Valsts un tautas nodevība
Apskatīt komentārus (0)


07.11.2017

Kārlis Streips

Latvijas pirmais ārlietu ministrs pēc neatkarības atjaunošanas Jānis Jurkāns nesen piedalījās tā dēvētajā Valdaja konferencē Sočos. Valdaja klubs dibināts 2004. gadā, tā mērķis ir veicināt dialogu starp krievu un starptautisko intelektuālo potenciālu, lai nodrošinātu, kā lasāms tā mājaslapā internetā, “neatkarīgu, objektīvu un zinātnisku analizi par polītisko, ekonomisko un sabiedrisko attīstību Krievijā un pasaulē”. Katru gadu konferencē arī piedalās Krievijas cars Vladimirs, arī šogad viņš tur bija. Protams, nevienam nav noslēpums, ka Kremlis dara visu iespējamo, lai uzturētu mītu par kaut kādu īpašu “krievu pasauli,” kuŗas kontekstā arī nepieciešams pēc iespējas vairāk šķelt un diskreditēt Rietumus un atsevišķas valstis. Tāpēc nav pārsteidzoša Krievijas iejaukšanās dažādu valstu vēlēšanās par labu tiem kandidātiem, kuŗus tā uzskata par sev labvēlīgiem, tajā skaitā Donaldu Trampu Amerikā un Marinu Lepenu Francijā.

J. Jurkāns konferencē ar uzrunu neuzstājās, acīmredzot mazas kaimiņvalsts kādreizējam ārlietu ministram, turklāt tādam, kurš amatā bija pirms teju 30 gadiem, tāds statuss nepienākas. Taču atsevišķi no konferences J. Jurkāns nolēma sniegt interviju Krievijas laikrakstam Izvestija, un intervijā viņš atrada par vajadzīgu paziņot, pirmkārt, ka Krima nepārprotami ir Krievijas sastāvdaļa, otrkārt, ka starptautiskās sankcijas pret Krieviju ir nejēdzīgas un būtu atceļamas, un, treškārt, ka Latvija ir viena neizdevusies un korumpēta valsts. Vai dieniņ!

Neilgi pēc tam Jānis Jurkāns bija viesis Rīga TV24 raidījumā “Preses klubs,” kuru tovakar vadīju es. Man pašam tur ir raidījums “Vēlais ar Streipu,” taču izņēmuma kārtā vadu arī citus raidījumus, kad to vadītāji ir atvaļinājumā vai kur citur. Es Jurkānam vispirms pajautāju, vai viņš tik tiešām ir teicis to, kas atreferēts Izvestijā, viņš atbildēja jā, un ir gatavs par to runāt tālāk. Kādā pētījumā esot konstatēts, ka Latvijā korupcijas dēļ katru gadu tiekot nozagts miljardiem un miljardiem eiro, ja tā, tad to par izdevušos valsti nevar uzskatīt nekādi. Attiecībā uz sankcijām, viņš teica, ja tās sāks pārāk smagi sist pa vienkāršo krievu kabatu, tad dumpji kaimiņvalstī varētu kļūt par reālitāti, tad pāri Latvijas robežām varētu velties lieli bēgļu viļņi un, citējot, “mēs kauksim tajā dienā, kad Krievija būs ekonomiski vāja”. 

Grūti spriest, kur te sākt. Sākšu ar to, ka es Jāni Jurkānu pazīstu jau ļoti sen. Kad pēc gada Latvijā un tad gada Amerikā atgriezos Rīgā, lai meklētu telpas Pasaules Brīvo latviešu apvienībai, aizgāju pie viņa ar domu, ka, Amerikā atgriežoties, es varētu turpināt maģistra studijas Merilendas universitātē, no kuŗām man bija jāaiziet tāpēc, ka brīdī, kad Latvijā sākās barikādes un viss pārējais, darbs Amerikas latviešu apvienībā no pusslodzes darba kļuva par slodzes darbu, savukārt jaunajā piegājienā jau pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas es atkal varētu strādāt pusslodzes darbu, vien nevis vairs ALĀ, bet gan Latvijas vēstniecībā Vašingtonā. Ministrs atbildēja, tā varētu, bet vispirms man būtu jāpavada pāris mēnešu Ārlietu ministrijā, mācoties par diplomātiju. Atceros – padomājis, ko gan cilvēks, kas visu mūžu ir pavadījis Padomju okupācijā, zina par diplomātiju, bet tā es neteicu, jo esmu pieklājīgs.

Sazinājos ar savējiem Amerikā, lai pateiktu, ka vēl kādu laiciņu es mājās nebūšu, un ķēros pie darba kā Jurkāna biroja vadītājs. Kolīdz ierados ministrijā, tur ļaudis sāka teikt, ka man vajadzētu palikt tur pavisam, dzīve Latvijā būšot labāka nekā Amerikā un tā tālāk. Ar laiku piekritu. Pirms Ziemassvētkiem tajā gadā mēs ar ministru un vienu Saeimas deputāti devāmies uz Āziju, lai tiktos ar polītiķiem Japānā, Dienvidkorejā, Singapūrā un Taivānā. Par procesu maksāja Taipeja, kuŗa cerēja iegūt (un uz brīdi arī ieguva, iekams lielā Ķīna tam neuzlika savu lielo ķepu) oficiālu atzīšanu no Latvijas. Ceļojums bija luksusa kalngals, pēc tā ministrs un deputāte devās atpakaļ uz Latviju, savukārt es atpakaļ uz Ameriku, lai sakravātu mantas, nokārtotu pēdējās formālitātes un uz Latviju pārceltos pavisam.

Pēc aiziešanas no Ministru kabineta Jānis Jurkāns iestājās kreisi noskaņotajā Tautas saskaņas partijā, vairākkārt tika ievēlēts Saeimā. Kad TSP iestājās aliansē Saskaņas centrs, viņš pameta polītiku, lai atgrieztos 2011. gadā, kad bija 11. Saeimas ārkārtas vēlēšanas pēc tam, kad 10. Saeima tika padzīta ar mietu, šoreiz kā (Aināra) Šlesera Reformu partijas biedrs. Partija vēlēšanās neguva vēlētāju atbalstu, balsu nepietika, lai tiktu pie mandātiem. 12. Saeimas vēlēšanās 2014. gadā Jurkāns atkal kandidēja, šoreiz no partijas Vienoti Latvijai, kuŗu tautā sauca par bijušo premjeru partiju, jo kandidātu sarakstā arī bija kādreizējie premjerministri Ivars Godmanis un Aigars Kalvītis, plus vēl strīpa kādreizējo valdības ministru, tajā skaitā tur atkal bija A. Šlesers. Šajā gadījumā partija dabūja knapi pāri vienam procentam balsu, atkal nepietika.

Jānis Jurkāns allaž ir bijis visai skarbs Latvijas kritizētājs un Krievijas draugs, tajā skaitā viņš bija viens no salīdzinoši retiem polītiķiem mūsu valstī, kurš Krimas sagrābšanas brīdī to uzskatīja par pozitīvu notikumu. No šī viedokļa raugoties, viņa teiktais minētajā intervijā nekāds pārsteigums nav. Taču Eiropas Savienības un NATO dalībvalsts kādreizējam ministram slavēt Kremli un aicināt atteikties no starptautiskajām sankcijām tas, manās acīs, ir tuvu valsts nodevībai. Sankcijas pret Krieviju tika ieviestas ne jau tikai Krimas dēļ, runa arī ir par Maskavas agresiju pret Ukrainu un citiem nedarbiem pasaulē, tajā skaitā un konkrēti par iejaukšanos citu valstu vēlēšanās un iekšējās lietās.

Lasītāji Amerikā droši vien zinās, ka šī gada vasarā, kad sāka likties, ka Kremļa lielais draugs Baltajā namā grasās Amerikas sankcijas mīkstināt vai atcelt vienpersoniski, Kongress ar masīvu balsu vairākumu pieņēma likumu, kurš aizliedza viņam tā darīt, plus vēl lika līdz 1. oktobrim ieviest vēl stingrākas sankcijas. Atsevišķs jautājums ir par to, ka 1. oktobris atnāca un pagāja, un Baltais nams nekādas sankcijas nebija ieviesis (un nav tā izdarījis vēl joprojām), taču tas ir jautājums par pašreizējās administrācijas haotisko nekompetenci, par sankcijām kā tādām tas neko nepasaka. Ja krievu tautai tās nepatīk, tad tai ir visas iespējas nākamgad balsot par citiem kandidātiem valsts prezidenta vēlēšanās, taču nekas neliecina, kur tur veidojas kaut kādi nemieri. Cara Vladimira populāritātes reitings joprojām ir tāds, par kuŗu polītiķi citās valstīs var tikai just skaudību.

Savukārt, kas attiecas uz korupciju Latvijā, nezinu, no kurienes Jānis Jurkāns grāba to apgalvojumu par tiem miljardiem, taču diez vai tā laupīšana ir tādos apmēros. Valsts ieņēmumu dienestam un it īpaši Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojam ir salīdzinoši jauna vadība, ir visas cerības, ka pēc visnotaļ vāja perioda, tajā skaitā KNAB gadījumā ar diviem direktoriem, kuŗu uzdevums šķita esam pašiem savas iestādes graušana, darbs kļūst un kļūs arvien nopietnāks. Pērn hrestomātiskās pretkorupcijas organizācijas Transparency International tā dēvētajā Korupcijas uztveres indeksā Latvija bija 44. vietā starp 176 valstīm, turklāt ar labāko rādītāju kopš minētā indeksa pirmsākumiem.

Rezumējot, attiecībā uz Jāni Jurkānu, nāksies piesaukt klasiķi, kādreizējo Francijas prezidentu Žaku Širaku, kurš gan tobrīd runāja pavisam par kaut ko citu, bet kuŗa vārdi ir piemēroti arī patlaban: labāk būtu bijis paklusēt.