Pasaulē un arī Latvijā, turpinoties Covid-19 pandēmijai un tās izraisītajai krizei, gan drukātajos medijos un televīzijas kanāļos, gan sociālajos tīklos turpina izplatīties dažādas teorijas par to, kāpēc un kā šis vīruss radies. Aizvien retāk gan izskan apgalvojumi, ka šāda vīrusa vispār nav un ka tā ir tikai parastā gripa, kas tiek izmantota kāda cilvēka vai cilvēku grupas interesēs.
Starp citiem visas Amerikas māksliniekiem iezīmējas arī Maira Reinberga, dzimusi Latvijā. Māksliniece Baroka pasāžu Nr. 4 veidojusi kā abstraktu darbu. Tajā viņa nespodri pelēkzilā fonā uz muslīna auduma spiedusi dzeltenus, oranžus un sarkanīgus krāsu rakstus, spiedusi ar rokām. Tie reizē ar faktūrām kārtoti ritmiskā līniju un krāslaukumu mijā, radot gaišu, dzīvespriecīgu noskaņu.
Apgādā Latvijas mediji, kas speciālizējas apjomīgu un nopietnu vēstures grāmatu izdošanā, nācis klajā kārtējais pētnieciskas ievirzes darbs mūsu Amerikas tautieša Ričarda Pļavnieka Apsūdzības pret Viktoru Arāju un Latviešu drošības palīgpoliciju. Nacistu kolaboracionistu tiesas prāvas aukstā kaŗa laikā.
Ir grūti, gandrīz neiespējami rakstīt. Nāk prātā teiciens - kad lielgabali runā, mūzas klusē. Daudzi esošo situāciju salīdzina ar karu. Tikai kas tas par karu, kurā ienaidnieks ir neredzams, nezināms un neizprotams?
Sazvērestības teorijas ir vilinošs lauciņš, un, protams, saistībā ar koronavīrusu jeb Covid-19, iespējas skaidrot notiekošo ir gandrīz bezgalīgas. Kā vienmēr, sociālie tīkli ir kā sabiedrības spogulis, kuŗā labi var redzēt, ko mēs spējam redzēt un saprast un ko nepavisam nevēlamies uzzināt
Ritvars Jansons: Sabiedriskajiem medijiem pašiem nāktos saprast, ka lielā uzmanība un interese, kas šobrīd pievērsta pagātnes tematikai, liecina, ka īpaši neērtās vēstures skaidrošana ir kļuvusi aktuāla. Objektīvs un saistošs, moderni vizualizēts vēstījums nāktu par labu kā sabiedrībai, tā pašiem medijiem, no kuŗu satura nevajadzētu izzust vēstures tematikai. Nāk jaunas paaudzes, kam jāstāsta. Mums, kas auguši okupētajā Latvijā, un jūsu lasītājiem trimdā daudz kas liekas pašsaprotams, bet jaunie to nesaprot. Viens mūsdienu jaunietis tiešām nespēj saprast, kā bijis iespējams totālitārisms Latvijā. Tāpat kā to vēsturisko situāciju, ka Latvijā bijušas divas okupācijas."
Bet varbūt vislielākais Baltijas valstu paradokss ir formālo sasniegumu neatbilstība ar pašu iedzīvotāju vērtējumu. Uz pasaules fona Igaunija, Latvija un Lietuva ir izcils veiksmes stāsts ‒ izrāvušās no Padomju Savienības, atguvušas neatkarību, iestājušās NATO un Eiropas Savienībā, pievienojušās eirozonai. Un tomēr cilvēki aizbrauc
Pēteris Aloizs Ragaušs: Enerģija ir pasaules nozīmes plaša patēriņa prece. Šodien lasīju, ka gāzes cenas Āzijā šajā ziemā ir nokritušās viszemākajā līmenī, un sašķidrinātās dabas gāzes cena ir uz pusi zemāka par gāzes cenu, ko Latvija saņem pa cauruļvadiem. Mēs arī izdarījām pētījumu, cik daudz Latvijas iedzīvotāju būtu ietaupījuši pēdējos desmit gados, lietojot SDG. Tas bija 500 miljoni eiro! Tātad šis projekts būtu atmaksājies jau piecas reizes, ja mēs to būtu īstenojuši pirms desmit gadiem.
Izrādās, nav nemaz jābūt apmaksātam Krievijas trollim, pietiek ar savdabīgiem uzskatiem, faktu nezināšanu un vienkāršu vēlmi kādam ieriebt par neapmierinātību ar savu dzīvi, lai aptuvenas, nepatiesas vai pat melīgas ziņas sāktu ripot no kalna kā lavīna.
Nav tādas starptautiskas konvencijas, kas varētu uzspiest pieņemt migrantus. Bet ikkatrai ES dalībvalstij ir pienākums izskatīt ikkatru patvēruma prasību un izspriest, vai tai ir pamatojums. Ja nav, tad patvēruma prasītājs ir jāatgriež savā dzimtajā zemē. Nav cilvēktiesību pārkāpums, ja migrantu nepieņem, bet pārkāpums ir neizskatīt prasību pēc patvēruma, un saistības šai jomā Latvijai ir jāpilda.
Aizvadītā gada decembrī man bija iespēja atkal paviesoties Ukrainā, pašam savām acīm ieraudzīt nesenā kaŗa postījumus Doņeckas apgabala pilsētās Slavjanskā, Družkivkā un Mariupolē. Tikties ar cilvēkiem, kuŗi paši personīgi piedzīvojuši kaŗu ‒ gan parasto, klasisko, gan uzbrukumus valsts informācijas telpai.
Lielās mūzikas balvas 2019 (LMB) žūrija 7. janvārī preses konferencē paziņoja šāgada galvenā Latvijas mūzikālā notikuma nominantus. Balvu pasniegšanas ceremonija notiks 25. februārī Latvijas Nacionālajā operā pl. 19.00. Sarīkojumu tiešraidē atspoguļos Latvijas Televīzijas 1. kanāls un Latvijas Radio 3 Klasika
The history of Latvian entrepreneurship cannot be written without mentioning Helmars Rudzitis! If you say that Latvians are not good businessmen, that they only sing and dance, then Helmars Rudzitis contradicts this myth. He not only had a knack for business, but also vision. This he combined with a through cultural foundation and a deep understanding and knowledge of literature, music and performing arts. Each situation or individual whom he encountered became part of his personal journey.
Being a caring person, Helmars knew how to help and support everyone. For that reason, he was respected and recognized by people throughout his life.
After World War II, in the Displaced Persons (DP) camp in Esslingen, Germany, Helmars started publishing a monthly journal called Laiks, in which he published literary works written by Latvian refugee writers and illustrated by refugee artists. He also continued publishing books drawing from the list of the books that his firm Grāmatu Draugs had published in pre-war Riga.
Helmārs and his family arrived in the U.S. in April 1949. Immediately he started a new project, the American Latvian newspaper Laiks. The first issue was published seven months later on November 8, 1949.
In 1951 the first Laiks Art Calendar was published. Each year a new calendar still arrives in nearly every Latvian home. The plan was not just to earn money, but also to carry on Latvian culture so that it would never be forgotten.
This book tells the exciting adventure, of a young man with ideas, who navigated through the dramatic 20th century and establishing going businesses and at the same time preserving some of the greatest treasures of the Latvian nation.
It is very fashionable to call someone global Latvian today. Helmars Rudzitis was one already in the last century.
Šajos mana skolotāja žurnālistikā, dzejnieka Māŗa Čaklā vārdos ir īsi un skaidri pateikts tas, ko izjutu, Valstssvētku dienas pavadot Ņujorkā. Tieši uz Ņujorku šā gada novembrī biju visvairāk vēlējusies nokļūt, jo ‒ tieši Ņujorka un Ņujorkas latvieši taču izloloja Laiku, avīzi, ar kuŗu aizvadītos 19 gadus cieši esmu sasaistījusi savu darba dzīvi, avīzi, kas šā gada 8. novembrī nosvinēja savu 70. dzimšanas dienu, apliecinot, ka ir pilntiesīga trimdas preses ilgdzīvotāja.
No sirds sveicu laikrakstu Laiks un visus tā bijušos un esošos līdzstrādniekus, atbalstītājus un lasītāju pulku apaļajā 70. gadskārtā. Jūs esat paveikuši šo gadu desmitu laikā nenovērtējamu darbu, neizsīkstoši ieguldot savu laiku, enerģiju, līdzekļus gan Latvijas valstiskuma, gan visa latviskā godam un lepnumam.
+371 67326761
+371 67326784
[email protected]
