Diasporas diplomātija: Latvijas ceļš uz NATO
22.06.2024

Konferenci ar šādu nosaukumu, atzīmējot divdesmit gadus kopš Latvijas pievienošanās NATO, 13. jūnijā Rīgā bija sarīkojusi PBLA – diasporas organizāciju jumtorganizācija. Rīkotāju ideja bija vēstīt un atminēties par to, kāda bijusi trimdas loma, palīdzot Latvijai panākt iestāšanos Ziemeļatlantijas aliansē, kas esošajos ģeopolitiskajos apstākļos ir mūsu valsts drošības garantija.

Pēteris Blumbergs, PBLA (Pasaules brīvo latviešu apvienības) valdes priekšsēdis: “Ir bijuši daudzi pasākumi un uzrunas, atzīmējot šo gadadienu, kas oficiāli notika 29. martā, bet šī konference ir citāda, jo tajā īpaša uzmanība tiek pievērsta tam, ko diaspora darīja, lai palīdzētu Latvijai sasniegt nozīmīgo mērķi. Acīmredzami paši latvieši Latvijā ir pelnījuši vislielāko atzinību, bet PBLA kā diasporu pārstāvošai organizācijai ir pienākums atcerēties arī tos, kas palīdzēja Latvijai no ārzemēm. Kampaņa par NATO bija viena no pirmajām lielākajām diasporas latviešu un Latvijas tautas sadarbības aktivitātēm, kas ietvēra daudzus pasākumus, tikšanās un sarunas.

Arī man ir daudz atmiņu no tā laika pirms vairāk nekā divdesmit gadiem, jo tajā laikā biju ALA (Amerikas latviešu apvienības) un PBLA valdes loceklis, un lielākā daļa manas pieredzes attiecas uz darbu Amerikā. Nopietni strādāja arī tautieši Kanādā, Eiropā un arī Austrālijā, lai gan tā nav NATO valsts.

Varam būt pateicīgi NATO vadītājiem un valstu līderiem, arī Latvijas valsts vadītājiem, par to, ka viņi bija tik drosmīgi, domājot, ka Latvija varētu iestāties NATO. Pēc pirmā NATO paplašināšanās viļņa, kad pievienojās Polija, Ungārija un Čehija, mēs sākām jautāt - “kāpēc ne mēs”? 

Tiešām - “kāpēc ne mēs?” patiesībā bija grūti atbildams jautājums. Acīmredzot Latvijas ģeogrāfiskais novietojums un spēja militāri sadarboties ar esošajām NATO dalībvalstīm bija sarežģīts jautājums. Vai latviešiem ārzemēs bija pietiekams politiskais spēks, lai kaut ko ietekmētu? Piemēram, 2000. gada ASV tautas skaitīšanas rezultāti liecināja, ka ASV dzīvo deviņi miljoni poļu, bet latviešu – 100 tūkstoši. 2003. gadā aptuveni 20 % amerikāņu bija pases - tā vienmēr ir bijusi valsts, kas skatās “uz iekšpusi,” un mums bija jāpārliecina amerikāņus skatīties “uz ārpusi,” uz septiņus tūkstošus kilometru attālu mazu valsti Eiropas ziemeļaustrumos. Bija arī sāncensība starp kandidātvalstīm - tika ierosināts, ka Baltijas valstis varētu pievienoties NATO pa posmiem - vispirms Lietuva, bet pēc tam, kādā nenoteiktā laikā, arī Latvija. 

Neraugoties uz šiem lielajiem šķēršļiem, mums bija uzvaras arguments, un tas bija paši Latvijas iedzīvotāji. Mēs trimdā uzsvērām, ka Latvija ir brīvību mīloša valsts, kas pelnījusi būt daļa no veselas un brīvas Eiropas. Mēs paskaidrojām, ka latvieši atbalsta tādas Rietumu vērtības kā reliģijas brīvība un brīvā tirgus ievērošana. Mēs apelējām pie amerikāņu taisnīguma un labestības izjūtas, uzsverot, ka latvieši bija briesmīga nozieguma - padomju okupācijas - upuri. Mēs teicām ASV politiķiem – “Do the rihght thing – stand on the right side of history” – “Dariet pareizi, esiet vēstures pareizajā pusē!”

Galvenais šķērslis bija jāpārvar, panākot, lai ASV Senāts ratificē NATO paplašināšanos, tāpēc svarīga bija arī ASV līderība - gan demokrāts Bils Klintons, gan republikānis Džordžs Bušs bija Latvijas atbalstītāji un spēra izšķirošus soļus, lai mums palīdzētu. Tolaik mūsu cilvēkam Vašingtonā - Ojāram Kalniņam izveidojās lieliskas personiskas attiecības ar abu administrācijām. Runājot par mūsu cilvēkiem Vašingtonā, jāpiemin arī Jānis Kukainis, ALA un PBLA vadītājs 2000. gadu sākumā. Viņa dēls Roberts Kukainis, Latvijas Brīvības fonda prezidents, ir pārņēmis viņa lāpu, un ir liels prieks par paaudžu pēctecību, strādājot Latvijas labā.”

Roberts Kukainis: “Vispirms – bija prieks vēlreiz pārliecināties, ka Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs izprot diasporas latviešu potenciālu un iespēju kopīgi ar Latvijas latviešiem veikt lielus darbus. Viens no tādiem bija iestāšanās NATO, kas joprojām palīdz nodrošināt Latvijas brīvību un drošību. PBLA un tās biedru organizācijas tam veltīja miljoniem dolāru un brīvprātīgā darba stundu.

“Nekad neaizmirsti to ļaunumu, ko svešas varas nodarījušas tavai valstij!” – savulaik teica mana omīte Irēna un tādējādi deva ceļamaizi savam dēlam – manam tēvam Jānim Kukainim. Viņš to godam izpildīja, vadot gan PBLA un ALA, gan arī Amerikas latviešu kampaņu uzņemšanai NATO. “Drošība ir Latvijas alfa un omega, sākums un beigas,” tēvs bieži to mēdza atgādināt. Un vēl viņš uzsvēra, ka latviešiem ir jāapvienojas organizācijās. Bez PBLA un ALA 1961. gadā tapa JBANC, vienota baltiešu organizācija politiskam un lobēšanas darbam ASV. 1981. gadā tika nodibināta BAFL – Baltiešu-amerikāņu brīvības līga – ar mērķi piekļūt brīvās pasaules varas vīriem, tostarp ASV prezidentam un viņa augstākajiem padomniekiem, lai stāstītu par Latviju, kas cieš zem krievu okupācijas. Tēvs teica, kā parasti, tieši un bez aplinkiem: “Mums ir vajadzīga organizēta sabiedrība, jo – ticiet man, tas krievs vienmēr tur būs!” Runājot par “miljoniem dolāru”, ko minēju, viņš piebilda, ka tā ir tikai tāda “cāļu barība” lobēšanas kampaņā – īstie izdevumi bija tās miljonu ieguldītās brīvprātīgās un neatalgotās stundas, ko organizācijas un indivīdi ziedoja lobēšanas darbā.

1991. gadā. pēc PBLA ierosmes tika nodibināta SAWG (Security Assistance Working Group), kurās latviešu izcelsmes drošības dienestu darbinieki sadarbojās ar Latvijas Aizsardzības ministriju. Jāpiemin tās vadītājs ģen. Ilmārs Dambergs, kā arī Ilmārs Krasts, Valdis Pavlovskis u.c.

2001. gadā Vaira Vīķe-Freiberga piedalījās ALA 50. kongresā Vašingtonā, D.C., šai laikā arī tikās ar ASV amatpersonām, atkārtoti atgādinot par atbalsta nepieciešamību.

Paralēli notika vēstuļu rakstīšanas akcijas, kas turpinās vēl joprojām. Vēstules tiek nosūtītas gan senatoriem, gan medijiem un ticis panākts, ka ASV vadība pieņem rezolūcijas par labu Latvijai. Rezultātā – mums ir organizēta diaspora, kas labi sastrādājas ar Latvijas valdību, īpaši ar Ārlietu un Aizsardzības ministrijām.

Man personiski ir liels gandarījums, ka varu turpināt sava tēva Jāņa Kukaiņa iesākto darbu Latvijas labā.” (Roberts Kukainis ir arī Latvijas goda konsuls Dienvidkarolīnas štatā.-L.K.)

Konferences gaitā tika ar lielu pateicību pieminēti arī Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga, tolaik aizsardzības ministrs Ģirts Valdis Kristovskis, diplomāts, savulaik Latvijas vēstnieks NATO Jānis Eihmanis, kā arī Valsts prezidents Edgars Rinkevičs. Viņš ar atklāšanas runu piedalījās konferencē. Zoom formātā konferences darbam pieslēdzās arī Vaira Vīķe-Freiberga un Sallija Peintere (Sally Painter), kuŗa bija Latvijas stratēģiskā lobiste, vedot sarunas ar Amerikas valdību Vašingtonā. Dalībnieku vidū arī “neredzamās frontes” cīnītāji – Aivars Osvalds, kurš nodrošināja IT komunikāciju, sadarbojoties ar Aizsardzības ministriju, un Karls Altau, Apvienotās baltiešu komitejas jeb JBANC ilggadīgais izpilddirektors. (K. Altau ir igauņu izcelsmes sabiedriskais darbinieks, Latvijas, Lietuvas un Igaunijas apvienotajā organizācijā, kas pārstāv un lobē mūsu valstu intereses ASV.)

Konferences tematika neaprobežojās tikai ar atskatu pagātnē – paneļdiskusijās tika analizēta gūtā pieredze no Latvijas valsts interešu aizstāvības līdz konkrētai rīcībai, kā arī iezīmēta nākotne. Īpaši optimistisks izskanēja noslēguma akords, kad paneļdiskusijā ar nosaukumu “Nākamā cīnītāju paaudze: jauniešu iesaiste Latvijas drošības sardzē un transatlantisko attiecību veidošanā” runāja trīs augsti izglītoti un praktiskā darbā sevi apliecinājuši jaunieši – Kristofers Kārlis Krūmiņš, UN Youth Latvijas delegāts, NVO “Cita Daugavpils” vadītāja Anželika Litvinoviča un kustības “Woman for Security” pārstāve Eva Kiršteine.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild biedrība “Laiks-BL”

Raksts tapis sadarbībā ar “Latvijas Avīzi”