Urmakam tikai ar bīstekli!
Apskatīt komentārus (0)
14.08.2012
Urmakam
tikai ar bīstekli!
Ilona
Leimane, Vilkaču mantiniece, romāns
apgāds Zvaigzne ABC, 224 lpp.
Šogad aprit septiņdesmit gadi kopš Ilonas Leimanes
(1905-1989) debijas romāna Vilkaču
mantiniece pirmpublikācijas. Liekas, pamats jaunam izdevumam, šoreiz
Zvaigznes ABC apgāda serijā Skolas bibliotēka, būs meklējams interesē par šo
romānu, ko uzvandījis Bruno Skultes tāda paša nosaukuma operas iestudējums pērn
Latvijas Nacionālajā operā. Ierosme operas libretam kā nekā komponistam nākusi
no Leimanes romāna.
Kāda tad Vilkaču mantiniece izskatījās (vai varētu būt izskatījusies) tūlīt
pēc sākotnējās parādīšanās, kāda tā izskatījās dažus gadus vēlāk, un kādu to
ieraugām tagad?
1942. gads Latvijai
bija vācu okupācijas otrs gads. Vācu okupanti mūsu tautas literārās rosmes
neuzmanīja un necenzēja ne tuvu tik stingri kā krievu kungi pirms un pēc vācu
laika, tomēr, par romānu domājot, šis apstāklis, kā arī necik sen aizvadītais
Ulmaņa laiks ir jāpatur prātā. Ulmaņa laikā par pozitīvu tika uzlūkota
rakstnieku pievēršanās lauku dzīves tematiem, tikai laukus bija vēlams ideālizēt,
kā Virza to darīja Straumēnos.
Leimane laukiem tiešām pievēršas, taču ideālizācijas trūkst: viņas temats ir liels,
ilgstošs naids starp divām lauku sētām - Dievlodziņiem un Vilkačiem, kas viena
otrai tuvos kaimiņos. Vācu okupantiem, tā kā viņus tas interesēja, Leimanes
sižets varēja būt gluži pieņemams. Kamēr mūsu brīvības gados rakstnieki daudz
rakstīja par cīņu un konfliktiem ar ārējo ienaidnieku, t. i., ar cittautiešiem
(Aleksandrs Grīns!), tikmēr Leimanei latvieši, turklāt vēl kaimiņi, plēšas paši
savā starpā, cik jauki! Vācu inspirētā vēsture tiecas viņu senču ienākšanu
Baltijas telpā un Livonijas izveidošanu tulkot kā kārtības un miera ieviešanu
vidē, kur maztautas allaž ķērušās cita citai pie rīkles, un Leimanes romāns nu
parādīja, ka strīdiem un kašķiem nav obligāti jāmeklē ārējs ienaidnieks,
cilvēki var naidīgi būt arī paši savā starpā.
Viedais kritiķis Jānis
Rudzītis (1909-1970) atsevišķu recenziju par Vilkaču mantinieci tā i neuzrakstīja, tomēr salīdzināšanas nolūkā
viņš šo darbu vairākkārt pieminēja, apcerot 1948. gadā mēnešraksta Laiks
23. numurā Ilonas Leimanes nākamo romānu Vadātājs.
Rudzītis raksta:
Vilkaču mantiniece tiešām bija labs romāns, kuŗā saistīja
izdevīgi izvēlētā viela, šīs vielas pazīšana, īpatie, skaidri veidotie raksturi
un autores cenšanās darīt bagātāku literāro valodu, uzņemot tajā lielāku skaitu
archaismu un provinciālismu. Droši var teikt, ka neviens rakstnieks nav tik
daudz izmantojis Mīlenbacha un Endzelīna vārdnīcu kā Ilona Leimane, rakstot
savu Vilkaču mantinieci. ....
Leimanes sasniegumi šai virzienā nav apstrīdami. Un tā ar Vilkaču mantinieci radies paraugs, kam tiecas sekot Leimane pati un
kam būtu ieteicams sekot arī citiem rakstniekiem, kuŗi nav vienaldzīgi pret
savas valodas vārdu bagātību.
Eduards Silkalns
Vairāk lasiet laikrakstā Laiks Nr. 32