LV
 TAVS LATVIEŠU LAIKRAKSTS ĀRPUS LATVIJAS / Jauno LAIKS

 

 
Latvian Newspaper Laiks
  

 

PASŪTINI LAIKRAKSTU ŠEIT

 

  TAS IR DROŠI UN ĒRTI!

 

 

--> 

LAIKS IR VĒRTĪBA

ABONĒŠANA

SLUDINĀJUMU IZCENOJUMS

Ņujorkā kopš 1949.gada iznākošais laikraksts LAIKS  ir plašākais latviešu izdevums ārpus Latvijas. Ievietojot sludinājumu, jūs sasniedzat (vai sasniegsit) vairāku tūkstošu lielu lasītāju auditoriju ASV, Kanādā un citviet pasaulē.

LAIKS iznāk reizi nedēļā. Četras reizes gadā – „Jauno Laika” krāsains pielikums.

Ik nedēļu

  • Ziņas par latviešu sabiedrisko dzīvi Amerikā un citās mītņu zemēs;
  • O.Celles, P.Goubla, F.Gordona, K.Streipa, S.Benfeldes, D.Mjartāna komentāri par notiekošo Latvijā un starptautiskajā politikā;
  • Intervijas ar latviešu sabiedriskajiem darbiniekiem;
  • Ekonomistu un kultūras apskatnieku vērojumi un vērtējumi;
  • Ceļojumu apraksti un sporta jaunumi.

JAUNO LAIKS

  • Jauniešu komentāri un viedokļi par latviešu sabiedrības nākotni ASV un citās mītņu zemēs;
  • Amerikas Latviešu Jaunatnes Apvienības lapa;
  • Pasākumi ASV un Kanādā;
  • Intervijas ar jaunajiem māksliniekiem, mūziķiem un sportistiem;
  • Informācija par vasaras nometnēm Ziemeļamerikā;

  • Padomi par dzīvošanu un mācībām Latvijā. 

 


Our content: collegefootballfaniacs.com

Our store: collegefootballfaniacsstore.com

 

 

 

Textbook125x125

 

 

  


 

 

  


 
Visas ziņas
TAVS LATVIEŠU LAIKRAKSTS ĀRPUS LATVIJAS
Ģertrūdes iela 27,
Rīga,LV-1011
Latvija
+371 67326761
+371 67326784
redakcija@laiks.us

Kantoris ASV
Rasma Adams
114 4th Ave NW,
Largo, FL33770
727-953-6313
727-286-8543
rasma@laiks.us

Laiks esam mēs paši!

 

Pasūtiniet Laiku un Jauno Laiku sev, saviem bērniem un mazbērniem!

 

Mudiniet arī savus draugus, paziņas un kaimiņus atbalstīt mūsu avīzes turpmāko pastāvēšanu!

 

















21278

Gunas Začestes Amerikas sapnis
Apskatīt komentārus (0)


14.02.2012


 

Gunas Začestes Amerikas sapnis

 

Guna ir 21 gadu veca, sprigana un pašpārliecināta gaišmate. 19 gadu vecumā, tik tikko pabeigusi pirmo studiju gadu Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātē politikas zinātnē, Guna pieņēma vienu no līdz šim drosmīgākajiem lēmumiem, kas pagrieza viņas dzīvi par visiem 180 grādiem. Viņa pieteicās starptautiskajā Au Pair jeb auklīšu programmā, kas deva iespēju apmeklēt un dzīvot iekārotajā metropolē Vašingtonā, gada laikā mācīties jaunu dzīvesveidu, apceļot savu sapņu valsti krustu šķērsu (Ņujorka, Kalifornija, Losandželosa, Lasvegasa u.c.) un piedalīties arī citos nozīmīgos projektos, kas piedevām ļāva meitenei izjust arī varenu un neizsīkstošu Amerikas latviešu identitātes garu.

 

Tu sapņoji tieši par Ameriku?

 

Man bija iespēja braukt jebkur citur, piemēram, uz Austrāliju, Jaunzēlandi, Kanādu, bet es sapņoju tieši par Ameriku. Grūti pateikt, kāpēc tieši Amerika. Mēs esam paaudze, kas uzaugusi ar amerikāņu popkultūru - mūziku, filmām, seriāliem. Laikam tieši šīs kultūras iespaidā arī gribējās izdzīvot kaut ko, kas ir tik tālu un kas tik ļoti atšķiras no mums. Es jau pirms tam zināju, ka dzīve tur krasi atšķirsies no mūsējās, bet, izdzīvojot to realitātē, sapratu, ka Eiropa un Amerika ir divas pilnīgi dažādas pasaules.

 

Vai filmās un seriālos redzētais atbilda tam, ko piedzīvoji?

 

Īstenībā, jā. Protams, īstā dzīve nav gluži tāda, kā rāda filmās. Paši amerikāņi ļoti smagi strādā, izdzīvošanas cīņa tur ir daudz lielāka nekā Eiropā. Ja tu aizbrauc uz ASV kā indivīds, kam dzīve jāsāk no jauna, ja tev ir jāmācās, jāmeklē darbs, tad nekas vairs nelīdzinās filmām, jo tā ir ļoti smaga izdzīvošanas cīņa. Tā kā man visas šīs problēmas atkrita un es tur pavadīju tādu kā atpūtas gadu, ienākot stabilā, veiksmīgā ģimenē, kurā dzīves līmenis bija diezgan augsts, es varēju piedalīties viņu uzbūvētās pasaules vidē. Es redzēju tikai pašu labāko, un man bija iespējas strādāt un atpūsties tieši tā, kā es gribēju. Viss, ko es piedzīvoju, ieskaitot ceļošanu, bija kā seriālos.

 

Kādas domas un emocijas tevi pavadīja pirms aizbraukšanas?

 

Biju ļoti saviļņota, jo jutu, ka ir pienācis posms, kurš kardināli mainīs manu dzīvi. Biju ļoti pozitīvi noskaņota, zināju, ka mani gaida tikai pats labākais, nemaz nevarēju iedomāties, ka kaut kas varētu neizdoties. Pirmās četras dienas pavadīju Ņujorkā. Kad saņēmu pirmo vēstuli no tuviniekiem, kurā viņi rakstīja, ka ir tikko aptvēruši, kas ir noticis, ka es patiešām esmu aizbraukusi projām, biju viena pati viesnīcas istabiņas numuriņā... Es vienkārši ļāvu vaļu asarām. Bet būtībā tā bija pirmā un pēdējā reize, kad es tur raudāju. Protams, bija daži skumji momenti, piemēram, Ziemassvētkos, arī Pateicības dienā, kad kopā ar ģimeni sēdējām, sadevušies rokās, pasakot, par ko tu esi šajā dzīvē pateicīgs. Tas bija ļoti emocionāls brīdis, man ārkārtīgi gribējās būt kopā ar savējiem.

 

Vairāk lasiet laikraksta Laiks pielikumā Jauno Laiks (Nr. 1, 2012. gads)




      Atpakaļ

atstāj tukšu: atstāj tukšu:
vārds:




Ievadiet drošības kodu:

Visual CAPTCHA