LV
 TAVS LATVIEŠU LAIKRAKSTS ĀRPUS LATVIJAS / Sākumlapa

 

 

 
Latvian Newspaper Laiks
  

 

PASŪTINI LAIKRAKSTU ŠEIT

 

  TAS IR DROŠI UN ĒRTI!

 

 

--> 

LAIKS IR VĒRTĪBA

ABONĒŠANA

SLUDINĀJUMU IZCENOJUMS

Ņujorkā kopš 1949.gada iznākošais laikraksts LAIKS  ir plašākais latviešu izdevums ārpus Latvijas. Ievietojot sludinājumu, jūs sasniedzat (vai sasniegsit) vairāku tūkstošu lielu lasītāju auditoriju ASV, Kanādā un citviet pasaulē.

LAIKS iznāk reizi nedēļā. Četras reizes gadā – „Jauno Laika” krāsains pielikums.

Ik nedēļu

  • Ziņas par latviešu sabiedrisko dzīvi Amerikā un citās mītņu zemēs;
  • O.Celles, P.Goubla, F.Gordona, K.Streipa, S.Benfeldes, D.Mjartāna komentāri par notiekošo Latvijā un starptautiskajā politikā;
  • Intervijas ar latviešu sabiedriskajiem darbiniekiem;
  • Ekonomistu un kultūras apskatnieku vērojumi un vērtējumi;
  • Ceļojumu apraksti un sporta jaunumi.

JAUNO LAIKS

  • Jauniešu komentāri un viedokļi par latviešu sabiedrības nākotni ASV un citās mītņu zemēs;
  • Amerikas Latviešu Jaunatnes Apvienības lapa;
  • Pasākumi ASV un Kanādā;
  • Intervijas ar jaunajiem māksliniekiem, mūziķiem un sportistiem;
  • Informācija par vasaras nometnēm Ziemeļamerikā;

  • Padomi par dzīvošanu un mācībām Latvijā. 

 


Our content: collegefootballfaniacs.com

Our store: collegefootballfaniacsstore.com

 

 

 

Textbook125x125

 

 

  


 

 

  


 
Visas ziņas
·  ABONĒŠANA
·  SLUDINĀJUMU IZCENOJUMS
TAVS LATVIEŠU LAIKRAKSTS ĀRPUS LATVIJAS
Ģertrūdes iela 27,
Rīga,LV-1011
Latvija
+371 67326761
+371 67326784
redakcija@laiks.us

Laika birojs ASV:
Tālr:. 727-385-4256

Sarīkojumu un dievkalpojumu ziņas:
Inese Zaķis
e-pasts: rigaven@aol.com

 

110829

Par 16. martu, Okupācijas muzeju un patiesu vēsturi
Apskatīt komentārus (1)


10.03.2020


 

VĒSTURNIEKS, KULTŪRAS MINISTRIJAS PARLAMENTĀRAIS SEKRETĀRS RITVARS JANSONS INTERVIJĀ LIGITAI KOVTUNAI

 


Pirmais jautājums jums kā bijušajam Okupācijas mūzeja valdes lo­­ceklim – vai šogad at­­griezīsimies atjaunotā mūze­ja mītnē – Nākotnes namā?

 

Mana personiskā prognoze – nē, šogad vēl ne. Mana pieredze liecina, ka šādi lieli projekti pa­­rasti neīstenojas kā paredzēts,   un par iemeslu tam ir arī  to sa­­dār­dzināšanās noslēguma stadi­jā. Proti, “uzrodas” projektētāju un celtnieku papildu vajadzības, kas prasa sarežģītus risinājumus, smagnēji rit dokumentācija sai­s­tībā ar to technisko pieņemšanu utt. Bet tas  noteikti nav mans pesimisms – mūzejs būs, un arī memoriāls blakus tam, taču nā­­kamgad. Tāda ir reālitāte. Saeimā tiks izskatīti Okupācijas mū­­zeja li­­kuma grozījumi, saskaņā ar kuŗiem Rīgas būvvaldes  funkcijas turpina VARAM – Vides aiz­sar­dzības un reģionālās attīstī­­bas ministrija. Varas maiņas Rīgas domē nav īstais laiks, lai mūzeju tai uzticētu. Process rit un ritēs uz priekšu, būs jāmeklē un jā­­atrod  papildu nauda, droši vien no valsts, lai segtu tieši celt­nie­cības izmaksas. Tā tas vienmēr notiek ar minētajiem lielajiem objektiem – atminēsimies Nacio­nālo bibliotēku, kas arī bija Gu­­nara Birkerta projekts u. c. Tas, ka nākamajā gadā Nākotnes nams būs, man nav šaubu, un tas jau ir valsts pienākums. Taču Okupācijas mūzeja biedrības zi­­ņā ir ekspozīcija. Sabiedrības gai­das kā Latvijā, tā ārzemēs ir ļoti lielas, un gaidīts ir ilgi. Pa šo laiku, saprotams, uz priekšu gā­­jušas gan  modernās technolo­ģijas, gan prasības attiecībā uz dizainu, un cilvēki, kas ekspo­zīciju veido, ir pieredzējuši un spējīgi, bet jāņem vērā, ka tieši ekspozīcijas kvalitāte būs tas, no kā atkarīgs turpmākais valsts atbalsts. Tā ir liela atbildība.

 

Un municipālais jeb Rīgas domes financiālais atbalsts, kas tomēr ik gadu 20 – 30 tūkstošu eiro ietvaros tomēr bija...? 

 

Ar to nerēķināmies – neskaid­rā situācija Rīgas domē neko labu neliecina. Gaidīsim, cerē­sim, bet paļauties nevaram. Un atkal jāatgādina – ja ekspozīci­jas kvalitāte būs pārliecinoša, ja tā interesēs apmeklētājus no ārvalstīm un pašu valsts, ja darbo­sies izglītības u.c. programmas, tad varam cerēt ne tikai uz šo mu­­nicipālo atbalstu, bet arī veik­smīgu mūzeja attīstību publi­skās un privātās partnerības ie­­tvaros. Nevar mūžīgi cerēt uz ziedotājiem no trimdas – tas ir īslaicīgs risinājums. Ziedojumi, protams, turpina ienākt, bet jā­­saprot, ka tie ies mazumā, aizejot paaudzei, kam Okupācijas mū­­zeja pastāvēšana ir ļoti svarīga. Lielu cerību, ka ziedos Latvijas sabiedrība, arī nav – ja pietrūkst naudas medicīnai, cilvēki pir­mām kārtām ziedos tai. Un uz­­ņēmēji tradicionāli ziedos arī sportam un izklaidēm, tādējādi saņemot pretī lielāku atpazīs­ta­mību. Būsim reāli – Okupācijas mūzejs nekad nevarēs piedāvāt kaut ko līdzvērtīgu! Bet mūzejs var piedāvāt sevi kā centru, kuŗā notiek kultūras sarīkojumi, iz­rā­des, kur skan mūzika un pul­cē­jas cilvēki. Ar izdomu un prasmi ir iespējams piesaistīt pla­šā­ku publiku. Kā tas jau no­­tiek ar fil­mām par vēsturi – cik negai­dīti plaša atsaucība ir “Dvē­seļu putenim” un “Pilsētai pie upes”. 

 

Arī ārpus Latvijas dzīvojošo tautiešu vidū tās ir ļoti popu­lāras – vai ikviens, kas ieradies Latvijā, noteikti dodas noskatī­ties šīs filmas. Bet kā jūs, vēs­tur­nieks, vērtējat Viestura Kai­riša “Piļsāta pi upis”? 

 

Šo filmu neskatījos kā vēstur­nieks, bet vienkārši kā skatītājs, kas skatās mākslas filmu. Pēc tam man, protams, “ieslēdzās” vēstur­nieka domāšana, bet sa­­pratu, ka labā mākslas darbā nevajag “pie­kasīties” faktiem – te darbojas tēli, simboli, alegorijas, te ir telpa iztēlei. Protams, ir daži momenti, kas cilvēkam bez vēsturisko faktu zināšanām var radīt iespaidu, ka notikušas lietas, kas ne­- kad nav notikušas. Tik vienkārši, piemēram, netapa deportācijās izsūtīto saraksti – tā bija vesela sistēma ar “galvu” Maskavā un izpildītājiem uz vietas Latvijā. Arī katlā nu gluži cilvēkus nevā­rīja... Jāņem vērā, ka ikvienas filmas, ikviena mākslas darba galvenā vērtība ir tā, cik lielā mērā tas rosina do­­māt, un šī fil­ma rosina. Turklāt ar mākslas darbu par vēsturi  tiek sasniegta nesalīdzināmi plašāka auditorija nekā ar akadēmisku pētījumu   vai statistiku. 

 

Es piederu pie tiem, kas bija gluži sajūsmināta par filmas estētiku, ritmu, aktieru darbu. Un par to, ka izmantots klasiķa Gunara Janovska literāri augst­vērtīgais, emocionāli piesātinā­tais darbs.

 

Ikviens mākslas darba baudī­tājs saredz kaut ko sev tuvu, arī šai filmā kādam vecais ebrejs var likties nepietiekami raksturīgs, citam – galvenais varonis nepie­tiekami  latgalisks, bet svarīgākais ir tas, ka notikusi iedziļināšanās un diskusija, ka filmā ir jūtama kopējā vēstures elpa, kas izteikta patiešām labā mākslas valodā. Cits jautājums – vai tā līdz skaidrai patiesībai parāda to, ka tik vienkārši jau nebija izdzīvot. Te – kā jau filmā – čekisti šauj pa labi, pa kreisi, bet galveno varoni ne­­nošauj! 

 

Galvenais tomēr ir panākts – jaunā un ne tik jaunā paaudze tiek piejaucēta interesei par vēsturi un Gunara Janovska daiļ­­radei, kur mūsu klasiķis ļoti spēcīgi atklāj cilvēku likte­ņus, domāšanu, rīcības motīvus sarežģītos vēstures brīžos.  

 

Man ir iecere kādreiz arī uz­­rakstīt par to, kā latvieši izdzīvoja, būdami spiesti izvēlēties starp ieslodzījumu un pat nāvi un to, lai nenodotu līdzcilvēkus. Lat­vieši nav nodevēji. 

 

Visu cieņu Eduardam Ander­sam par viņa aktīvo pozīciju, vēstot pasaulei, ka latvieši nav “žīdu šāvēji”. Un to saka holokaustu pārdzīvojis ebrejs. 

 

Pateicoties Eduardam Ander­sam, tas tiešām ticis pārliecinoši skaidrots – iepretim Krievijas ideo­loģiskajiem uzbrukumiem, kas vērsti ne tikai uz Latviju, bet arī uz Lietuvu un Poliju. Šī “kārts” tiek izspēlēta arī, lai no­­melnotu latviešu trimdu. Īstenībā Putina varas laikā jau tiek iz­­mantoti tie paši vecie ideoloģis­kie ieroči, tās pašas čekas dar­bības metodes, kas Staļina laikā sekojošā okupācijas periodā. 

 

Tuvojoties 16. martam, kad pieminam latviešu leģionārus, droši vien nāks jauns vilnis. 

 

Droši vien, bet mūsu pozīcija ir skaidri definēta – Latvijas Sa­­eima ir pieņēmusi Likumu par Otrā pasaules kaŗa dalībniekiem, kuŗā teikts, ka iesaukšana kā nacistiskās Vācijas, tā PSRS ar­­mijā bija pretlikumīga. Nešķi­ro­jot, kuŗā pusē kaŗojuši, viņiem ir Otrā pasaules kaŗa dalībnieka statuss. Bet – tas nav varoņa statuss. Leģionārs kā pretpadomju cīnītājs arī pieminams, un cilvēki, saprotams, ies pie Brīvības pie­minekļa un brauks uz Lesteni, lai viņam atdotu godu, jo tā ir liela, ļoti liela tautas traģēdija, kuŗā tika ierauti cilvēki pret pašu gribu, un viņi bija spiesti kaŗot svešas zemes armijā. Tai pašā    lai­kā jāatceras, ka leģionāri tomēr spēja aizkavēt to represiju vilni, kas 1944. – 1945. gadā bija lielāks par 1949. gada 25. mar­­ta represijām – tas skāra ap 80 tūkstošiem cilvēku, ja ie­­skaitām filtrācijas nometnes un bez tiesas nošautos. Le­­ģionāri aizkavēja Sarkanās ar­­mijas vir­zī­šanos, kam pateico­ties mūsu cilvēki varēja izceļot trimdā. Pre­tējā gadījumā mūsu tauta būtu zaudējusi  vēl daudz vairāk sava dzīvā spēka. 

 

Kā pozicionēsies mūsu Saeima un valdība – vai, piemēram, liegs vai vismaz neieteiks depu­tātiem un ministriem doties pie Brīvības pieminekļa 16. martā? 

 

Tas nav aktuāls jautājums. Vēl vairāk – nesen Saeimā tika pie­ņemta Rezolūcija par Otrā pa­­saules kaŗa notikumu traktēju­mu, kuŗā skaidri pateikts, ka no­­sodām Krievijas informātīvo ka­­ŗu, aizrunājoties pat tiktāl, ka Polija un Baltijas valstis ir atbil­dīgas par Otrā pasaules kaŗa iz­­raisīšanu un stūrgalvīgi noliedz Molotova-Ribentropa pakta ietekmi uz šī kaŗa sākšanos. Bēdīgi gan, ka Saeimas opozīcijā ir pārstāvji, kas arī mēģina atbalstīt domu, ka kaŗš būtu sācies arī bez šī pakta. Varbūt, bet tad tas būtu daudz citādāks, jo nebūtu  divu noziedzīgu  lielvaru vienošanās, kas pavēra iespējas iekaŗot maz­aizsargātu un neitrālu valstu te­­rri­torijas un pašā Eiropas viducī pārdalīt ietekmes zonas. Starp tām bija arī Latvija.

 

Runājot par piedalīšanos 16. mar­­ta pasākumos – ikvienam ir dota brīva izvēle. Turklāt – tiklīdz tiek dota kāda norāde, līdz ar to tiek pateikts, ka 16. mar­ts ir kaut kas tāds, kas nav īsti skaidrs un no kā būtu jādistan­cējas.

 

Un tomēr – 16. marta jeb Latviešu leģiona dienas skaid­ro­šana un apspriešana ir atstā­ta sociālo tīklu “burbulī”. Vai nevajadzētu runāt pārlieci­no­šāk ar objektīviem faktiem?

 

Sabiedriskajiem medijiem pa­­šiem nāktos saprast, ka lielā uz­­manība un interese, kas šobrīd pievērsta pagātnes tematikai, lie­cina, ka īpaši “neērtās” vēstures skaidrošana ir kļuvusi aktuāla. Mēs pieminējām “Dvēseļu pute­ni” un “Pilsētu pie upes”, bet bija jau arī “Sarkanais mežs” – par na­­cionālajiem partizāniem un spiegiem – filma, kas ieguva “Ki­­lograms kul­tūras” balvu un bija ļoti popu­lāra skatītāju vidū. Un tas ir jā­­izmanto. Objektīvs un sai­stošs, moderni vizualizēts vēs­tī­jums  nāktu par labu kā sabied­rībai, tā pašiem medijiem, no kuŗu satura nevajadzētu izzust vēstu­res tematikai. Nāk jaunas paau­dzes, kam jāstāsta. Mums, kas auguši okupētajā Latvijā, un jūsu lasītājiem trimdā daudz kas lie­kas pašsaprotams, bet jaunie to nesaprot. Viens mūsdienu jau­nietis tiešām nespēj saprast, kā bijis iespējams totālitārisms Lat­vijā. Tāpat kā to vēsturisko situā­ciju, ka Latvijā bijušas divas okupācijas.

 

 

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem 

  




      Atpakaļ

atstāj tukšu: atstāj tukšu:
vārds:




Ievadiet drošības kodu:

Visual CAPTCHA