Vienu dziesmu dziedājām Toronto...
Apskatīt komentārus (0)


16.07.2019

Armands Birkens,  Laika korespondents XV Latviešu dziesmu un deju svētkos

Gadu gaitā jēdzieni dziesmu svētki Kanadā un Toronto pilsēta bija nešķirami. Vienubrīd tomēr pašķīrās, un par divu aizvadīto svētku norises vietu tika izraudzīta Hamiltona. Maiņas, protams, ir labas, pat nepieciešamas. Arī  zāles Hamiltonā labas, atrodas tuvu klāt, ir arī lētākas. Šogad Dziesmu svētki Kanadā atkal notika Toronto. Rīkotāji saprata, ka svētki izmaksās dārgāk visiem – kā pašiem, tā arī dalībniekiem, bet saprata arī, ka tas būs tā vērts. Un galu galā ‒ reizi piecos gados var atļauties.

Kā pazudušās avis atgriezāmies vecajā, mīļājā Toronto. Te daudzus, kuŗi apmeklējuši  svētkus gadu desmitos, sagaidīja senas  atmiņu vietas – Royal York viesnīca, Maple Leaf Gardens, Latviešu centrs. Šoreiz svētku centrs bija lielais Hiltons. Bija gan arī  Maple Leaf Gardens, bet pārtaisītā variantā un ar citu nosaukumu. 

Toronto ir  sava aura. Laba, īpaša aura.  Jau iebraucot, jūties pacilāts, vismaz es tā jutos, un daudzi citi, kā stāsta, arī. Paldies rīkotājiem par šo lēmumu – atkal sarīkot svētkus Toronto, šai skaistajā, atraktīvajā, kosmopolītiskajā lielpilsētā!   

Kopkoŗa koncerts

Kupls, ļoti kupls tautiešu skaits dodas uz  Maple Leaf Gardens – ikonisko ēku Kanadas dziesmu svētku vēsturē. Ielas pusē pazīstamā fasāde ar uzrakstu Maple Leaf Gardens, lai gan tā jau vairs nav „kļavu lapu dārzs“ vien – arēna pieder Ryerson universitātei, un  tagad to sauc Mattamy Athletic Centre. Ieejot arēnā, uzreiz  redzamas maiņas – tā saīsināta un sēdvietas iekārtotas citādi.  To arī vairs  nav tik daudz. Kā kopkoŗa koncerts, tā arī tautas deju Lieluzvedums bija pilnībā izpārdoti. 

...Kopkoris iekārtojas gaŗā joslā arēnas vienā malā. Korim priekšā, vidū uz arēnas grīdas orķestris.  

Sākas koncerts. Vairāku gadu darbs tūlīt  beidzot skanēs! Pārskatu programmu, meklējot kādu savu mīļāko dziesmu, kas komponists, solisti, kas diriģēs? Skatos,  būs interesants  dziesmu klāsts, sākot ar  pazīstamu vecmeistaru darbiem, kā arī nesen komponētas, vēl nedzirdētas dziesmas. No senajām dziesmām priecīgs gaidu „Mēness starus stīgo“, „Lauztās priedes“  un „Gaismas pils“. Ieraugot vairākas tautasdziesmas, arī jūsmoju. Ir dzirdēti daudzi kopkoŗa koncerti, gan Kanadā, ASV, gan Latvijā. Ir bijuši spēcīgi, skaisti koncerti, bijuši arī vājāki, bet arvien – gribas, lai izdodas! Jo nemaz nav viegli salikt kopā šādu vērienīgu koncertu. 

Orķestŗa pavadījumā  ienes Kanadas un Latvijas karogus. Skan Tālivalža Ķeniņa elegantā Dziesmu svētku Fanfare. Karogiem seko himnas. Korim skaists, varens, bagātīgs skanējums. Publiku uzrunā bijusī Latvijas kultūras ministre,  tagad – Eiroparlamenta deputāte Dace Melbārde,  Latvijas vēstnieks Kanadā Kārlis Eichenbaums.

Par pašu koncertu – centīšos izcelt to, kas likās jauns, neparasts, ievērības cienīgs. Attiecībā uz komponistiem – programmā izlasām jaunus, vēl neiepazītu  komponistu vārdus  blakus labi pazīstamajiem. Atzinīgi jānovērtē tas, ka dziesmu svētkos  tautai dota iespēja dzirdēt jaundarbus, tas ir arī  atbalsts  jauniem komponistiem! 

Šajos svētkos līdz ar  Lolitas Ritmanes „Manā sirdī“  skanēja viņas dēla Andra Matsona (Mattson) „Pūt, vējiņi“ apdare. Lasītajiem droši vien gribētos zināt, kā skanēja. Apdare eleganta, plūstoša, ar labu kāpinājumu. Šī apdare izceļas ar harmonijām un pavadījumu (orķestŗa). Publikai ļoti gāja pie sirds. Esam par vienu apdari bagātāki. 

Kopkoŗa dalībnieku skaits 800, kas laikam ir lielākais koristu skaits Kanadas dziesmu svētku vēsturē. Koncertu klausījās aptuveni 2,200 cilvēku. Programmu prasmīgi un sirsnīgi pieteica Rasma Gaide un Andrejs Dzintars. 

Koncerta laikā sumināja trīs Goda virsdiriģentus – Brigitu Alku, Andreju Jansonu un Arvīdu Purvu. Brigita un Andrejs diriģēja, bet Arvīds Purvs bija skatītājos. Šie Goda virsdiriģenti tiešām pelnījuši, ka viņus izceļ un sumina! 

Svētku orķestrī spēlēja 30 mūziķi, visi latvieši. Diviem gan ir „nelatviešu“ uzvārdi, bet saknes –  latviešu. Orķestrī pārstāvētas divas no mūsu mūzikālajām ģimenēm: pieci no Ernesta un Indras Brusubārdas III bērniem, divi no Lolitas Ritmanes un Marka Mattson bērniem. Mūziķi pārstāvēja Kanadu, ASV un Latviju. 

Dziesmas kuplināja septiņi solisti. Dziedāja ar sirdi un dvēseli! Vēlos minēt, ka divi no solistiem bija no vienas ģimenes – Maria Thornburn un viņas un Alberta Vītola dēls Alastair.  Divas dziesmas bija jāatkārto – „Lec, saulīte!“ un „Sasala jūriņa“.

Piecas dziesmas bija īpašs veltījums šiem svētkiem! Un vēl – šis koncerts ieies dziesmu svētku vēsturē arī ar to, ka koncerta ceturtās dziesmas laikā zālē pārtrūka elektrība! Māris Sirmais diriģē „Lec, saulīte!“, un dziesmas vidū pēkšņi, ar skaļu klikšķi visā zālē nodziest visas gaismas! Sēžam kā melnā naktī, bet koris turpina dziedāt. Pirmajā brīdī iedomājos, ka tas varbūt ir speciāls efekts šai dziesmai un ka tūlīt, tūlīt  gaismas tikpat efektīgi atkal ieslēgsies. Tomēr ātri vien sapratām, ka ir pārtrūkusi elektrība, līdz ar ko nebija gaismas, nedarbojās skaņu sistēma un dzesināšana. Pēc pāris sekundēm ieslēdzās tā saucamās back-up emergency lighting, kuŗām jābūt katrā komerciālā zālē. Tās nedaudzās gaismas iedegās arēnas augšpusē, kur bija gaiteņi, un tikai no turienes zālē ielauzās kāds gaismas stars.

Vismaz kaut ko varēja saredzēt. Šis notikums, protams, bija nopietns pārbaudījums diriģentiem, korim, solistiem un orķestrim. Taču par spīti visam, viņi turpināja un veiksmīgi tika līdz dziesmas beigām. Ko nu? Rīcības komiteja reaģēja ar mieru un humoru. Visu cieņu. Viņi ātri uzzināja, ka tajā pilsētas rajonā pazudusi elektrība un ka elektriķi jau steidzas to atkal atgūt. Rīkotāji piedāvāja koncertu beigt vai turpināt tumas apstākļos. Tauta, protams, gribēja, lai turpina. Nu, tad  visiem jāpielāgojas! Skatītāji atrodas romantiskā krēslā, kas īstenībā nebija nemaz tik slikti. Baudījām dziesmas,  pievēršot visu uzmanību skaņai. Dalībniekiem gan bija cita perspektīva –  grūti izlasīt notis un saskatīt diriģentu. Daļa koristu apgaismoja savas dziesmu grāmatas ar mobilajiem telefoniem. Vīriešu kārtas diriģenti novilka  žaketes, lai baltajos kreklos viņus labāk saredzētu. Nezinu, kā tika galā orķestris, bet tika. Vissāpīgāk bija solistiem, kuŗiem  nu bija jādzied lielajā telpā, pāri orķestrim un korim, bez mikrofoniem. Visi dalībnieki, ieskaitot pieteicējus un rīkotājus bija tiešām malači! Gandrīz jāteic –varoņi. No rīkotāju puses par reakcijas ātrumu un izlēmību īpaši jāuzslavē Selga Apse, Vizma Maksiņa un Juris Ķeniņš. 

Starpbrīža prakstisku iemeslu dēļ nebija. Raujam līdz beigām! Izrādās,   nebiju vienīgais, kuŗš ļoti cerēja, ka notiksies brīnums un tad, kad koris dziedās „Gaismas pili“, gaismas iedegsies tieši uz dziesmas kulmināciju! „Brīnuma“ tomēr nebija...

Šī gada pavasarī Latvijā paziņoja, ka piešķirti  Triju Zvaigžņu ordeņi.  Mēs nepaspējām būt Rīgā, 3. maijā, kad Latvijas Prezidents tos pasniedza. Pēc septītās dziesmas mums, Čikāgas Piecīšiem – Janīnai Ankipānei, Lindai Marutai Kronbergai, Alnim Ceram un man – valsts piešķirtos Triju Zvaigžņu ordeņus  pasniedza vēstnieks Kārlis Eichenbaums kopā ar Daci Melbārdi. Lorija Vuda Cinkusa savu ordeni saņēma no Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa rokām. (Skat. Laiks nr. 25! – Red.).  Sirsnīgs paldies viņiem un Rīcības komitejai par šo iespēju! 

Šā  koncerta gaitā pasniedza arī pirmās Andŗa Ritmaņa radošās piemiņas fonda balvas. Tās saņēma sabiedriskā darbiniece un dzejniece Sarma Muižniece-Liepiņa un komponists Juris Ķeniņš – par ieguldījumu latviešu mūzikas atskaņošanā un populārizēšanā. Balvas pasniedza Artūrs Jansons no svētku Rīcības komitejas, Kristīne Saulīte, PBLA valdes priekšsēde, un Lolita Ritmane (Andŗa Ritmaņa meita).

...Koris dzied „Šķind zemīte, rīb zemīte“, un dziesmas laikā iedegas gaisma, ieslēdzas skaņa un dzesināšana. Visi dalībnieki un klausītāji staro laimē!

Vēl pieminēšu, ka man gāja pie sirds tas, ka programmā nebija pārāk daudz „himnas dziesmu“, kuŗas gan ir spēcīgas un pacilājošas, bet, skanot  pārāk daudzām, zūd emocionālais kāpinājums. Šim koncertam bija mierīga, patīkama plūsme, kuŗā mijās vienkāršas dziesmas ar spēcīgām. 

Turpinot tradiciju, beigās izskanēja „Pūt vējiņi!“, visiem klātesošajiem dziedot korim līdzi. 

Koncerta beigās sumināja visus tos, kuŗi ieguldījuši lielu darbu, lai kopkoŗa koncerts izdotos. Komitejā strādāja Artūrs Jansons, Laura Adlere, Jānis Beloglāzovs, Vizma Maksiņa un Juris Ķeniņš. Izjusts paldies viņiem! Paldies arī klausītājiem, kuŗi mierīgi, pat ar humoru spēja pieņemt misēkli ar elektrību.

Dzirdēja pat asprātības, kā to, ka nekāda tumsa neapklusinās latviešu dziesmu. 

Paldies arī ikvienam komponistam, koristam, solistam, mūziķim. Jūs visi bijāt burvīgi un sagādājāt  mums pacilājošus svētkus!

Šo svētku devīze bija: „Viena dziesma, viena deja... viena tauta“. Lai kur arī būtu dzimis, lai kur dzīvo, dziedi, vai dejo, esam – un mums jābūt – vienai vienotai tautai!