Nekad neko vairs negribēju mainīt!
13.07.2024
Taira Zoldnere
Latvijas Goda konsulāts Dienvidkalifornijā darbojas kopš 2011.gada, un pa šo laiku Latvijas goda konsuls Dienvidkalifornijā Juris Buņķis ir uzņēmis neskaitāmas valsts amatpersonu vizītes, palīdzējis neskaitāmi daudziem tautiešiem gan vīzu, gan pasu jautājumos, un vienmēr, kad vien laiks atļauj, redzams arī latviešu sarīkojumos Losandželosas Latviešu namā. Mūsu saruna notiek dažas dienas pirms Jāņiem, un jau otro reizi Juris Buņķis ir aicinājis latviešu sabiedrību uz Saulgriežu svinībām savās mājās netālu no Losandželosas.
Man prieks, ka varam sarunāties latviski, tātad latviskās saknes tev joprojām ir stipras?
Mani vecāki bija bēgļi. Mana māte Jadviga Bužinskis nāk no Latgales, no Indras ciema, un no Latvijas viņa aizbrauca 1944.gadā. Mans tēvs Jānis Buņķis bija leģionārs. Viņš pabeidza Rēzeknes Skolotāju institūtu, bet tajā pašā dienā viņu iesauca dienēt leģionā. Kaŗa beigās viņš nonāca Vācijā. Mani vecāki satikās dīpīšu nometnē Lībekā, tur viņi apprecējās, un es tur arī piedzimu.
Uz Kanadu mūsu ģimene devās 1951.gadā. Tēvam piedāvāja darbu raktuvēs, un viņš parakstīja līgumu strādāt piecus gadus pazemē. Es izaugu Ziemeļu Ontario, pilsētiņā Virdžiniataunā (Virginiatown), apmēram 500 jūdzes uz ziemeļiem no Toronto. Laika apstākļi bija līdzīgi kā Sibirijā, vasaras ļoti īsas, dienas gaŗas, bet ne siltas. Ziemā savukārt dienas ļoti īsas, un ļoti auksts. Atceros, ka skolas laikā vienu dienu bija mīnus 72F (-57,7C), bet mīnus 40F temperatūra mums ziemās bija bieži. Tomēr tas man kā bērnam netraucēja – labi saģērbāmies, gājām ārā spēlēties vai slēpot un pat nedomājām, ka tas būtu kas slikts. Mēs ģimenē bijām trīs bērni – es, mans brālis Imants un māsa Ināra. Netālu dzīvoja vēl tikai pāris latviešu ģimenes, un mums nebija latviešu skolas. Mana latviešu skola bija virtuvē, runājoties ar vecākiem. Tagad manai mātei ir 98 gadi, viņa dzīvo savā mājā Kanadā, netālu no manas māsas Ināras. Katru nedēļu viņa cep rupjmaizi un pīrāgus un šogad brauks pie manis ciemos uz Kaliforniju. Es katru dienu ar viņu parunāju latviski, bet citādi latviski runāt man izdodas tikai sakarā arkonsulārā darba lietām.
Strādājot raktuvē, tēvs pa naktīm mācījās un pabeidza inženieŗu skolu. Pēc pieciem pazemē pavadītiem gadiem viņš sāka strādāt raktuves inženieŗu birojā un, ejot pensijā, bija galvenais raktuvju inženieris vienā no lielākajām raktuvju kompānijām Kanadā “Noranda mines”.
Kad gāju 7.klasē, mēs pārcēlāmies uz Manitouvadžas pilsētu (Manitouwadge), un tur es dzīvoju, kamēr pabeidzu vidusskolu un aizgāju mācīties uz Toronto universitāti. Studiju laikā katru vasaru braucu atpakaļ uz to pilsētiņu un strādāju raktuvēs. Mans tēvs joprojām strādāja raktuvē, vasaras darbs man bija garantēts, un es pabeidzu medicīnas skolu bez studiju parādiem.
Tavs tēvs bija skolotājs un vēlāk inženieris, bet kā tu izdomāji mācīties medicīnu?
(Te Juris sāk smieties: “Vai tu tiešām to gribi zināt?”)
Manā bērnībā notika pirmie lidojumi kosmosā, un es vienmēr gribēju kļūt par aeronautikas inženieri. Gribēju taisīt raķetes, strādāt NASA, Boing vai kādā citā lielā kompānijā. Pēdējā vidusskolas gadā mums vajadzēja pieteikties universitātei. Es izvēlējos mācīties Toronto universitātē, un mani pieņēma. Bija arī jāizvēlas trīs interešu lauki, kur es gribētu studēt. Protams, kā pirmo atzīmēju aeronautiku, bet nezināju, ko rakstīt otajrā un trešajā vietā. Padomāju un otrā vietā ierakstīju matēmatiku, bet par trešo man nekas nenāca prātā. Pajautāju vienai meitenei, ko man ierakstīt par trešo izvēli. Viņa atteica, lai rakstu medicīnu, un tā es arī ierakstīju. No universitātes pienāca atbilde, ka esmu uzņemts visos trijos laukos, un man bija skaidrs, ka iešu uz aeronautikas inženieŗiem. Kādudien satiku mūsu karjeras konsultantu, un viņš apjautājās, vai man ir atbilde no Toronto universitātes. Es priecīgi teicu, atbilde ir un ka iešu uz inženieŗzinātnēm. Viņš apskatīja atbildes vēstuli un iesaucās, ka es taču esmu uzņemts medicīnas skolā! “Ej uz medicīnas skolu!” viņš teica. Jautāju, kāpēc tas būtu labāk? Un viņš izskaidroja - ja man pēc viena gada nepatiks medicīnas skola, mani otrajā gadā pieņems inženieŗos, bet no inženieŗiem uz medicīnas skolu mani vairs nepieņems. Padomāju, un teicu: “Nu, labi!”, bet vairāk gan tāpēc, lai iepriecinātu savu skolotāju.
Kad sāku mācības medicīnas skolā, es nekad vairs to negribēju mainīt! Bija arī tāda studentu vide, kur visi gribēja būt ārsti, visi runāja tikai par medicīnu, un mēs nevarējām vien sagaidīt, kad tiksim pie pacientiem. Medicīnā man patika viss, un pēdējos kursos bija grūti izvēlēties, tieši kuŗā nozarē speciālizēties. Nolēmu iet uz ķirurģiju.
Atkal notika laimīga sagadīšanās – latviešu Dziesmu svētkos Klīvlandē mani vecāki satika ārstu, kas bija pieņēmis mani, piedzimstot dīpīšu nometnē. Tolaik viņš strādāja Kolumbijas universitātē Ņujorkā (Columbia University) par Dzemdniecības un ginekoloģijas departamenta vadītāju. Viņš man ierosināja nākt studēt uz Kolumbijas universitāti, un mani pieņēma. Studijas turpināju Hārvarda universitātē Bostonā, kur satiku daudzus interesantus cilvēkus, tostarp ārstu, kas bija izdarījis pirmo nieru transplantāciju. Viņš speciālizējās plastiskajā ķirurģijā. Tas ierosināja manu interesi par šo jomu, un es pabeidzu plastiskās ķirurģijas rezidentūru Bostonā.
Tomēr darba gaitas tev ir saistītas ar Kaliforniju?
Pēc rezidentūras sāku strādāt Sanfrancisko universitātē Kalifornijā (University of San Francisco), bet jau 1983.gadā atvēru savu privātpraksi. Sākumā daudz strādāju rekonstruktīvajā ķirurģijā, kur bieži vien nākas strādāt ar pacientiem pēc nelaimes gadījumiem. Pa to laiku man piedzima bērni – dēls Džastins (Justin)1986.gadā, meita Džesika (Jessica) 1989.gadā, un es gribēju būt vairāk kopā ar saviem bērniem. Nolēmu strādāt estētiskajā ķirurģijā, jo tā iespējams vieglāk kontrolēt savu laiku. Varēju veltīt laiku bērniem, piedalīties viņu skolas gaitās, bet es arī ļoti daudz strādāju, jo man patīk mans darbs.
Gandrīz divdesmit gadus pavadīju Sanfrancisko, pēc tam pārcēlos uz Dienvidkaliforniju, bet katru mēnesi lidoju arī uz Sanfrancisko, kur pieņēmu pacientus un operēju. Nedaru to vairs tikai pēdējos piecus gadus. Tomēr tagad katru mēnesi pavadu vienu nedēļu Masačusetas universitātē (University of Massachusetts), operējot un apmācot studentus.
Piecpadsmit gadus ik novembri es ceļoju uz Gvatemalu un tur desmit dienas operēju bērnus ar lūpas un aukslēju sķeltni (“zaķa lūpu”- Red.). Tas bija darbs mazās džungļu pilsētiņās, kur citu ārstu nebija.
Tu biji tik aizņemts - un kas tevi pamudināja veltīt laiku šim labdarības darbam?
Domāju, ka to man iemācīja vecāki. Katru reizi, kad mūsu mazajā raktuvju pilsētiņā kādam notika nelaime – kāds nositās raktuvē, kādam nodega māja, mani vecāki bija pirmie, kas aizveda ēdienu vai segas, vai kādu citu palīdzību. Man ir bijusi tik laba dzīve, un man vienmēr gribējās kaut ko dot atpakaļ cilvēkiem, kas nav bijuši tik laimīgi.
Tev ir arī vairāki lidmašīnu pilota sertifikāti.
Kā jau stāstīju, gribēju studēt aeronautiku, bet “aizklīdu|” uz medicīnu. Kamēr studēju rezidentūrā, ieguvu pilota atļauju un, kad varēju atļauties, īrēju lidmašīnas. Vēlāk tās pirku, bijušas četras - pēdējo nopirku 2008.gadā, Eclipse Jet. Tagad gan esmu to pārdevis.
Nu jau divpadsmit gadus tu pildi Latvijas goda konsula pienākumus Dienvidkalifornijā. Kāpēc tu piekriti uzņemties šo brīvprātīgo darbu, kas prasa tika daudz laika?
(Juris atkal smejas: “Un arī daudz naudas!”)
Tajā laikā Latvijas vēstnieks ASV bija Andrejs Pildegovičs. Man piezvanīja no vēstniecības un jautāja, vai es gribētu būt goda konsuls. Man nebija nekādas jēgas, ko tāds konsuls dara, palūdzu, lai atsūta man informāciju. Jau nākošajā dienā pienāca bieza paka, kur bija aprakstīts viss, ko konsuliem vajag darīt – kā palīdzēt ar dokumentiem, ko darīt, ja kāds, piemēram, grib sūtīt tuvinieku pelnus uz Latviju, utt. Es sapratu, ka tas ir īsts pienākums! Tūlīt piezvanīju savam tēvam, lai par to aprunātos, un viņš man teica: “Tu katru gadu brauc palīdzēt uz Gvatemalu, tu esi beisbola treneris bērniem. Kāpēc tev neizdarīt kaut ko labu Latvijai?” Tā es padomāju un piekritu, un pēc tam sekoja apstiprināšanas vizītes Vašingtonā un Latvijā.
Pēc mēnešiem trim pienāca e-pasts no Ārlietu ministrijas, ka esmu apstiprināts goda konsula amatā un ka pēc trīs nedēļām Losandželosā ieradīsies Ministru prezidents Valdis Dombrovskis ar 50 cilvēku delegāciju, no kuŗiem vairums bija biznesa cilvēki. Viņi gribēja tikšanās, vizītes un kontaktus. Es pat nezināju, kur griezties! Zvanīju dažādu kompāniju cilvēkiem, bet neviens neatbildēja. Ko nu? Man tomēr atkal paveicās, jo sakarā ar savu praksi sadarbojos ar kompāniju “Allergan” un labi pazinu tās īpašnieku. Viņš man tik daudz palīdzēja! Kad no viņa biroja piezvanīja kādai kompānijai vai amatpersonai, viņi uzreiz atbildēja! Viņš faktiski sarīkoja biznesa cilvēku apaļā galda tikšanos, satikšanos ar kongresmeni Edu Roisu (Ed Royce) un arī biznesa vizīti Warner Brothers studijā! Premjēra V.Dombrovska vizīte pie mums izdevās neticami labi. Es pats tajā laikā iepazinu tik daudz cilvēku, un tagad, kad kādam zvanu, visi ar mani runā! Jo ilgāk trādāju, jo vairāk cilvēku iepazīstu, un man ir vieglāk darīt savu darbu.
Tava goda konsula darba sākums ir bijis ļoti straujš un izaicinošs. Kas šobrīd ir tava darba ikdienā, kādi projekti ir bijuši un kādi vēl padomā?
Ikdienā visvairāk palīdzu ar pasu jautājumiem un Latvijas pilsonības kārtošanas jautājumiem. Bet visvairāk laika paņem delegāciju un vizīšu rīkošana. Tās ir simtiem stundas, kamēr visu saliek kopā. 2022.gadā Losandželosā notika Latvijas biznesa konference “Spotlight Latvia”, izdevās labi, tomēr tas paņēma neticami daudz laika un darba.
Kopā ar Lietuvas un Igaunijas gada konsuliem esam daudz strādājuši, lai atbalstītu Ukrainu - esam rīkojoši vairākus seminārus vietējās universitātēs, kur stāstām par Baltijas reģionu, par Krievijas agresīvo polītiku, un esmu to darījis arī viens pats. Man tas liekas ļoti svarīgs projekts, jo mēs runājam ar daudziem jauniem cilvēkiem, kas neticami maz zina par Baltiju un Latviju, un par tā reģiona polītisko situāciju.
Man ir vēl viens liels projekts – holokausta piemiņas diena, ko jau divus gadus rīkojām Losandželosas Latviešu namā. Tika uzaicināta latviešu sabiedrība, citi goda konsuli, arī cilvēki no pilsētas valdes, un abas reizes atnāca ap 250 cilvēkiem. Programmā bija saruna par holokausta notikumiem Latvijā, un rādījām arī filmu. Holokausta atceres dienas ir ļoti palīdzējušas citu tautu pārstāvjus iepazīstināt ar latviešu sabiedrību un Latviešu namu.
Daudz laika paņem arī darbs Losandželosas Konsulārā korpusa valdes izpildkomitejā (Los Angeles Consular Corps). Losandželosā ir apmēram 100 konsulāti, no tiem divas trešdaļas ir regulāri konsulāti, un viena trešdaļa – goda konsulāti. Katru mēnesi notiek konsulu tikšanās, kad piedalās kāds uzaicināts runātājs par dažādiem aktuāliem jautājumiem, un valde rīko šos pasākumus.
Pavisam drīz tu būsi Latvijā ar lielu Kalifornijas delegāciju. Kas tajā piedalās un kādi būs šīs vizītes mērķi?
Pie šīs vizītes iesākām strādāt jau 2019.gadā, bet sākās pandēmija, un to vajadzēja atlikt. Tomēr mēs turpinājām darbu, un šovasar uz Latviju vedīsim finansistu un biznesa cilvēku delegāciju. Brauks Fiona Ma, Kalifornijas Finanšu ministre (California state treasurer), senators Josh Newman un bijušais senators Robert Myles Hertzberg, kuŗš vada un konsultē vairākas technoloģiju kompānijas, un ir arī Kalifornijas gubernatora Gevina Ņūsoma konsultantu vidū. Delegācijā būs cilvēki, kas pārstāv investīciju, technoloģiju un tīrās enerģētikas biznesa laukus. Gribu šo delegāciju iepazīstināt ar cilvēkiem Latvijā, kam ir idejas, ir projekti, un ir vajadzīgi ieguldījumi. Piedalīsies Latvijas valdības un LIAA pārstāvji, un ceram, ka varēs piedalīties arī Valdis Dombrovskis.
Goda konsula darbs ir liela daļa no tavas dzīves, un kas šajā darbā sagādā lielāko prieku un gandarījumu?
Lielāko prieku sagādā divas lietas – ja man izdodas savest kopā cilvēkus no Latvijas un Amerikas un izdodas biznesa projekts, kas nāk Latvijai par labu. Man arī ļoti patīk iet uz skolām un universitātēm un runāt par Latviju. Te ir tik daudz studentu, kas mācās par pasauli, bet ļoti maz ko zina par Latviju, par to, kas mūsu reģionā notika Otrā pasaules kaŗa laikā. Viņi klausās, un viņiem mutes ir vaļā! Un ir ļoti daudz jautājumu.
Uz Jāniem biji uzaicinājis Losandželosas latviešu sabiedrību savā mājā!
Jāņi pie manis notiks jau otro reizi. Man ir milzīgs katls, kur es vārīšu skābos kāpostus, būs liels barbekjū, cepsim vistas un desiņas būs liels pods ar rasolu un arī dzērieni. Tas ir mans ziedojums, jo visi ienākumi tiks ziedoti latviešu sabiedrībai. Mūsu latvieši apsolījās atvest pīrāgus, Jāņu sieru un kādu saldo ēdienu.
Ko tu vislabprātāk dari laikā, kad viesojies Latvijā?
Man ļoti patīk satikt radus, un es parasti sarīkoju lielāku radu satikšanās vakaru, jo laiks neatļauj pie katra no viņiem aizbraukt ciemos. Parasti mans draugs dakteris Jānis Zaržeckis aizved mani uz kādu interesantu vietu Latvijā, ko iepriekš neesmu redzējis. Piemēram, vienu dienu braucām ar kanoe laivām pa Daugavu, tas bija tik sirsnīgi, tik mīļi! Latvija ir mana dzimtene un manas saknes, un es tās gribu izpētīt vairāk.
Latvijas goda konsuls Dienvidkalifornijā Juris Buņķis par pašaizliedzīgu humanitāro darbu medicīnā ir saņēmis vairākus goda apbalvojumus. Vairāk par Dr. Juri Buņķi un Latvijas goda konsulātu Dienvidkalifornijā, konsulāta mājaslapā www.latvianconsulate-la.org