Bet vispirms neliela vēsturi­ska atkāpe. Apvienoto Nāciju Organizācija (ANO), kas apvieno 193 valstis, ir šobrīd plašākā starpvaldību organizācija pasaulē. Tās galvenais mērķis ir nodrošināt starptautisko mieru un drošību. ANO dibināta 1945. gada jūnijā Sanfrancisko konferences laikā, kad dalībvalstu delegācijas parakstīja organizācijas statūtus. Savukārt ANO Drošības padome ir izveidota 1946. gadā. Saskaņā ar ANO Statūtiem, Drošības padome atbild par starptautiskā miera un drošības uzturēšanu; nosaka miera apdraudējuma, miera pārkāpuma vai agresijas akta esa­mību; sniedz rekomendācijas starptautiskās drošības apdraudējumu novēršanai; lemj par to, kādi pasākumi, kas nav saistīti ar bruņota spēka lietošanu, jāveic starptautiskā miera un drošības uzturēšanai vai atjaunošanai; lemj par mili­tāru operāciju uzsākšanu pret agresoru. Padomes lēmumi tiek izdoti rezolūciju veidā. Tām ir juridiski saistošs spēks, par kuru nepildīšanu padome var piemērot sankcijas.

Pavisam ANO Drošības padomē ir piecpadsmit valstis. Piecas no tām (Apvienotā Kara­liste, ASV, Francija, Krievija un Ķīna) ir ar pastāvīgā locekļa statusu un veto tiesībām. Savukārt vēl desmit valstīm ir nepastāvīgā locekļa statuss. Šīs valstis, kas tiek ievēlētas darbam Drošības padomē uz diviem gadiem, nākamgad būs: Bahreina, Dānija, Grieķija, Kolumbija, Kongo Demokrātiskā republika, Latvija, Libērija, Pakistāna, Panama un Somālija. Ievēlot nepastāvīgās Drošības padomes locekles, darbojas reģionālā sadalījuma princips. Piecas vietas paredzētas Āfrikas un Āzijas reģionam, divas Latīņamerikai, divas Rietumeiropai un vēl viena Austrumeiropai. Lietuva jau bija Drošības padomes nepastāvīgā dalībvalsts 2014. un 2015. gadā, bet Igaunija- 2020. un 2021. gadā. Latvija šoreiz bija vienīgā kandidāte no Austrumeiropas reģiona. Interesanti, ka dienu pēc balsojuma ANO Ģenerālajā Asamblejā par jaunajām Drošības padomes loceklēm ASV prezidents Donalds Tramps parakstīja rīkojumu, kas Somālijas pilsoņiem liedz iebraukšanu ASV, kur atrodas ANO galvenā mītne. Jācer, ka šis lēmums vismaz netiek attiecināts uz diplomātisko pasu turētājiem.

Ārlietu ministre Baiba Braže jau iezīmējusi Latvijas galvenos darāmos darbus Drošības padomē: “Mēs nežēlosim pūles, lai panāktu taisnīgu un ilgstošu mieru Ukrainā. Mēs nežēlosim pūles, lai atvieglotu cilvēku ciešanas Tuvajos Austrumos, Gazā, Āfrikā un citos konfliktos visā pasaulē.” Latvijas pastāvīgā pārstāve ANO Sa­nita Pavļuta-Deslandes: “Tā būs iespēja daudz skaļāk un redzamāk iestāties par mūsu vērtībām un principiem. Ja Latvija izvēlētos nekandidēt, tad tā būtu neizmantota iespēja un stāvēšana malā. Mūsu intereses mēs paši varam aizstāvēt daudz labāk nekā kāda cita valsts no Austrumeiropas grupas reģiona. No Latvijas un no mūsu reģiona drošības viedokļa Ukraina ir jautājums numur viens. Vienlaikus, lai mēs varētu iestāties par Ukrainu, par taisnīgu un ilgstošu mieru, mums ir jāmeklē sabiedrotie, jāstrādā ar citām valstīm. Tas nozīmē, ka mums ir jāizprot un jāiedziļinās arī jautājumos, kas ir svarīgi citiem reģio­niem.” Vēstniece arī norādīja, ka veto tiesību ļaunprātīga izmantošana agresijas vai masveida noziegumu gadījumos ir tas, pret ko iestājas Latvija un līdzīgi domājošās valstis.

Diemžēl līdzšinējā pieredze liecina, ka ANO ne vienmēr ir spējīga izpildīt savu galveno uzdevumu- nodrošināt pa­saulē mieru un sodīt agresoru. Pie ANO Drošības padomes galda sēž Krievija, kodolvalsts ar veto tiesībām, kas burtiski mīda kājām ANO statūtus un katru dienu paveic noziegumus pret cilvēcību Ukrainā. Kā tas iespējams? Te atkal jāatskatās vēsturē. Piecas pastāvīgās ANO Drošības padomes locekles, kam tika piešķirtas īpašās veto tiesības, atspoguļoja stāvokli pasaulē pēc Otrā pasaules kara. Tās bija valstis- kara uzvarētājas, tā brīža spēcīgākās pasaules valstis. Kopš ANO dibināšanas ir pagājuši 80 gadi, un mēs dzī­vojam pilnīgi citā pasaulē. Gan ANO, gan vēl jo vairāk ANO Drošības padome vairs neatbilst modernās pasaules realitātēm. 1945. gadā Francija un Apvie­notā Karaliste vēl bija koloniālas lielvaras, kurās “saule nekad nenoriet”. ANO dibināšanas brīdī Ķīnu pārstāvēja Ķīnas Republika jeb Taivana, ko 1971. gadā nomainīja komunistiskā Ķīna ar galvaspilsētu Pekinā. Tāpat ne jau tagadējā Krievija dibināja ANO, bet gan Padomju Savienība. Starp Drošības padomes pastāvīgajiem locekļiem joprojām nav Indijas, kas ar 1, 47 miljardiem iedzīvotāju ir otra lielākā pasaules valsts aiz Ķīnas. Turklāt Indija ir oficiāli atzīta kodolvalsts! Nav nevienas Latīņamerikas valsts. Nevienas valsts, kas pārstāvētu 1, 9 miljardus lielo un strauji augošo pasaules musulmaņu kopienu. Bet vai šo situāciju iespējams mainīt? Komentējot iespējamo ANO reformu, Rīgas Stradiņa universitātes profesors Māris Andžāns izteicies šādi: “Nevar aizmirst to, ka līdzīgi kā Saeima ir Latvijas sabiedrības spogulis, tā ANO ir pasaules spogulis un pasaulē patlaban demokrātisku valstu ir mazāk nekā nede­mokrātisku. Neredzu iespēju, ka varētu būtiski mainīt ANO Hartu, lai reformētu Drošības padomi. Taču tas nenozīmē, ka par to nevajag runāt. Lai gan Latvijai ir iecere mazināt veto lomu gadījumos, kad tiek paveikti noziegumi pret cilvēci, domāju, ka praksē to būs sarežģīti ieviest.”

Tādi ir apstākļi, kādos nāksies strādāt Latvijas diplomātiem ANO Drošības padomē. No­vēlēsim viņiem izturību, pacietību un drosmi, aizstāvot Latvijas un mūsu sabiedroto intereses!