Daži mirkļi šārudens pārdomām par tēvzemi
Apskatīt komentārus (0)
18.10.2011
Attēlā: Raimonds un Ilona Staprāni
Daži mirkļi šārudens pārdomām par tēvzemi
Ar mākslinieku
un drāmatiķi Raimondu Staprānu
sarunājās Ligita Kovtuna
Latvijā ir rudens visā krāšņumā, un "cāļus skaita
rudeni". Kāda ir bijusi tava aizvadītā gada "raža" - glezniecībā,
literātūrā, dzīvē? Spilgtākais piedzīvojums, notikums.
Šis ir bijis
samērā pelēcīgs gads. Parasti uz Latviju un pārējo Eiropu braucu rudenī, kad laiks
ir labs un nav tūristu baru. Šogad braucu pavasarī, lai ierastos uz sava drauga,
gleznotāja Jāņa Krišjāņa gleznu izstādi Florencē, kas gan nenotika un ne jau
viņa vainas pēc. Toties piedzīvoju karsto laiku Rīgā. Manā dzīvē nekādu spilgtu piedzīvojumu parasti nav
viss ir pelēks. Tāda ir mana daba. Pats sevi saucu par emocionālu minimālistu.
Rīgā apmeklēju dažas izstādes un aizmirstamas lugas. Mani vienmēr ir
fascinējuši Alvja Hermaņa Latviešu stāsti. Uzskatu viņu par vienu no
labākajiem režisoriem Latvijā. Taču no pēdējās izrādes aizgājām jau puslaikā.
Latviešu stāstu materiāls laikam beidzot ir izsmelts.
Vienīgais interesantais piedzīvojums bija Romā,
apmeklējot architektes Hadidas jauno (Maxxi)modernās
mākslas mūzeju. Salīdzinājumā ar Hadidas darbu Birkerta bibliotēka Rīgā
izskatās gluži konvencionāla. Hadidas mūzejs tek kā upe - viena forma ieplūst
otrā. Tur nav neviena stūŗa, nevienas taisnas sienas. Pat grīda dažviet ir
slīpa. Bet vai mūzejs ir piemērots gleznu izstādīšanai, par to vēl neesmu
pārliecināts.
Vairāk lasiet laikrakstā Laiks (Nr. 40, 11. lpp.)