Frontes līnija atrodas viedtālrunī
Apskatīt komentārus (0)
21.01.2020
Aizvadītā gada decembrī man bija iespēja atkal paviesoties Ukrainā, pašam savām acīm ieraudzīt nesenā kaŗa postījumus Doņeckas apgabala pilsētās Slavjanskā, Družkivkā un Mariupolē. Tikties ar cilvēkiem, kuŗi paši personīgi piedzīvojuši kaŗu ‒ gan parasto, klasisko, gan uzbrukumus valsts informācijas telpai. 2014. gada pavasarī un vasarā šo territoriju uz laiku fiziski bija okupējuši terroristi. Vietējā polītiskajā leksikā pastāv stingrs nodalījums starp separātistiem un terroristiem. Pirmie ir tie, kuŗi vienkārši vēlas atdalīties no Ukrainas vai pat pievienoties Krievijai. Par terroristu separātists pārtopot brīdī, kad ņemot rokā ieroci.
Bruņotā konflikta laikā te nav bijušas frontes līnijas klasiskā izpratnē. Vietējie stāsta un rāda ‒ te atradies kontrolpostenis, šeit tranšeja, te ierakums vai blindāža. Man tas viss atgādina chaosu. Tas tad arī ir modernais kaŗš, kuŗā īsti nevar saprast, kad un no kuŗienes šaus. Vēl vairāk ‒ bieži nevar saprast, kurš ir ienaidnieks. Donbass tā ir kalnaina stepe, kuŗā izkaisītas nelielas pilsētiņas un strādnieku ciemati. Apdzīvotu vietu konglomerāts bez noteiktiem centriem, bez celtnēm, kur piesiet aci. Atšķirībā no Rietumukrainas te ir maz baznīcu. Toties ir ielas, kas stiepjas pat četrdesmit kilometru garumā, milzīgi fabriku korpusi, kūpoši dūmeņi. Ļoti padomiska ainava. Vietēji jokojoties saka, ka baznīcu cilvēkiem šeit aizstājot rūpnīca vai šachta.
Lūk, ko par 2014. gada pavasaŗa notikumiem stāsta vietējās administrācijas darbinieks Aleksandrs: Tolaik vēl strādāju Ukrainas Ārkārtējo notikumu ministrijā Doņeckas pilsētā. Tiku nolikts izvēles priekšā ‒ dot zvērestu jaunajai okupācijas varai vai doties prom. Izvēlējos Ukrainu. Atstāju savu dzīvokli ar vienu sporta somu plecā. Vairāk tur neesmu bijis, jo esmu melnajos sarakstos. Mana bijusī draudzene tagad strādā okupētās Doņeckas administrācijā. Tā dažu dienu laikā dzīve pilnībā izmainījās. Viena no toreizējā prezidenta Porošenko kļūdām bija tā, ka viņš neparādīja tautai kaŗu. To kaŗu, ko tiku piedzīvojis es. Šaušalīgos skatus ar līķiem, ievainotajiem un sagrautajām ēkām. Cilvēki sēdēja elegantās kafejnīcās Ļvivā un Kijevā, bet šeit ritēja kaŗš. Līdz Kijevai no šejienes ir 700, bet līdz Ļvivai ‒ veseli 1000 kilometri. Savukārt vietējie pakāpeniski pierada pie dzīves nāves ēnā.
Družkivka ir neievērojama Doņeckas apgabala pilsētiņa. Patiesībā Ukrainā tādu ir simtiem ‒ paputējušas rūpnīcas, vienmuļā padomju laiku apbūve, pelēki kioski, izdrupušas ielas. Tāpēc notikumi, kas šeit risinājās 2014. gada vasarā, jo uzskatāmāk parāda okupācijas un terrora ikdienību. Izrādās, arī Družkivkai ir sava stūra māja. Izskatā parasta divstāvu mūra celtne, būvēta vēl cara Nikolaja I laikos policijas vajadzībām. Padomju gados tajā iekārtojās čeka, vācu okupācijas laikā ‒ gestapo, pēc kara ‒ atkal čeka. 90. gados šī vieta tika pamesta līdz brīdim, kad par to atcerējās okupācijas režīma iedibinātāji. Tad ēkā sāka saimniekot Doņeckas Tautas republikas Valsts drošības ministrija. Vietējie to esot dēvējuši īsā vārdā ‒ pagrabi. Atdzima kameras, atdzīvojās pratināšanas un spīdzināšanas telpas. Jau pirmajās jaunā režīma valdīšanas dienās sākās tīrīšanas, atbrīvošanās no nevēlamiem elementiem. Pirmie upuŗi bija narkomāni, prostitūtas, alkoholiķi, bezpajumtnieki ‒ cilvēki, kuŗi uzkrītoši dūrās acīs. Tad kārta pienāca Ukrainas patriotiem, svešām baznīcām (piemēram, baptistiem, adventistiem, katoļiem), patiesībā visiem, kuŗi atšķīrās no vidusmēra. Tika dibināti īpaši tautas tribunāli jeb troikas, atjaunots nāvessods. Vardarbība, marodierisms un laupīšanas kļuva par ikdienu. Ideoloģiski neuzticami cilvēki tika padzīti no mājām, iedzīve izzagta un izvazāta, viņu vietā ievācās separātistu ģimenes. Kad Ukrainas valstij lojālajiem spēkiem 5. jūlijā izdevās atbrīvot daļu Donbasa territorijas, to skaitā arī Družkivku, atklātībā parādījās ziņas par noziegumiem, slepkavībām, bez vēsts pazudušiem cilvēkiem. Neiztika pat bez melnā humora. Izrādās, stūra mājas saimnieki bija paspējuši tajā iekārtot Ļeņina istabu, kaut ko līdzīgu sarkanajam stūrītim ar proletariāta vadoņa ģīmetnēm, kopotajiem rakstiem, lozungiem, citātiem pie sienām utt. Dīvainākais šajā lietā ir tas, ka šie censoņi visdrīzāk savā mūžā nekad nebija studējuši Ļeņinu!
Tagad abas karojošās puses atdala aptuveni 300 kilometru gaŗa nocietinājumu līnija, kas stiepjas no Luhanskas apgabala ziemeļos līdz Mariupoles pilsētai pie Azovas jūras. Pa vidu ‒ dažus simtus metru plata neitrālā zona. Ukrainas pusē atrodas 40 000 kaŗavīru un robežsargu, nedaudz mazāk separātistu kontrolētajās territorijās. Savstarpējās apšaudes pēdējā laikā esot kļuvušas retākas un vairāk atgādinot militāru rituālu. Tā sakot, principa pēc, neliels atgādinājums par sevi. Tomēr arī šajās rituālajās apšaudēs katru mēnesi vidēji iet bojā divi trīs ukraiņu kaŗavīri. Kā parasti kaŗā, arī Ukrainas konflikta laikā esot pazudis liels skaits ieroču. Neuzskaitīti tie tagad klīst pa valsti, daži nonāk melnajā tirgū vai pat tiek izvesti uz ārzemēm. Gluži kā Latvijā pēc Pasaules kariem, arī Ukrainā bērni šodien atrod nesprāgušus lādiņus, granātas, spēlējas ar tiem un nereti gūst sakropļojumus, pat iet bojā.
Separātistu un viņu Krievijas atbalstītāju okupētajās teritorijās patlaban dzīvojot aptuveni divi miljoni cilvēku. Daudzi devušies bēgļu gaitās uz Ukrainu vai Krieviju, citi atraduši darbu Eiropā, it īpaši pēc bezvīzu režīma nodibināšanas starp Ukrainu un ES. Dažiem kabatā esot trīs pases ‒ Ukrainas, Krievijas un Doņeckas Tautas republikas pase jeb grāmatiņa ar vistu uz vāka, kā to nicīgi dēvē Ukrainas pusē. Te nav ne Ukrainas, ne Krievijas mobilo sakaru operātoru, vien vietējais tīkls Feniks. Ar ārpasauli cilvēki parasti sazinoties ar vatsapa vai skype palīdzību. Apliecinājums tam, ka modernās technoloģijas pārvar ne tikai valstu robežas, bet pat frontes līnijas. Te nav īstu banku‒ ne Ukrainas, ne Krievijas. Pēdējās baidoties no starptautiskām sankcijām. Saprotams, nav arī elektronisko norēķinu. Toties darbojas īpašas starpnieku firmas, kas piedāvā noņemt naudu no banku kartēm, bet ar ļoti augstu komisijas procentu. Apritē grozās vien skaidra nauda, gluži kā padomju laikos.
Tie ukraiņi, kuŗi pabijuši okupācijas zonā, kā vienu no lielākajām problēmām saskata nevis izpostītās pilsētas, sagrauto ekonomiku un pat ne bruņoto bandu klātbūtni, bet gan Jaunkrievijas propagandas, kā viņi izsakās, ideoloģiski nozombētos cilvēkus. Ukraina šodien ir informācijas kaŗra priekšpostenis. Te tiek izmēģināta gan primitīva propaganda, gan pavisam jaunas maldināšanas un dezinformācijas technoloģijas. Ik pa brīdim Krievijas internetā uzpeld ekspertu zīmētas kartes, kas rāda nākotnes Ukrainu ‒ nelielu valstiņu Eiropas centrā, pārpalikumu pēc pašreizējās valsts sadalīšanas starp Poliju, Ungāriju, Rumāniju un Krieviju. Joprojām strādā klasiskais propagandas paradokss ‒ jo neticamākas kādas baumas, jo tās ir ticamākas. Darbojas vecais labais triks ‒ viena tante teica, ka... Uzskatāms piemērs ‒ skandalozā ziņa par krustā sisto puisēnu. 2014. gada 13. jūlijā Krievijas valsts televīzijas Pirmajā kanālā parādīja interviju ar sievieti, kas apgalvoja ‒ viņas klātbūtnē ukraiņu kaŗavīri nogalinājuši separātistu kaujinieka sievu un trīs gadus veco dēlu, kuŗu mātes acu priekšā vēl dzīvu esot piesituši krustā. Vēlākā izmeklēšana pierādīja, ka stāstītais ir meli, izdomājums. Taču, kā saka, vilciens jau bija aizgājis, un vēl šodien Krievijas provincē daži cilvēki tic šim stāstam... Nebijušas informācijas kaŗa iespējas piedāvā sociālie tīkli. Viedtālrunis tagad ir bezmaz vai katram, ieskaitot ierakumos sēdošos kaŗavīrus. Kā liecina Ukrainas kaŗa pieredze, frontes līnija tagad atrodas tieši blakus ‒ tālrunī. Darbā tiek laisti viltus paziņu profili, izdomātas, neīstas meitenes, kuŗas it kā meklē iepazīšanos. Automātiski izsūtītas īsziņas ar aicinājumiem dezertēt, ar mērķi sēt paniku kaŗavīru vidū. Uz šī fona aizvien ticamāki kļūst apgalvojumi, ka aizvadītajās ASV prezidenta vēlēšanās, iespējams, tomēr ir notikusi mērķtiecīga iejaukšanās no ārpuses. Diemžēl nākas atzīt ‒ mēs dzīvojam ne tikai informācijas, bet arī pēcpatiesības laikmetā.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums
no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.