Mēs kāpjam kalnā
Apskatīt komentārus (0)


27.03.2012

---

Sallija Benfelde

 

Mēs kāpjam kalnā

Saruna ar 11. Saeimas deputātu, Brīvības un solidāritātes fonda priekšsēdi, Latvijas Ārpolītikas institūta goda direktoru Ati Lejiņu

 

Nesen jūs sacījāt, ka latviešiem jāpierod pie tā, ka būs labāki laiki. Kā to saprast?

Krize mums bija smaga, par to daudz ir runāts, un vēlreiz to darīt nav vajadzīgs. Galvenais ir tas, ka dati, statistika liecina: mēs ne tikai esam izkāpuši no bedres, kuŗā iekritām pēc slavenās „gāzi grīdā!” polītikas īstenošanas, bet tagad mēs ejam augšup kalnā. Piemēram, pagājušajā gadā iekšzemes kopprodukta jeb IKP pieaugums bija gandrīz 6 procenti, un tas ir viens no augstākajiem Eiropas Savienībā. Pat Ķīnā šogad prognozē 7 procentu IKP kāpumu. To nevar noliegt, tāpat kā to, ka eksports ļoti pieaug. Visiem tiem, kas pastāvīgi atkārto, ka Latvija neko nevar, ka Latvija neko neražo, jāpajautā – ko tad mēs eksportējam? Tiek sacīts, ka mēs eksportējam tikai apaļkokus, bet mūsu eksportā koks vairs nav pirmajā vietā. Tāpēc es saku, ka esam iekaŗojuši eksporta nišas ārzemēs – ne tikai Eiropas Savienībā, bet arī citur.

 

Šķiet, Eiropa gaida otro krizes vilni, tāpēc daudziem nav pārliecības, ka arī turpmāk kāpsim tajā kalnā.

Biju Briselē, mūsu „desanta” sastāvā. Saruna bija par tiešmaksājumiem lauksaimniecībā un kohēzijas fonda naudu, un mēs žēlojāmies, ka mums ir grūti, krize un tamlīdzīgi. Komisāre atbildēja, ka nevajag žēloties, IKP pieaugs arī šogad, un mēs nemaz nespēsim tikt galā ar visu kohēzijas fonda naudu, jo visu uzreiz izdarīt nevar. Briselē tiek modelēti nākotnes ekonomiskie procesi, un jāteic, ka no tā, ko zinu, var secināt, ka šogad mums IKP pieaugums būs nevis prognozētie 1,5 procenti, bet varētu būt pat 4 procenti.

 

Kāpēc Latvijas iedzīvotāji nejūt to, ka kāpjam atkal kalnā augšā?

Nevienā valstī uzreiz IKP kāpumu nejūt, paiet laiks, līdz kāpumu izjūt visa tautsaimniecība kopumā. Var sacīt, ka pirmās bezdelīgas jau ir manāmas – pagājušajā gadā privātajā sektorā pieauga darba vietu skaits, samazinājās bezdarbnieku rindas. No tā sauktajiem „simtlatniekiem” darbu atrada aptuveni 56 tūkstoši cilvēku.

Šogad turpinās tendence pieaugt darba vietu skaitam. Turklāt šogad ir pēdējais konsolidācijas jeb budžeta samazināšanas gads. Protams, tas nenozīmē, ka jau nākamgad mēs varēsim dzīvot ļoti zaļi, jo nedrīkstam atkārtot iepriekšējās kļūdas. Ir jāsaprot tas, ko krize ir mācījusi mums, Eiropai un arī Amerikai: naudas ir tikai tik, cik tās ir. Ja naudu aizņemas, vēlāk tik un tā nauda būs jāatdod, bet brīdis prieka par aizņemšanos ir ļoti īss.

 

Vairāk lasiet laikrakstā Laiks (Nr. 14)