LV
 TAVS LATVIEŠU LAIKRAKSTS ĀRPUS LATVIJAS / Mītņu zemēs

 

 

 
Latvian Newspaper Laiks
  

 

PASŪTINI LAIKRAKSTU ŠEIT

 

  TAS IR DROŠI UN ĒRTI!

 

 

--> 

LAIKS IR VĒRTĪBA

ABONĒŠANA

SLUDINĀJUMU IZCENOJUMS

Ņujorkā kopš 1949.gada iznākošais laikraksts LAIKS  ir plašākais latviešu izdevums ārpus Latvijas. Ievietojot sludinājumu, jūs sasniedzat (vai sasniegsit) vairāku tūkstošu lielu lasītāju auditoriju ASV, Kanādā un citviet pasaulē.

LAIKS iznāk reizi nedēļā. Četras reizes gadā – „Jauno Laika” krāsains pielikums.

Ik nedēļu

  • Ziņas par latviešu sabiedrisko dzīvi Amerikā un citās mītņu zemēs;
  • O.Celles, P.Goubla, F.Gordona, K.Streipa, S.Benfeldes, D.Mjartāna komentāri par notiekošo Latvijā un starptautiskajā politikā;
  • Intervijas ar latviešu sabiedriskajiem darbiniekiem;
  • Ekonomistu un kultūras apskatnieku vērojumi un vērtējumi;
  • Ceļojumu apraksti un sporta jaunumi.

JAUNO LAIKS

  • Jauniešu komentāri un viedokļi par latviešu sabiedrības nākotni ASV un citās mītņu zemēs;
  • Amerikas Latviešu Jaunatnes Apvienības lapa;
  • Pasākumi ASV un Kanādā;
  • Intervijas ar jaunajiem māksliniekiem, mūziķiem un sportistiem;
  • Informācija par vasaras nometnēm Ziemeļamerikā;

  • Padomi par dzīvošanu un mācībām Latvijā. 

 


Our content: collegefootballfaniacs.com

Our store: collegefootballfaniacsstore.com

 

 

 

Textbook125x125

 

 

  


 

 

  


 
Visas ziņas
TAVS LATVIEŠU LAIKRAKSTS ĀRPUS LATVIJAS
Ģertrūdes iela 27,
Rīga,LV-1011
Latvija
+371 67326761
+371 67326784
redakcija@laiks.us

Laika birojs ASV:
Tālr:. 727-385-4256

Sarīkojumu un dievkalpojumu ziņas:
Inese Zaķis
e-pasts: rigaven@aol.com

 

110600

Baltijas paradoksi
Apskatīt komentārus (0)


25.02.2020


 

 

Juris Lorencs

 

Februārī neatkarības pasludināšanas dienas atzīmē mūsu brāļu tautas, tuvākie kaimiņi ‒ lietuvieši un igauņi. 1918. gada 16. februārī tas izdevās lietuviešiem, bet 24. februārī ‒ igauņiem. Latvijā polītiskā situācija bija tolaik sarežģītāka, līdz mūsu 18. novembrim bija jāgaida vēl desmit mēneši. Kopš to dienu notikumiem pagājuši 102 gadi. Jau turpat trīsdesmit gadus dzīvojam atgūtās neatkarības apstākļos. Nemitīgi raugāmies uz kaimiņiem, salīdzinām sevi ar viņiem. Un bieži mums liekas, ka Lietuva ir patriotiskāka, nacionālāka, arī reliģiozāka. Ka Igaunija ir bagātāka, sakārtotāka, modernāka, arī godīgāka. Bet vai tā ir? Nesenā intervijā laikrakstam Latvijas Avīze Igaunijas vēstnieks Latvijā Arti Hilpuss saka: “Mums vajadzētu aplūkot skaitļus, sausu statistiku. Un tad mēs redzētu, ka patiesībā trīs Baltijas valstis ir visai līdzīgas. Jā, dažās jomās 1990. to gadu sākumā Igaunijai izdevās straujāk virzīties uz priekšu. Iespējams, dažbrīd mēs bijām mērķtiecīgāki un drosmīgāki. Tomēr dienvidu kaimiņi drīz vien mums sekoja.”

 

Nu ko, sekosim vēstnieka padomam. Vispirms ieskatīsimies nacionālā kopprodukta (Gross Domestic Product) rādītājos, rēķinātos uz vienu cilvēku. Lūk, Starptautiskā Valūtas fonda dati, kas pieejami par 2019. gadu. Tā saucamais nominālais iekšzemes kopprodukts, rēķināts ASV dolaros, ir šāds: Igaunija ‒ 23 500 , Lietuva ‒ 19 300, Latvija ‒ 18 200. Kā redzam, Latvija atpaliek no saviem kaimiņiem, īpaši no Igaunijas. Tie, kuŗi ceļo, zina, ka valstu kopprodukts ne vienmēr atspoguļo cilvēku dzīves kvalitāti ‒ kaut vai tāpēc, ka bagātās valstīs daudzas lietas maksā dārgāk, īpaši jau pakalpojumi. Tāpēc ir izgudrota īpaša metodika, kas cenšas atspoguļot reālo dzīves līmeni ‒ iekšzemes kopprodukts pēc pirktspējas paritātes (Purchasing Power Parity). Un šeit skaitļi ir pārsteidzoši ‒ izrādās, no trim Baltijas valstīm (2018. gada dati, izteikti tā saucamajos starptautiskajos dolaros)visaugstākais tas ir Lietuvā ‒ 34 800, seko Igaunija ar 34 000 un Latvija ar 29 900. Tieši šāda izjūta pārņem, viesojoties Lietuvā ‒ šī valsts nebūt nav trūcīgāka par Igauniju, savā ziņā pat turīgāka. Man pašam dažkārt patīk ielūkoties interneta vietnē numbeo.com, kas informē par dzīves dārdzību vienā vai otrā valstī. Šai vietnei var uzticēties arī tāpēc, ka to veido paši lasītāji, kuŗi iesūta ziņas par novērotajām cenām. Dati liecina, ka dzīves dārdzība (preces un pakalpojumi) Igaunijā ir augstāka nekā Latvijā par aptuveni 6 %, bet mājokļa īre ‒ par veseliem 22 %. Savukārt Lietuvā dzīve ir par 9 % lētāka nekā Latvijā, bet īre ‒ tikai nedaudz augstāka kā pie mums. Un tagad pāriesim pie algām. Vidējā darba alga 2019. gadā pēc nodokļu nomaksas (tātad “uz rokas”) Igaunijā bija 1200 eiro, Lietuvā ‒ 830 eiro, bet Latvijā ‒ 800 eiro. Atšķiras arī minimālās mēnešalgas: Lietuvā ‒ 555 eiro, Igaunijā ‒ 540 eiro, Latvijā ‒ 430 eiro. Diemžēl visplānākais maciņš ir tieši latviešiem. Vēl viens rādītājs, kas raksturo sabiedrības attīstību ‒ vidējais dzīves ilgums. Lūk, kāds tas patlaban ir Baltijas valstīs, noapaļots līdz veseliem gadiem: Igaunija ‒ 79, Lietuva ‒ 76 , Latvija ‒ 76 gadi. Visai neparasta ir pašnāvību statistika. Uz 100 000 iedzīvotājiem gada laikā pašnāvības izdara: Lietuvā ‒ 32, Latvijā ‒ 21, Igaunijā ‒ 18 cilvēki. Diemžēl katoliskā Lietuva ir pasaules pašnāvību rekordiste. Neizskaidrojams, pat mistisks fakts, īpaši ievērojot to, ka kaimiņos esošajā Polijā šis rādītājs ir tieši divas reizes mazāks ‒ 16.

 

Ko mēs varam secināt no šiem skaitļiem? Lai gan var piekrist domai, ka Baltijas valstis ir visai līdzīgas, tomēr ar nožēlu jāatzīst ‒ Latvija velkas astē. Kāpēc ‒ tas ir zinātniska pētījuma cienīgs uzdevums. Bet 1990.- to gadu sākumā vismaz Latvijā valdīja pārliecība, ka tieši mūsu valsts nākotnē varētu būt īpaši veiksmīga. Jo Rīga taču ir Baltijas centrs, reģiona lielākā pilsēta, mums ir Jūrmala, neskarta daba, trīs lielas ostas, naftas termināli, tranzitbizness ar Krieviju utt. Paradoksāli, bet Latvija ir vienīgā Baltijas valsts, kuŗu pēc neatkarības atjaunošanas nekad nav vadījis kreisi (precīzāk ‒ sociāldemokratiski) noskaņots premjērs. Visas Latvija valdības ir deklarējušas, ka tās ir labēji centriskas. Mūsu valsts joprojām nav nostabilizējusies polītiskajās šūpolēs, kas pastāv tradicionālajās Rietumu demokratijās: labējie ‒ kreisie, konservatīvie ‒ sociāldemokrati (leiboristi), republikāņi ‒ demokrati utt. Pa daļai pie vainas ir Latvijas etniskais dalījums latviešos un krievvalodīgajos. Tā kā pēdējie ir monopolizējuši kreiso ideju (Saskaņa sevi dēvē par sociāldemokratisku partiju), latvieši no vārda “sociāldemokratija” joprojām baidās kā velns no krusta. Iespējams, tieši tas ir kavējis sabalansētu valsts attīstību. Ne velti prezidents Egils Levits bieži uzsvēris, ka viena no galvenajām Latvijas problēmām ir sociālā nevienlīdzība. Kādā intervijā viņš pat izteicies, ka “nevienlīdzība Latvijā nav nekāds negadījums, bet gan radusies ilgstošas polītikas rezultātā”.

 

Bet varbūt vislielākais Baltijas valstu paradokss ir formālo sasniegumu neatbilstība ar pašu iedzīvotāju vērtējumu. Uz pasaules fona Igaunija, Latvija un Lietuva ir izcils veiksmes stāsts ‒ izrāvušās no Padomju Savienības, atguvušas neatkarību, iestājušās NATO un Eiropas Savienībā, pievienojušās eirozonai. Un tomēr cilvēki aizbrauc. Laikā kopš 1991. gada līdz 2020. gadam Igaunijas iedzīvotāju skaits samazinājies par 16 % (no 1, 56 līdz 1, 3 miljoniem), Lietuvas- par 27 % (no 3, 7 līdz 2, 7 miljoniem), Latvijas- arī par 27 % (no 2, 65 līdz 1, 92 miljoniem) iedzīvotāju. Lai kā mēs censtos sev iegalvot, ka dzīvojam brīvā sabiedrībā un nevienam nav noteikts, kur un kā dzīvot, šī tendence nav patīkama. Ja emigrāciju no Latvijas un Igaunijas pa daļai var izskaidrot ar krievvalodīgo aizbraukšanu uz Krieviju un citām bijušajām PSRS republikām, tad lietuviešu aizceļošana šķiet mazliet dīvaina. Bet nu viena pozitīva ziņa ‒ vismaz Igaunijā iedzīvotāju skaita samazināšanās esot apstājusies. Cerēsim, ka arī šoreiz būs piepildīsies vēstnieka Arti Hilpusa novērotā likumsakarība: “dienvidu kaimiņi mums drīz vien seko”.

 

 

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem

  




      Atpakaļ

atstāj tukšu: atstāj tukšu:
vārds:




Ievadiet drošības kodu:

Visual CAPTCHA