Lolita Čigāne. Vienu trešdaļu sava dzīves laika šobrīd esmu mājās Latvijā, bet divas trešdaļas – Ukrainā, Kijivā, kur strādāju Eiropas Savienības (ES) misijā. Turp mani nosūtījusi Ārlietu ministrija, jo Latvijai Ukrainas liktenis ir ļoti svarīgs – šī ir mūsu valsts ārlietu darba prioritāte. Un tā izpaužas arī tādējādi, ka Latvija sūta uz Ukrainu savus ekspertus ar mērķi palīdzēt iestājai ES.

Kā rit dzīve Kijivā?

Kijiva ir ļoti interesanta, brīnišķīga pilsēta, kas tāda bijusi jau Krievijas impērijas laikā. Novietota skaistā, kalnainā vietā, zaļa, iedvesmojoša, ar brīnišķīgu arhitektūru. Neraugoties uz to, ka stipri cietusi kā Pirmajā, tā arī Otrajā pasaules karā. Nemaz nerunājot par padomju gadiem. Paši ukraiņi ir ļoti vitāli, runā taisnu valodu, ir radoši. Pilsēta dzīvo aktīvu dzīvi – dienā. Naktīs notiek raķešu un dronu uzlidojumi. Paši jokojam, ka dzīve rit kā zinātniskās fantastikas filmās – pa dienu ir paradīze, naktīs izlien zombiji… un pilsēta tiek gluži kapāta ar ugunīm. No rīta pilsēta atkal mostas, sirdspuksti atjaunojas pamazām, un pēc mirkļa atkal viss sāk kustēties. Jāteic, ka Kijiva ir labi apgādāta, veikalos un aptiekās viss ir pieejams. Blakus manai darbavietai ir Kijivas Filharmonija, kurā notiek burvīgi koncerti, ko cilvēki tiešām apmeklē. Acīmredzot mūzika psiholoģiski palīdz tikt galā ar to neiedomājamo stresu, ko uzlikusi Krievijas agresija.

Vai pati bieži esi bijusi spies­ta doties uz patvertni?

Kad ierados darbā, man bija jāievēro instrukcijas, un pirmo nedēļu tiešām devos uz patvertni. Tad sapratu, kā tikt galā ar šo uzspiesto stresu. Ir kolēģi, kas iet un pavada patvertnēs nakti. Man ir palaimējies, ka dzīvoju vecā namā pie galvenās ielas Kreščatika, zemā stāvā, kas ļauj man palikt tur uz vietas. Man ir svarīgi izgulēties, lai būtu darbspējīga. Kā zināms, Putina mērķis ir pakļaut Ukrainas cilvēkus nepārtrauktam stresam, lai mazinātu viņu rīcībspēju. Neļaut izgulēties ir viena no psiholoģiskā terora galvenajām metodēm. Ja ir augsta riska situācijas, mums visiem ir jādodas uz patvertni, saskaņā ar instrukcijām, kas nav apspriežamas.

Kā zināms, viens no krievu terora šausmīgākajiem paņēmieniem ir atkārtoti “bliezt” pa tām vietām, kur drons vai raķete jau nokritusi. Ar mērķi nogalināt tos, kas ieradušies glābt… Glābēji parasti ir tuvinieki vai brīvprātīgie. Viens no šādiem brīvprātīgajiem mūsu laikraksta korespondentam Arnim teica rūgtus vārdus – pirmais, kas mums būs jāizdara, kad uzvarēsim Krieviju, būs jāuzveic korupcija valstī.

Diemžēl korupcija ir viena no pirmajām lietām, ar ko Ukrai­nai jātiek galā, lai valsts tiktu uzņemta ES. Bija sanācis tā, ka arī Eiropas Savienība ieņēma tādu pozīciju, ka Ukraina ir tikai jāslavē, jāteic tikai labi vārdi. Kas, protams, ir pelnīti. Ukraiņi izlej savas asinis arī par mums – to nedrīkst aizmirst! Tas tomēr deva ceļu zināmai iecietībai pret korupciju. Atcerēsimies, ka jūlijā notika dramatiski politiskie notikumi, kad Parlamentā vienas dienas laikā tika pieņemti grozījumi krimināllikumā, kas mazināja divu ļoti svarīgu pretkorupcijas institūciju neatkarību. Cilvēki momentā izgāja ielās. Protesti notika netālu no manas mājas, es tur varēju aiz­iet un izjust gaisotni, kas tajos valdīja. Sabiedrības mobilizācija notika ļoti strauji, un pēc desmit dienām situācija tika atgriezta savās sliedēs – likumi tika laboti, pretkorupcijas iestāžu neatkarība tika atjaunota. Bet – sabiedrības uzticība valsts varai tika iedragāta. 

Jāpiebilst, ka Ukrainai šis “mantojums” bijis sarežģītāks nekā Latvijai. Pirmām kārtām, viņiem nav bijis ilgāka neatkarības perioda pirms Otrā pasaules kara. Aizv. gs. 90. gados Ukraina pazaudēja laiku, skaidri nenodefinējot, ka vēlas būt Eiropas valsts. Un tad vēl bija izteikti prokrievisks prezidents. Ukraina mantoja korupcijas “tradīciju” no padomju laikiem vēl spēcīgāk nekā mēs. Nu ir iznācis tā, ka Ukrainai tagad jācīnās trīs frontēs vienlaicīgi – ar Krievijas agresiju, starptautiski – lai pārliecinātu pasaules sabiedrību, ka viņiem kā neatkarīgai nācijai ir tiesības uz savu valsti, un vēl – ar saviem dēmoniem.

Kad ziņās izlasīju, ka Ukrai­nas kara komisariātos tikuši ņemti kukuļi par jaunu vīriešu atbrīvošanu no karadienesta, iedomājos – tas taču sodāms pēc karalaika likumiem. Vai tādi Ukrainā darbojas?

Nesen Parlaments pieņēma likumu par kara tribunāliem, kas tieši saistīts ar korupciju. Likums paredz sodus gan par izvairīšanos no iesaukšanas, gan par korupciju militārās tehnikas iepirkumos.  Likuma īstenošana vēl ir procesā. Viss vēl “vārās” – kā ukraiņu borščs. Un, ņemot vērā trīs minētos izaicinājumus, tiek mēģināts panākt, lai tiek iedzīvināti demokrātijas principi kara plosītajā valstī. Pilsoniskās sabiedrības un mediju spēks, par laimi, ir liels, ko arī pierādīja minētie pretkorupcijas protesti. Savukārt mediji atklāti runāja par to, ka prezidents Ze­lenskis pārlieku koncentrē varu, nepieļaujot, ka tiek aizskarts viņa tuvākais loks. 

Vai esi tikusies ar Zelenski?

Personīgi ne, un tas ir ļoti sapro­tams. Valdības iestāžu kvartālā var iekļūt tikai ļoti īpašos gadījumos. Mēs ar saviem kolēģiem no Eiropas un Amerikas tiekamies ārpusē. Ukrainas valdībai ir ļoti daudz darba, un jāsaprot, ka nevajag viņus traucēt ar rokas­spiedieniem un fotografēšanos. Lai iekļautos Eiropas Savienībā, Ukrainai jāveic ļoti daudz mājasdarbu.

Kāds varētu būt tas laika nogrieznis?

ES paredz, ka līdz 2030. gadam. Nule, augustā, Ukraina nesaņēma apaļu miljardu eiro sakarā ar to, ka plānotās reformas netika ieviestas. Ukraiņu tauta savu izvēli ir izdarījusi – politiskajai elitei jāizdara savs darbs. Ne­raugoties uz to, ka Parlaments ir ļoti noguris…

Kāda ir Ukrainas diaspora? Atkal un atkal gribas pieminēt, ka, piemēram, Moldovas prezidenti Maju Sandu ievēlēja amatā, pateicoties moldāvu diasporas balsīm.

Ukraiņu diaspora ir ļoti dažāda. Ņemsim vērā, ka Krievija pirmām kārtām iebruka tieši Ukrainas Austrumos, kur, kā zināms, pārsvarā bija krievu valoda un attiecīgi arī prokrie­viskais noskaņojums. Nedomāju, ka diasporā visi kā viens būtu kļuvuši dziļi eiropiski, neskatoties uz to, ka Ukrainu atstāja. Varam tikai cerēt, ka, dzīvojot Eiropā, viņi kļūs vairāk par demokrātiem.

Vai Ukrainas Parlamentā ir prokrieviskie spēki – līdzīgi tiem, kādi ir Latvijā? Un kā Ukraina tiek galā ar krievu propagandu?

Ātrāk tika galā, nekā mēs Latvijā! Cik gadu pagāja, kamēr nogāzām “Uzvaras” pieminekli? Ar krievu skolām joprojām neesam tikuši galā, par prokrie­viskiem medijiem notiek cīniņi. Bet – Krievijas iebrukums Ukrainā bija spēcīga pretpote, lai arī mēs atmostos.

Runājot par prokrieviskajiem spēkiem Ukrainas parlamentā, jāteic – tie ir identificēti, atmaskoti, un tie ir mainījuši savu nostāju. Ukraiņi saka – nebūs iespējams, ka Krievija mani­pulētu ar vēlēšanām Ukrainā. Ja uzvarēs prokrieviskie spēki, rezultāti būs neticami! Sabiedrībā tiem nav atbalsta, visi zina un saprot, ka Krievija ir agresors.

Kā Tu, Nil, sadzīvo ar šo situāciju, ka dzīvesbiedre tik daudz laika atrodas Kijivā, dēli studē ārzemēs…?

Nils Students. Nav jau nekas jauns – Lolita ir daudz strādājusi starptautiskajā jomā, būdama EDSO (Eiropas drošības un sadarbības organizācijas) darbiniece. Kad dēli vēl gāja bērnudārzā, Lolita mēnešiem dzīvoja Armēnijā, mēs turp aizbraucām, lai padzīvotu kopā. Kad dēliem sākās skolas gadi, Lolita strādāja Latvijas Saeimā. Nav nekas neparasts, ka Lolita ir prom un mēs ar puikām pie viņas aizlidojam. Arī uz karstajiem punktiem, kur viņai nācies strādāt. Viņa ir izdzīvotāja, un viņa nepavisam nav bailīgs cilvēks.

Dēli izauguši, tu esi pabei­dzis savu darbu vēstniecībā, bet esi aktīvs zemessargs un darbojies organizācijās, kas atbalsta Ukrainu.

Tieši tā, un tagad vairāk darbošos biedrībā SOS, kas sniedz palīdzību Ukrainai. Šī nevalstiskā organizācija darbojas jau kopš 2015. gada, un tā ir pilnīgi brīvprātīgo organizācija. Tagad cenšamies pēc iespējas palīdzēt latviešu karavīriem, kas cīnās Ukrainas frontē.

Vēl jāpieskata arī trīs mūsu Latvijas uzņēmumi, top ceturtais. Starp citu, Lolita vēl arī paspēj gādāt par mūsu mantoto Mazelejas muižu Zemgalē, kur ļoti cenšamies saglabāt vēstu­risko gaisotni.

Jā, esmu Latvijas zemessargs, tāpēc karot Ukrainā nevaru un arī nekarošu, kamēr nebūšu pārliecināts, ka karo visi ukraiņi, kas to var un grib. Bet izsaku visdziļāko cieņu latviešiem, kas karo kopā ar ukraiņu tautu. ja manas militārās zināšanas būs noderīgas, protams, dalīšos ar tām.

Kāds bija tavs – Amerikā dzimuša un auguša jaunekļa motīvs iestāties Zemessardzē?

Pirmais motivācijas uzliesmojums bija 2008. gadā, kad krievi iegāja Gruzijā. Bet tolaik mūsu dēliem Matīsam un Kalvim bija pieci gadi, Lolita daudz laika pavadīja starptautiskās lietās ārzemēs, tālab neiestājos. Zemessargiem pievienojos drīz pēc Krimas aneksijas, 2014. gadā. Tātad šogad apritējuši desmit gadi, un esmu sasniedzis augstāko šobrīd iespējamo pakāpi – kaprālis.

Mūsu sarunā savulaik tu teici – es Latvijā jūtos drošāk nekā Amerikā. Kāpēc?

Kad 1990. gadā pārcēlos uz Latviju, mani vecāki Amerikā bija ļoti uztraukušies. Savukārt es par saviem vecākiem sāku nopietni uztraukties 2021. gada 6. janvārī, kad Vašingtonā pie Kapitolija draudēja notikt valsts apvērsums. Valstī, kur dzīvo 4,5% pasaules iedzīvotāju un pusei no viņiem ir ieroči, mazākā šaudīšanās provokācija var kļūt neparedzama.

Kāpēc Latvijā joprojām jūtos drošībā un labi guļu? Un nedomāju par to, ka būtu jābēg uz “cepešpannu Spāniju”! Pirmām kārtām – mums kara sākumā bija gaisa spēku pārsvars pār Krieviju attiecībā četri pret vienu. Ukraiņiem nebija, tāpēc krievu karaspēks nokļuva līdz Kijivai. Īsāk sakot, viena franču MIRAGE varēja notriekt vismaz trīs krievu MIG, un bija vēl arī citi jaudīgi pretgaisa aizsardzības ieroči. Tagad krievi ir pazaudējuši vismaz trešdaļu savu labāko iznīcinātāju un arī pilotu, savukārt mūsu pusei ir pievienojušies somi un zviedri. Zviedrijai, kā zināms, ir labākie iznīcinātāji pasaulē, savukārt somiem – labākie piloti pasaulē. Mēs esam kļuvuši stiprāki un vairāk aizsargāti, kamēr krievi ir kļuvuši vājāki. Tā kā gaisa iebrukums ir vienīgais, kā Krievija varētu iebrukt, un tas ir lemts drošai neveiksmei. Nu, nav iemesla pamest Latviju un pārcelties uz dzīvi, teiksim, Spānijā vai Portugālē. 

Latvijā no NATO sabiedroto valstīm uzturas ne vien virsnieki, bet arī ierindas kareivji. Pirmo reizi Latvijas vēsturē mēs viņus esam ielūguši – līdz šīm svešzemju karotāji bija ieradušies nelūgti! Un pirmo reizi 800 gadu vēsturē mēs paši varam izvēlēties, kuri bruņotie spēki ienāks mūsu zemē! Vēlos pateikt, ka šis ir labākais un drošākais veids būt latvietim.

Kā tu motivētu jaunos latviešus Latvijā un diasporā pievienoties VAD – Valsts aizsardzības dienestam?

Sākot ar 2027. gadu izlozes kārtā VAD tiks iesaukti arī tie Latvijas pavalstnieki, kas dzīvo ārzemēs. Es atbalstu Izraēlas modeli, pēc kura tieši visi, kā vīrieši, tā sievietes tiek iesaukti dienestā. Kaut vai uz vienu mēnesi jāiesauc, lai ikviens apgūtu aizsardzības pamatus – medicīnu, maskēšanos, pretinieka atpazīšanu, ūdeņu šķērsošanu u. c. Vēl vairāk – lai nepieciešamības gadījumā varētu ņemt rokās ieroci un doties aizstāvēt. Tas viss turklāt saliedē cilvēkus, ne­raugoties uz to, vai tu esi bagāts vai ne tik bagāts. Ierindā visi vienādi. Nu, labi, mums šobrīd nevajag tik lielu armiju kā Izraēlai, kas no visām pusēm ir ienaidnieku aplenkta. Mums tikai divas robežas ar agresorvalstīm – Krieviju un Baltkrieviju. Bet šis vismaz viens mēnesis ir tik vērtīgs, vispirmām kārtām kā vīrišķības skola.

Meitenēm visos laikos patikuši vīrišķīgi vīrieši…

Jā, un vēl es esmu stiprāks, izveicīgāks un veselīgāks nekā tie vīrieši, kas regulāri nekopj šīs savas kvalitātes. Pat redze man labāka, jo uztrenēta nakts redzamības treniņos!