot latviešu mākslinieku izstādes. Mākslas izstāde vienmēr ir pacilājošs notikums, kas raisa radošo garu ne tikai māksliniekos, bet arī izstādes apmeklētājos!