Runāsim par Latgali
Apskatīt komentārus (2)
20.03.2012
Runāsim par Latgali
Paldies Frankam Gordonam par viņa vērojumiem un pārdomām par Latgali. Tas ir temats, kas mīļš un tuvs man, un tādam tam jābūt mums visiem, jo Latgale mūsu vēsturē vienmēr ir bijusi ļoti dārga un neatņemama dzimtenes sastāvdaļa. Atzīstos, arī pats esmu dzimis latgalietis vistālākajā Latgales nostūrī Purvmalā, tātad aiz Latvijas robežas, kur mani vecāki, abi vidzemnieki, bija nosūtīti pirmajā skolotāju darbā nest apgaismību toreiz varbūt vistumšākajā, nesen no Krievijas atkaŗotajā Latvijas stūrī.
Tā ir, ka Latgale mums vienmēr bijusi kā mūsu pasakās un tradicijās tā trešā (vai ceturtā) meita ģimenē, sērdienīte, pelnrušķīte, sirdsskaidra bārenīte salīdzinājumā ar lepnajām jaunākām māsām, skaistām un izgudrām mātesmeitām. Ir bijis kā Brigaderes pasakā, ka uz Latgali vienmēr esam skatījušies no augšas, gan ar interesi, ar līdzjutību, arī ar labu gribu un sirsnību, tomēr no augšas - palīdzēt, pabalstīt, stiprināt šo mūsu sērdienīti.
Fakts tomēr paliek, ka tieši no Latgales ir nācis mūsu Latvijai stiprums, vitālitāte, dzīvības spēks, kas tik ļoti bija nepieciešams mūsu jaunajai valstij un varbūt vēl vairāk ir vajadzīgs tieši tagad mūsu tautas izdzīvošanai. Visu mūsu Latvijas pastāvēšanas pirmo laiku no Latgales nāca mūsu dzīvais spēks. Tās bija Latgales lielās daudzbērnu ģimenes, kas ļāva mūsu tautai augt un vairoties, kamēr pārējā pārtikušajā Latvijā ģimenes kļuva aizvien mazākas un nespēja vairs segt nobiruma tiesu. Tāpat ar darbaspēku, kuŗa mūsu kultūrālajā zemē vienmēr ir bijis par maz, un strādnieki bija jāmeklē no Polijas, Lietuvas.
Diemžēl vienmēr arī ir bijis tā, ka latgaliešiem bieži nācās sajust, ka viņu gudrās māsas un pārgudrie brāļi skatās uz viņiem no augšas, pat ja ar draudzību un visa laba gribēšanu. Tas pats turpinās arī tagad. Latgale joprojām ir palicis mūsu sāpju bērns, vēl jo vairāk tāpēc, ka tur ir visvairāk krievu. Bet krievu jau netrūka arī tajos laikos, un ar tiem vienmēr ir sadzīvots,
Krievija aizvien ir nožēlojusi savu zaudējumu Vitebskas guberņai. Arī Polija savulaik kāroja pēc savas Inflantijas. Latvijas valdībai tad bija jākaŗo pret slavenajiem ārzemju aģentiem, komūnistiem un pārpoļotājiem. Diemzēl tā turpat pieskaitīja arī latgaliešu separātismu, un tāpēc Latgale bija jāpārlatvisko. Tas bija kļūmīgi. Nekādu separātismu Latgale negribēja, tā gribēja piederēt pie Latvijas, bet bieži dabūja justies tās jaunākā brāļa Antiņa lomā. Tādas latgaliešu valodas nebija. Bija vairs tikai augšzemnieku dialekts. Un visi nosaukumi bija jāpārlabo oficiālajā valsts mēlē.
Vai mēs esam sapratuši un pienācīgi novērtējuši, ka Latgale un latgaļu (vai letgaļu) cilts ir tā īstenā latviešu pamatcilts, kuŗa vācu krustnešu okupācijas varā lielā mērā kolonizēja arī pārējo Latviju, saplūstot ar līviem (lībiešiem), kuršiem un zemgaļiem. Arī latgaliešu valodas mīkstās skaņas ir daudz tuvākas mūsu vienīgās brāļu tautas leišu valodas skaņām, bet mūsu literārā valoda ir pārņēmusi lībiski igaunisko pirmzilbīgo akcentu un skaidrās skaņas no mūsu ziemeļpuses kaimiņiem. Skanīgās Latgales intonācijas būtu godā ceļamas, ne glabājamas kā etniski vēsturisks suvenīrs.
Latgalei tagad būtu jāpiešķiŗ lielāka loma tās īpatnību saglabāšanā un stiprināšanā, jo gadsimtiem ilgi tā mācējusi sadzīvot un pārdzīvot gan ar krieviem, gan poļiem. Kur arī mums liela pacietība vēl būs vajadzīga.
Mana laika Latvijas valdības mērķis bija Latgales skolās jau no pirmās dienas mācīt tikai pareizo latviešu valodu, atstājot dialekta lietošanu vienīgi ģimenē un starp tuviniekiem. Tā publiska lietošana tad raksturotu tikai inteliģences un izglītības trūkumu. Jādomā, nekas daudz tur nav mainījies. Tātad atstāt dialektu valodniekiem un tautiskiem dziesmotājiem. Sagaidīt kaut ko vairāk laikam atkal nozīmētu separātismu kas būtu pret Eiropas Savienī-bas prasībām. Tad būtu jāprasa: kas mums ir svarīgāks - Latgale vai Eiropas Savienība?
Man jāiebilst arī pret Franka Gordona pausto Latgales salīdzinājumu ar Slovakiju. Čechi un slovaki ir divas dažādas tautas ar ļoti atšķirīgu vēsturi un ļoti atšķirīgu valodu. Tos vienā valstī sastiķēja Pirmā pasaules kaŗa uzvarētāji Rietumi, rekonstruējot Eiropu uz sabrukušo veco imperiju drupām. Tāpat kā savstarpēji vienmēr naidīgos Balkānus sastiķēja kopā vienā Jugoslavijā (Dienvidslavijā). Lai novērstu balkānizēšanos, kam tik un tā agri vai vēlu bija jānotiek.
Slovakijai tā līdzība ar Latgali ir vienīgi tāda, ka, ieslēgta starp lielajām, kaŗeivīgajām poļu un ungāru zemēm, tā vispār nevarēja pie neatkarības tikt līdz Pasaules kaŗam. Čechija toties ir jau sena karaļvalsts ar bagātīgu vēstures un kultūras mantojumu ciešā saskarsmē ar tās kaimiņu vāciskajām zemēm. Tādā situācijā Slovakija neglābjami nonāca pabērna lomā, un pilna neatkarība tai bija loģiski nepieciešama. Arī šo tautu valodas ir ļoti atšķirīgas. Čechi, poļi, krievi nevar savstarpēji saprasties savās valodās, turpretim slovaki ir saglabājuši tik tīri skaidru slavu pamatvalodu, ka, domāju, katrs ar daudzmaz labām zināšanām jebkuŗā slavu valodā varētu gluži ciešami sarunāties ar slovaku viņa mēlē.
Latgaliešu valoda vai izloksne, saucam to, kā gribam, nekad neapdraudēs valsts valodu un nenozīmē separātismu, par ko mūsu gudrās galvas ir bažījušās. Tā būtu jāceļ godā un jāveicina kā Latgales, mūsu vitālākās sastāvdaļas, košums un lepnusms un mūsu visu kopējā bagātība.
Dzintars Svenne