Ņujorkā kopš 1949.gada iznākošais laikraksts LAIKS ir plašākais latviešu izdevums ārpus Latvijas. Ievietojot sludinājumu, jūs sasniedzat (vai sasniegsit) vairāku tūkstošu lielu lasītāju auditoriju ASV, Kanādā un citviet pasaulē.
LAIKS iznāk reizi nedēļā. Četras reizes gadā Jauno Laika krāsains pielikums.
Ik nedēļu
Ziņas par latviešu sabiedrisko dzīvi Amerikā un citās mītņu zemēs;
O.Celles, P.Goubla, F.Gordona, K.Streipa, S.Benfeldes, D.Mjartāna komentāri par notiekošo Latvijā un starptautiskajā politikā;
Intervijas ar latviešu sabiedriskajiem darbiniekiem;
Ekonomistu un kultūras apskatnieku vērojumi un vērtējumi;
Ceļojumu apraksti un sporta jaunumi.
JAUNO LAIKS
Jauniešu komentāri un viedokļi par latviešu sabiedrības nākotni ASV un citās mītņu zemēs;
Amerikas Latviešu Jaunatnes Apvienības lapa;
Pasākumi ASV un Kanādā;
Intervijas ar jaunajiem māksliniekiem, mūziķiem un sportistiem;
Jūsu vārds joprojām daudziem saistās ar diplomātiju, tāpēc
pirmais jautājums kādēļ diplomāts stājas partijā?
Atbilde droši vien jāsāk
ar nelielu atkāpi pagātnē un stāstu par to, kāpēc savulaik kļuvu par diplomātu.
Biju iesaistīts Latvijas neatkarības atjaunošanas darbos jau kopš 1985. gada
Vašingtonā. Biju aktīvists, strādāju Amerikas latviešu apvienībā un, kad man
kļuva skaidrs, ka Latvija atgūs neatkarību, uzskatīju, ka lielākais gods un
pienākums man būtu savu darbu turpināt. Bija piedāvājums kļūt par diplomātu, jo
man bija šai jomai vajadzīgās zināšanas. Tas man bija liels gods, un es ar
prieku pieņēmu šo piedāvājumu, jo tajā brīdī tādējādi visvairāk varēju palīdzēt
Latvijai. Septiņu gadus biju Latvijas vēstnieks Vašingtonā. Pēc tam mana nākamā
prioritāte bija pārcelšanās uz Latviju. Biju Latviju pārstāvējis gandrīz
piecpadsmit gadus ārpus Latvijas un, kaut gan man patika diplomāta darbs, es
negribēju braukt uz citu valsti, citu pilsētu. Gribēju dzīvot Latvijā, te
strādāt, bet arī turpmāk kalpot valstij, gribēju būt iesaistīts valsts lietās.
Tad nāca piedāvājums kļūt par Latvijas Institūta direktoru, un šo darbu tagad
esmu darījis jau desmit gadus.
Un tad jūs uzrunāja polītika?
Kopš Latvijas neatkarības
atjaunošanas ir pagājuši gandrīz divdesmit gadi. Nekad neesmu gribējis kļūt par
polītiķi, man nav bijis tāda mērķa. Bet atkal es jūtu zināmu pienākumu. Uzskatu
šīs vēlēšanas par ļoti svarīgām un Latvijas nākotnei izšķirīgām.
Kāpēc tieši šis vēlēšanas noteiks Latvijas nākotni uz laiku
laikiem?
Tāpēc, ka mēs joprojām piedzīvojam
milzīgu krizi. Domāju, ka mēs to pārdzīvosim, bet tas prasa lielu darbu, prasa
nākotnes izpratni, bet visvairāk tas prasa to vērtību izpratni, kuŗas mums ir
svarīgas. Līdz šim, būdams diplomāts un institūta direktors, esmu vienmēr
pārstāvējis to, ko dara valdības un polītiķi, esmu palīdzējis viņiem komūnikācijā
uz āru, esmu atspoguļojis, skaidrojis, aizstāvējis viņu darbību. Tagad jūtu, ka
pašam aktīvāk jāiesaistās polītikas veidošanā. Manuprāt, vairs nepietiek , ka
skaidroju un atstāstu to, ko dara citi, aktīvāk jādarbojas pašam. Man ir idejas
par Latvijas ārpolītiku, par mūsu valsts tēlu saistībā ar ekonomisko izaugsmi,
es zinu, kas mums būtu jādara, lai atgūtu savu labo vārdu pasaulē. Es saprotu,
ka rīcība sākas Saeimā un valdībā, jo esmu iemācījies, ka ar reklāmu mēs
nevienu nepiemānīsim. Cilvēki zina, ka reklāmas ir nopirktas, tāpēc ja
gribam, lai cilvēki mūs apbrīno, mums ir jādara kaut kas brīnišķīgs. Ja gribam,
lai mūs ciena, mums jārīkojas tā, lai cilvēki mūs spētu cienīt. Lēmumi un
valdības, kas veido polītiku, tiek pieņemtas Saeimā, un ar šiem darbiem mēs
veidojam reālo Latvijas tēlu.
Manuprāt, ir laiks
iesaistīties valsts veidošanā, un man ir ļoti svarīgi saglabāt Latvijas
vērtības: latviešu valodu, kultūru, tradicijas. Šo vērtību dēļ es 1991. gadā
atteicos no ASV pavalstniecības, šo vērtību dēļ pārcēlos dzīvot uz Latviju.
Manuprāt, tas nebija risks, un tā nebija varonīga rīcība, es tikai sapratu ja
savā dzīvē pieredzēšu neatkarīgu Latviju, tad man nav citas izvēles: jābūt pavalstniekam
un jābūt Latvijā. Tagad ir pienācis laiks, lai es varētu palīdzēt, būdams polītikā.
Kas jūsuprāt pēc Saeimas vēlēšanām noteikti būtu jāieraksta valdības
deklarācijā par darāmiem darbiem?
Ir četri temati, kas mani
īpaši interesē. Pirmais, protams, ir ārpolītika, bet, manuprāt, pie ārpolītikas
noteikti ir pieskaitāma arī Latvijas tēla veidošana, tas, kā mēs komūnicējam:
šodien ir ļoti svarīgi integrēt diplomātisko un ekonomisko darbu ārpasaulē, ir
jāpiesaista investīcijas. Vēl trīs lietas, kuŗas mani interesē, ar kuŗām mēs
pasaulē varam izcelties un kuŗas mums var dot daudz laba, ir kultūra, zinātne,
daba. Latviešiem tās vienmēr it bijušas ļoti svarīgas, un, ja mēs varēsim tās
attīstīt, integrēt, izcelt, tad mēs ar to dzīvosim pamatīgi un labklājīgi.
Kultūra, izglītība un vides aizsardzība ir tie jautājumi, kas man ir ļoti tuvu
pie sirds
Ar t.s. lietussargu grupu bieži vien tiek saistīts Sorosa
vārds, liberālisms un kosmopolītisms, apgalvojot, ka jūs esat visa latviskā un
nacionālā pretinieki. Savulaik šos apzīmējumus savā reklāmas kampaņā sāka
lietot Lembergs, lai apgalvotu, ka viņu nepamatoti apcietinājuši un grib
notiesāt liberāļi un sorosisti. Šķiet, šī kampaņa ir bijusi veiksmīga, jo
daudzi šodien Latvijā ir pārliecināti par ļaunprātīgu liberāļu eksistenci...
Jūs esat studējis filozofiju vai liberālisms tiešām ir tik bīstams?
Ziniet, filozofijas
studiju laikā es sapratu, ka neviens no šiem apzīmējumiem neatspoguļo reālitāti
tā, kā mums varētu likties, jo nekas jau nav tik vienkāršs. Pirmkārt, joprojām
ne jau visi var vienoties par definīciju, kas ir liberālisms, kas ir konservātīvisms
un tamlīdzīgi, tāpēc šie apzīmējumi ir nosacīti, un bieži vien katrs tajos ieliek
savu saturu un izpratni. Otrkārt, šos apzīmējumus var it viegli lietot polītiķi
un plašsaziņas līdzekļi, bet mums, piemēram, ir daudz sarežģītāks un smalkāks
skatījums uz lietām un procesiem, nekā to kāds cenšas pasniegt. Es sevi
nesauktu ne par liberāli, ne par konservātīvo es esmu latvietis. Esmu zināmā mērā
arī nacionālists, taču tik liels nacionālists, ka jūtu pārliecināts: latviešu
valoda un kultūra nav apdraudēta, ja mēs ejam pasaulē un tomēr protam būt arī
eiropieši vai pat pasaules pilsoņi. Domāju, ka ir tieši pretēji ejot pasaulē, saprotot citas kultūras, citas
sabiedrības, mums ir iespēja parādīt, kas ir latviskais. Es nebaidos no vārda
kosmopolītisms , savā ziņā es to pat nesaprotu. Ja mēs ejam uz operu, kur
pārsvarā ir italiešu, vācu operas, vai mēs esam kosmopolīti? Jā, Latvija ir
daudz cietusi no citām tautām, bet mēs no citām tautām un kultūrām esam arī
daudz ieguvuši. Un vēl mēs dzīvojam globālizētā pasaulē, tas ir neizbēgami,
mēs aizvien vairāk izmantojam tīmekļa, lidojumu iespējas. Ja Latvija - maza
valsts grib izdzīvot, mums jāprot izmantot šīs mūsdienu iespējas un jāprot
sadzīvot ar citiem, jāiepazīstas ar citām kultūrām un sabiedrībām. Tas ir kā
laukos, viensētā, ja zemnieks grib nosargāt sevi un savu sētu, viņam ir
jāprot sadarboties ar kaimiņiem. Jo labāka ir viņa sadarbība ar kaimiņiem, jo
drošāka ir viņa viensētas dzīve.
Manuprāt, tā ir apzināta kampaņa, publiskās telpas
deformēšana pretnostatīt latvieti eiropietim.
Ja cilvēks ir
valmierietis, vai tāpēc viņš nav latvietis? Vai kurzemnieks, latgalietis,
zemgalietis, vidzemnieks nav latvietis? Mums ir daudzas identitātes es esmu
arī baltietis, esmu rīdzinieks, bet man ir māja Kurzemē. Esmu eiropietis,
latvietis, bet daļēji esmu arī pasaules pilsonis, tas taču ir neizbēgami. Es
lasu grāmatas un klausos mūziku no visas pasaules.
Latvijā valsts pārvaldē lielā mērā valda nepotisms jeb
draugu, savējo būšana. Vai arī citur cīņa ar to ir tik smaga un brīžiem pat šķiet
bezcerīga?
Gribu teikt, ka tā ir
diezgan dabiska parādība, jo cilvēkiem ir raksturīgi aizstāvēt un atbalstīt
savējos un viņi to ir darījuši no saviem pirmsākumiem. Tā notiek visur, ASV
di\vi prezidenti bija tēvs un dēls, tāpat varētu minēt Kenediju ģimeni. Tāpēc
tādā ziņā Latvija nav unikāla. Nepotisms, korupcija nav tikai Latvijā.
Jautājums ir cits ir jābūt likumiem un struktūrai, kas šo vēlmi ierobežo, lai
dotu iespēju visiem, ne tikai savai ģimenei. Latvija nav karaļnams, kuŗā viss
tiek mantots. Mums pietrūkst pieredzes un zināšanu, kā ar šīm lietām cīnīties.
Arī piecdesmit padomju gadi ir atstājuši savas sekas. Mani ļoti interesē nākamā
paaudze, kas ir uzaugusi neatkarīgajā Latvijā, Eiropā, kuŗai nav šīs padomju
pieredzes. Man savulaik sacīja, ka esmu uzaudzis Rietumos, man ir Rietumu dzīves pieredze, tāpēc es neko
nesaprotu un te Latvijā nevaru neko darīt.
Mani interesē vai jaunā
paaudze, kas ir izaugusi vairs ne padomju laikā, bet neatkarīgajā Latvijā, pēc
šo cilvēku ieskata arī neko nevarēs dot savai valstij un nevarēs darīt labu
Latvijai? Katrā ziņā laikam jāsaka, ka man ar jauno paaudzi Latvijā ir vairāk
kopīga nekā ar veco. Lai kā arī nebūtu šodien mums ir jādomā par nākotni. Mēs
varam mācīties no pagātnes, bet nedrīkstam tur ieslīgt un palikt. Kāda būs
Latvija, Eiropa, pasaule, kuŗā dzīvosim? Kā mēs attīstīsimies, ko atstāsim
saviem bērniem, mazbērniem? Mēs varam sūdzēties par atsevišķiem polītiķiem, bet
mums nevajadzētu viņus jaukt ar mūsu valsti. Es šo valsti mīlu. Būdams
diplomāts, esmu to pārstāvējis, esmu centies uz āru nest to labāko, arī tad, ja
ne vienmēr esmu piekritis katram valdības vadītājam vai ārlietu ministram.
Valsts ir kā ģimene: mēs to aizstāvam. Lai gan ne vienmēr mīlam katru brālēnu,
māsīcu vai tanti. Ģimene ir pirmajā vietā, un pret svešiniekiem turēsimies kopā.
Jo tā ir mūsu Latvija.