Bailes un atbildība
Apskatīt komentārus (2)


17.03.2020

Sallija Benfelde

Sazvērestības teorijas ir vilinošs lauciņš, un, protams, saistībā ar koronavīrusu jeb Covid-19, iespējas skaidrot notiekošo ir gandrīz bezgalīgas. Kā vienmēr, sociālie tīkli ir kā sabiedrības spogulis, kuŗā labi var redzēt, ko mēs spējam redzēt un saprast un ko nepavisam nevēlamies uzzināt.

Sākumā tiek meklēti vainīgie – tā esot Ķīna, kas to vīrusu palaidusi ar nodomu, lai kaitētu citiem; slepenas laboratorijas, no kuŗām tas vīruss nejauši pasprucis, un farmācijas kompanijas, kuŗām vajag slimus cilvēkus un kuŗas uzvarējušas cīņā ar tūrisma industriju, kuŗa tagad pamazām agonē. Šie apgalvojumi gan populāritātes virsotnē nenoturējās pārāk ilgi, jo Ķīna ir tā, kuŗas ekonomika cieta vispirms, turklāt ļoti smagi. Ideja par farmācijas kompanijām arī izrādījās ne pārāk dzīvotspējīga, jo zāļu pret šo vīrusu nav, vitamīni un uztura bagātinātāji nekādā veidā no tā nepasargā, tādēļ minētajām kompanijām nav iespējams nopelnīt miljardus uz Covid-19 rēķina. Tiesa gan, tā vietā, lai katrs pats domātu par t. s. sociālās distances ievērošanu, lai vismaz palēninātu vīrusa izplatību, visu zinošajiem tas netraucē joprojām „meklēt”, kuŗš šo vīrusu ir izveidojis un palaidis pasaulē.

Tagad atrasti divi citi vainīgie – valdība, kas neko nesaprotot un neko pareizi nedarot un masu mediji, kuŗi tikai raisot paniku. Tiesa gan, idejas par to, kas tad īsti valdībai būtu jādara, ir visai kuslas un pretrunīgas – vieni apgalvoja, ka valsts pilnībā jāaizslēdz, otri bija pārliecināti, ka nekādus ierobežojumus nevajag, jo tās visas ir muļķības, jo tas esot parastais gripas vīruss, ar ko slimo un mirst katru gadu. Vēl tīklos ir pamanāms uzskats, ka valstij viss jāslēdz un par visu tad pašai arī jāmaksā, gan nepasakot, no kurienes valdība šo naudu raus, ja no pārējās pasaules izolētie uzņēmumi būs spiesti savu darbu apturēt. Mediķu arodbiedrība domājas atradusi īsto brīdi, lai atkal runātu par trūkstošo naudu algu palielināšanai. Lūk, esot atrasts miljards, lai atbalstītu uzņēmējus – vai tad 60 miljonus nevar atrast?

To, ka tā ir nevis „atrasta” nauda, bet Eiropas Savienības (ES) financiālais atbalsts un ES lēmumi atlikt valsts parāda maksājumus, lai naudu izmantotu aktuālajām vajadzībām, neapmierinātie nepamana. Gluži tāpat, kā sašutuši runā par to, ka Dānijā tagad 75 procentus privāto uzņēmumu darbinieku algas segs valsts, jo sākas nopietna ekonomikas lejupslīde, bet Latvija neko nedarot. To, ka daudz pieminētais miljards tiks izmantots arī šādam nolūkam, ir izveidots „dīkstāves reglaments un ka Latvija maksās 70 procentus no algām uzņēmumiem, kuŗi darbu jau ir apturējuši vai nopietni samazinājuši darba apjomu, neapmierinātie ne redz, ne dzird.  Ar vārdu sakot, sociālajos tīklos kā parasti visi visu zina un saprot labāk par jebkuras valsts valdību, ārstiem un zinātniekiem. Un, ja informācija tiktu slēpta un mediji klusētu, sabiedrība būtu vēl vairāk sašutusi.

Laikā, kad neziņa un bailes pieaug, dažādas ziņas, kuŗas atklāj brīnumainas vai it kā ļoti slepenas lietas, vairojas kā sēnes pēc lietus. Kādu brīdi sociālajos tīklos klīda anonimu, bet it kā ļoti autoritātīvu ekspertu teksts no Stenfordas Universitātes par Covid-19. Stenforda noliedza jebkādu saistību ar šo tekstu. Vēlāk līdzīgu tekstu it kā bija sarakstījis kāds anonims ārsts no Japānas, tad it kā krievu ārsts, kuŗš strādājot Ķīnā. Jāatzīst, ka uz šiem tekstiem „uzķērās” ne tikai sociālo tīklu lietotāji, bet arī daži Latvijas masu mediji. Tīmeklī klīst arī dažādas tabulas un grafiki ar skaitļiem par inficēto un mirušo cilvēku skaitu. Lieki piebilst, ka šo informāciju visdrošāk būtu meklēt Pasaules Veselības organizācijas mājaslapā vai savas valsts oficiālo institūciju mājaslapās, nevis tīmekļa dziļumos. Par laimi, Baltijas pētnieciskās žurnālistikas centrs Re: Baltica publicē šīs un citu viltus ziņu analīzi, izpētot tajās pausto apgalvojumu pamatotību un avotus.

Līdzīgi ir ar karsto vēlmi par katru cenu kritizēt valdību. Valstu robežas slēgtas, pasažieŗu pārvadājumi arī, bet daudzu valstu pilsoņiem vēl jātiek līdz mājām, arī Latvijas. Piemēram, visu trīs Baltijas valstu Ārlietu ministrijas trīs  dienas saskaņoja ar Poliju „koridoru”, pa kuŗu baltieši ar autotransportu, kuŗā ir septiņas un vairāk sēdvietu, varēs šķērsot slēgto Poliju. 16. marta vakarā izrādījās, ka Polija ir pārdomājusi un Vācijas ‒ Polijas robežu nevarēs šķērsot arī mikroautobusi un, protams, vieglās automašīnas, kuŗām ministrijai beidzot tomēr izdevās sarunāt vairākus prāmja reisus no Trāvemindes. Pie robežas izveidojās aptuveni 30 km gara rinda, cilvēki bija noguruši, daudzi tajā rindā gaidīja jau diennakti. Sākās nekārtības, lietuvieši bloķēja poļu transportu. Ārlietu ministrija tobrīd neko vairs nevarēja izdarīt, jo poļi visu ignorēja, bet jau pirmdienas vakarā izsauca Polijas Republikas Ārkārtējo un pilnvaroto vēstnieci uz ministriju otrdien. Brīdī, kad top šis komentārs, visu trīs Baltijas valstu ministrijas strādā un dara, ko vien iespējams izdarīt. Tikmēr vairāki tautieši, piemēram no Lielbritanijas, nekavējas sociālajos tīklos rakstīt ķengas un lamas par Latvijas Ārlietu ministriju. Vienīgais fakts, ko viņi zina, ir tas, ka latvieši (starp citu, tāpat kā lietuvieši un igauņi) netiek pāri robežai, viņus neinteresē pārējie fakti, bet ļoti patīk ķengāt savu dzimteni. Lieki piebilst, ka viņu rakstītais atradīs dzirdīgas ausis arī citviet pasaulē, kur cilvēki, neinteresējoties par patiesību, šo „ziņu” pados tālāk.

Ir vērts piebilst, ka ierobežojoši un aizliedzoši lēmumi raisa diskusijas ne tikai Latvijā kaut vai tādēļ vien, ka aizliegumi un ierobežojumi smagi ietekmē ekonomiku un tādējādi gan valsts, gan cilvēku ienākumus. Piemēram, Vācijā vēl pagājušās nedēļas otrdienā norisinājās diskusija par to, vai arī Berlīnei ir jāievēro ierobežojumi, ko vēlas ieviest veselības ministrs Jenss Spāns. Berlīnes mērs uzskatīja, ka vajadzīgs vienots nacionāla mēroga lēmums, tāpēc negribēja ieviest ieteikumus, kuŗiem nav oficiāla lēmuma statusa. „Mums nav jābūt kā raibam lupatu deķim, ceturtdien jābūt kopīgam un vispārnacionālam lēmumam”, sacīja Berlīnes mērs. Tikmēr klīnikas Šaritē galvenais virusologs Kristians Drostens aicināja ierobežot masu sarīkojumus un atteikties no prieka un labsajūtas, ko tie dod. Lai kā, Vācija savas robežas nu jau ir slēgusi tāpat kā to dažādos līmeņos ir izdarījušas citas Eiropas un pasaules valstis.

Izlasot tīmeklī brīnumainu stāstu, ko zinot tikai daži – kā tūlīt pat izārstēties no Covid-19, kā tikt pie vakcīnas, kuŗa jau esot, un tamlīdzīgi, būtu saprātīgi vai nu pameklēt avotus (piemēram, Stenfordas Universitātes mājaslapā),  vai arī nomierināties un saprast, ka par vīrusu pagaidām ir zināms ļoti maz, ka vismaz civīlizēto un demokratisko valstu valdības informāciju neslēpj. Kamēr valstis, starptautiskas institūcijas, amatpersonas un ārsti lemj par to, ko un kā darīt un vai Covid-19 ir bīstamāks par „parastās gripas” vīrusiem, manuprāt, ir jārunā par katra cilvēka atbildību. Protams, cilvēks var izvēlēties riskēt un uzskatīt, ka viņu vīruss neskars vai skars pavisam viegli, bet tāds lēmums var nopietni apdraudēt daudzus citus, ja viņš izrādīsies vīrusa pārnēsātājs. Tas ir līdzīgi kā ar dzērājšoferiem – varētu teikt, ka lai jau viņi sevi apdraud, ja tā grib, bet diemžēl viņi apdraud un arī nonāvē daudzus citus cilvēkus. Tādēļ var diskutēt, no kuŗienes tas vīruss un cik ātri to izdosies ierobežot, bet piesardzības pasākumi un ierobežojumi ir jāievēro.