Vai nākotnē redzēsim mūsu Latviju tās kādreizējā skaistumā?
Apskatīt komentārus (0)
02.02.2011
Vai nākotnē redzēsim mūsu
Latviju tās kādreizējā skaistumā?
Esmu viens no tās paaudzes pārstāvjiem,
kuŗi piedzīvoja Latvijas pirmā neatkarības laika skaistākos gadus. Vēl jaunekļa
gadus nesasniedzis, pārņēmu saimniekošanas darbus, jo tēvs veselības pasliktināšanās
dēļ vairs nespēja tos veikt. Ar lepnumu atceros tā laika Latvijas zemkopjus,
viņu čaklumu, paļāvību savām spējām un Dieva svētībai. Viņi ar mīlestību kopa
un rūpējās par dzīvo radību savā sētā, darba stundas neskaitot. Grūtības un
darbs viņiem bija kā sports. Mans kaimiņš, pirmais pabeidzis novākt siena ražu,
pļavā aiz robežas dižojās, it kā būtu uzvarējis stafetes skrējienā. Nedomāju ka
viņu vairākumam bija konts bankā vai atvilktnē glabājās lielāki naudas krājumi.
Viņi tomēr varēja justies bagāti, jo viņu bagātība bija ēkas sētā, lopi
laidarā, raža klētī, laukos un dārzā. Stāvot uz savas zemes, viņi jutās
patstāvīgi, neatkarīgi un droši. Šāda attieksme pret dzīvi laikam radīja to, ko
dažkārt dēvē par zemes mīlestību. Svētā senču zeme izveidoja tās cildenās
latviešu rakstura īpašības, kas mums kā tautai ir tik dārgas.
Viss mainījās, kad Latviju okupēja
sarkanarmija. Sākās terrors, aresti, slepkavošanas, izsūtīšanas. Zemkopjiem
atsavināja zemi. Gadu vēlāk sākās Otrais pasaules kaŗš, komūnistus padzina vācu
nacisti. Taču zemkopis bija pakļauts lielām nodevām, dažam rekvizēja kādu no
darba zirgiem. Taču par spīti okupantu slogam, lauku sēta savu vitālitāti vēl
nebija zaudējusi. Gals latviešu sētas zemkopja mūža darbam pienāca 1944. gada
rudenī, atgriežoties komūnistu okupantiem. Zemes kopējus aizveda, izsūtīja vai
padarīja par vergiem kolchozā vai sovchozā. Tauta un zemkopji pusgadsimta
gaŗumā bija pakļauti komūnistu terroram, varmācībai un meliem. Cilvēkiem atņēma
visas materiālās vērtības, bet ļaunākais, ka necilvēcīgais komūnistu režīms
izpostīja cildenās latvieša rakstura īpašības. Maz bija to, kuŗi netika salauzti.
Tagad, divdesmit gadu pēc neatkarības atgūšanas latvieši nav atguvušies no okupanta
izraisītā posta. Vēl neesam pārvarējuši korupciju un ēnu ekonomiku, notiek krāpšana
un valsts apzagšana.
Lasu laikrakstā: Latvijā nekopti un
aizauguši 370 000 hektaru zemes. Pirmskaŗa Latvijā caurmēra saimniecības
lielums bija 25 hektari, un nekoptu lauku tos laikos nebija. Tātad tagad
Latvijā ir 14 800 lauku saimniecības mazāk. Toreiz lauku sētā strādāja un
saimniekoja vīrs ar sievu, skolas brīvlaikā palīdzēja bērni, dažviet arī
vectēvs un vecmāmiņa. Dažā sētā algoja meitu un puisi. Tātad darbus veica vismaz
trīs cilvēki. Ja mūsdienu Latvijas aizlaistos laukos būtu 14 800 lauku sētu un
katrā no tām visus darbus paveiktu tikai trīs strādātāji, kopumā būtu vajadzīgi
44 400 strādātāju. Tas nozīmē, ka Latvijā būtu citāds bezdarbnieku skaits.
Mūsdienu valsts vadītāji un plānotāji
skaidro, ka valsts ekonomikas uzlabošanai jāizveido dažādi mikrouzņēmumi. Manuprāt,
katra lauku sēta ir mikrouzņēmums, jo tajā sēta uztur savu saimi un ražo
dažādus produktus valstij un eksportam. Lauksaimniecības ražai vienmēr būs
pieprasījums, jo cilvēkiem, lai dzīvotu, ir jāēd.
Aizvadītā vasarā Latvijā pavadīju
desmit dienu. Braucu no Rīgas uz Trikātu, un ceļā līdz Cēsīm tikai divās vietās
redzēju pa divām gotiņām. Tuvāk Trikātai gan saskatīju pāris ganāmpulku, tur varbūt
vēl ražo Trikātas sieru. Šajā apkaimē apciemojām sievas radus, kuŗi vēl
saimnieko lauku mājās. Pirms dažiem gadiem tur vēl bija pilns kūts ar slaucamajām
govīm, šoreiz to tur vairs nebija. Valsts prihvatizētāji pārņem un
izsaimnieko pārtikas pārstrādes rūpniecību, tāpēc
piena ražotāju ienākums ir tik niecīgs, ka nesedz izdevumus. Braucām arī ciemos
pie draugiem Alsungā. Šī ir lauku sēta, kuŗā kādreiz bija visai liela bišu
drava. Tagad vairs tikai viena saime. Pēc pāris dienām lasīju avīzē rakstu ,,Štrunts
par bitēm, ka tik rapsis. No raksta satura sapratu, ka šī jaunieviestā kultūra,
rapši, laiku pa laikam jāapmiglo, lai iegūtu labu ražu. Miglošana jāveic
noteiktās diennakts stundās, ievērojot stingrus noteikumus, lai nenodarītu
kaitējumu dabai. Ja tos ignorē, bites tiek saindētas un to saimes izpostītas.
Braucot pa Kurzemi, ievēroju, ka lauku sētās cik necik sakopta ir tikai dzīvojamā
ēka, jo acīmredzot lauki iznomāti graudaudzētājiem. Kūts, šķūnis un klēts
viņiem nav vajadzīgi, tie pamazām sabrūk. Latvijā daudzas sētas pamestas vai
tajās mitinās pa kādam pensionāram. To visu manā kādreizējā skaistajā Latvijā
redzot, mani pārņēma dziļas skumjas.
Teodors Briedis
Toronto