Ņujorkā kopš 1949.gada iznākošais laikraksts LAIKS ir plašākais latviešu izdevums ārpus Latvijas. Ievietojot sludinājumu, jūs sasniedzat (vai sasniegsit) vairāku tūkstošu lielu lasītāju auditoriju ASV, Kanādā un citviet pasaulē.
LAIKS iznāk reizi nedēļā. Četras reizes gadā Jauno Laika krāsains pielikums.
Ik nedēļu
Ziņas par latviešu sabiedrisko dzīvi Amerikā un citās mītņu zemēs;
O.Celles, P.Goubla, F.Gordona, K.Streipa, S.Benfeldes, D.Mjartāna komentāri par notiekošo Latvijā un starptautiskajā politikā;
Intervijas ar latviešu sabiedriskajiem darbiniekiem;
Ekonomistu un kultūras apskatnieku vērojumi un vērtējumi;
Ceļojumu apraksti un sporta jaunumi.
JAUNO LAIKS
Jauniešu komentāri un viedokļi par latviešu sabiedrības nākotni ASV un citās mītņu zemēs;
Amerikas Latviešu Jaunatnes Apvienības lapa;
Pasākumi ASV un Kanādā;
Intervijas ar jaunajiem māksliniekiem, mūziķiem un sportistiem;
Šonedēļ jāatvainojas Brīvās Latvijas lasītājiem, jo rakstīšu par polītiku Amerikas Savienotajās Valstīs. Tiesa, tā attiecas uz visu pasauli, un tāpēc varbūt var raisīt interesi arī Eiropā un citviet pasaulē.
"Latvijas krievi uzskata Latviju par savu dzimteni. Pēdējos divdesmit gados sārts, uz kuŗa viņus mēģina sadedzināt, ir dedzis bez mitas. Ik gadu kāds lūkojis piesviest jaunu pagali. Brīžiem man liekas, ka tas tiek inspirēts no ārienes. Jo, teiksim tā, paši "niknākie" latvieši pret krieviem vērstajā polītikā ir tie latvieši, kas atgriezušies Latvijā, to nepazīstot."
Tā sanācis, ka šonedēļ komentāru Laikam un Brīvai Latvijai es rakstu 21. aprīlī, kad visā Latvijā (un ne tikai) ir izsludināta tā dēvētā Lielā talka. Doma ir ļoti vienkārša valsts iedzīvotāji ir aicināti doties uz kādu īpašu territoriju un to apkopt un satīrīt.
Soso Džugašvili, vairāk pazīstams kā Staļins, bija gruzīns. Tas viņu netraucēja 1921. gadā otganizēt īslaicīgās Gruzijas demokratiskās republikas sagrāvi, drīz pēc tam turpat apspiest pretpadomju sacelšanos, Lielā terrora gados iznīdēt dižus gruzīnu rakstniekus un dzejniekus.
Tautas atmodas laikā pagājušā gadsimta 80. gadu beigās it īpaši Latvijas Radio kļuva par būtisku informācijas nesēju, arī pagrīdes apstākļos, kad viss bīstami gāja pa gaisu.
Tas bija pirms septiņiem gadiem. Rīgas krievvalodīgās avīzes Kommersant-Baltija šefredaktors Jurijs Aleksejevs DELFI portālā nāca klajā ar rakstu: Zeme, kuŗā gribas atgriezties uz tanka.
Sākšu šīs nedēļas komentāru cerībā, ka visiem Laika un Brīvās Latvijas lasītājiem bijušas gaišas un skaistas Lieldienas. Latvijā ar to gaišumu tā bija, kā bija, gandrīz visas Pirmās Lieldienu dienas gaŗumā nepārtraukti sniga. Gaisa temperātūra bija virs salšanas, tāpēc sniegs nekur, vismaz Rīgā, īpaši neturējās (lai gan daudzviet laukos pieredzēta pat visnotaļ dziļa sniega kārta), un prātā iešāvās doma, ka dabasmāte ņirgājas par jēdzienu pavasaris, taču tas nebija galvenais. Ģimene, olas, šūpošanās, Kristus augšāmcelšanās vēsts tas viss ir saistāms ar Lieldienām un prieku.
Kad Krievijas pagaidām vēl prezidenta pienākumu pildītājs Dmitrijs Medvedevs aicināja Savienotās Valstis piekāpties Kremlim pretraķešu novietņu jautājumā, Vašingtonas Baltā nama saimnieks pusbalsī teica: "Šīs ir manas pēdējās vēlēšanas. Kad tikšu ievēlēts, būšu elastīgāks." Medvedevs atbildēja: "Saprotu. Nodošu šo informāciju Vladimiram," - iepriekšējam un nākamajam Krievijas prezidentam, kuŗa svinīgā inaugurācija paredzēta maijā.
1935. gadā Vācijā vēl tikko bija atjaunota vispārējā kaŗaklausība, taču "tuvējās ārzemes" jau tika iekārotas, un Volkstumsarbeit - darbs ar tautiešiem - jau ritēja pilnā sparā. Gan šķietami neitrālais VDA (Verein für das Deutschtum im Ausland), gan īpaša SS vadībai pakļauta iestāde aprūpēja vācu minoritātes Francijā (Elzasa), Rumānijā, Dienvidslavijā, Polijā un īpaši Čechoslovakijā, kur plašu darbību izvērsa Sudetijas vāciešu partija, ko vadīja Konrads Henleins.
Marta beigās Rīgā notika uzbrukums tīmekļa portāla kompromat.lv žurnālistam Leonīdam Jākobsonam. Uzbrucēji bijuši divi, žurnālistam sagriezta seja, un, iespējams, uz viņu ir arī šauts. Laimīgā kārtā Jākobsona dzīvībai briesmas nedraud, viņš jau spēj runāt.
"Esam gatavi iziet ielās !" - šādu agresīvu, kaujiniecisku virsrakstu Rīgas krievvalodīgās avīzes Vesti Segodņa žurnāliste Jūlija Aleksandrova devusi informācijai par sanāksmi, ko sasaukusi Latvijas sabiedrisko organizāciju koordinācijas padome. Lai šis lepnais nosaukums jūs nemaldina - zem šī jumta pulcējas t. s. krievvalodīgo kopienas dažādu grupu un grupiņu darboņi.
Itin naska, izrādās, ir šī polītiskā apvienība Visu Latvijai!/TB/LNNK, par kuŗu pagājušā gada ārkārtas Saeimas vēlēšanās savu balsi atdeva 3045 pavalstnieki ārvalstīs, tostarp, jādomā, savs skaits Laika un Brīvās Latvijas lasītāju.
Ir dīvaini, ka latviešiem pēdējo divdesmit gadu laikā ir jāatgādina, ka mūsu vēsture ir svarīga, ka ir normāli par to interesēties,to pētīt, lai atrastu savu mentālitāti, savas īpašās rakstura iezīmes, savus kompleksus, ārstēt un izprast rētas un traumas visu to, ko laika gaitā nodēvē par tautas vēsturisko apziņu un tradiciju.
Viņu pazīst kā Eiropas pēdējo diktātoru. Savu valsti viņš pārvalda kopš visnotaļ tālā 1994. gada, viņš to dara ar stingru roku, lai neteiktu ar dūri. Viņa valsts atrodas Latvijai kaimiņos. Un par to šonedēļ ir mūsu stāsts.
Tā dēvētajā pēcpadomju telpā dzīve un sadzīve divos gadu desmitos pārvērtusies līdz nepazīšanai. Dzelzs priekškars izgaisis, it kā tāds nekad nebūtu bijis, un viena no būtiskajām brīvībām - iespēja brīvi pārvietoties - apžilbinājusi miljonus.
Grāmatas Mana cīņa autors, kas lēma Vācijas likteņus no 1933. gada 30. janvāŗa līdz 1945. gada 30. aprīlim, sevišķi nikni vērsās pret diviem "ļaunuma perēkļiem" - t.s. starptautisko žīdismu (Weltjudentum) un masoniem jeb brīvmūrniekiem (Freimaurerei). Iegaumēsim.
Kā jau to varēja paredzēt, Krievijas prezidenta vēlēšanās uzvarējis Vladimirs Putins. Čekists atgriežas prezidenta krēslā, un atliek vien cerēt, ka turpmāko mēnešu un gadu notikumi Krievijā neietekmēs Latviju un Eiropu pārāk skarbi.
Neveiksmīgais Latvijas tautību šķelšanas mēģinājums, kas noveda pie 18. februāŗa referenduma nu ir aizgājis vēsturē. Ir sācies laiks analīzēm un secinājumiem.
Nu jau kāds laiciņš pagājis kopš tautas nobalsojuma (referenduma) par valsts valodas jautājumiem, un pamazām izkristullizētjas tas, ko referendumā zaudējusī puse plāno darīt turpmāk.
Man jau vispār nebūtu ko piebilst Janīnas Kursītes-Pakules apcerējumam Latgalieša rētas, kur rūpīgi un iejutīgi aplūkota situācija šajā kultūrvēsturiskajā novadā - Latvijas Trešajā Zvaigznē. Bet man tomēr gribētos dalīties pārdomās par šo diemžēl blāvāko zvaigzni.