Vai Laiks šobrīd nav pati vecākā nepārtraukti iznākošā latviešu avīze?

Viena no vecākajām noteikti. 75 gadi laikrakstam ir cienījams vecums. Pa šo laiku nomainījušās vairākas paaudzes, Laika dibināšana paspējusi apaugt ar leģendām, kļūt par folkloru. Nu kaut vai stāsts par Rabācu, kurš Ņujorkā bija atradis sētnieka darbu un pie algas bonusā saņēmis bezmaksas dzīvokli. Rabācs esot bijis ar mieru uzņemties redaktora pienākumus, bet ar vienu noteikumu - lai viņam ļauj paturēt arī sētnieka darbu. Viņš it kā esot teicis - nu cik tad ilgi tā avīze pastāvēs, labi ja gadus piecus... Vai stāsts par Rudzīti, kurš Ņujorkas un Bostonas ostās sagaidījis kuģus ar latviešiem un bez maksas izdalījis viņiem jauno avīzi. Labi vien ir, ka Rabācs savos pareģojumos kļūdījās un Laiks joprojām ceļo pie lasītājiem.

Kopš 2002. gada 1. janvāra Laika redakcija atrodas Rīgā. Kāpēc tika pieņemts šāds lēmums - pārcelties uz Latviju? 

Par tiem pieciem gadiem es visu laiku turēju prātā, bet to, ka gandrīz jau trešo daļu no laikraksta pastāvēšanas laika esmu tā redaktore, tikai tagad tā pa īstam sāku aptvert. Laiks rit! Helmaram Rudzītim dzīvam esot, redakcijas pārcelšanās uz Rīgu nevarēja notikt- lai gan iespējas jau bija. Attīstījās tehnoloģijas, sakari, internets, Latvija neatlaidīgi tuvojās Rietumiem, NATO un ES. Turklāt uzturēt redakciju Rīgā bija krietni lētāk nekā Amerikā. Tomēr Rudzīša kungs palika pie pārliecības - kamēr Rīgā ir palicis kaut viens okupants, tikmēr viņa lolojums te nebūs. Pēc Rudzīša aiziešanas Mūžībā viņa vedekla Dace Rudzīte devās uz Rīgu, kur viņai bija ieteikts tikties ar Ojāru Celli un mani. Celle jau labu laiku dzīvoja Latvijā, turklāt mēs abi bijām izturējuši konkursu uz Eiropas latviešu avīzes Brīvā Latvija redaktora vietu. Tā visi kopīgi vienojāmies, ka šāds tandēms varētu uzņemties veidot arī Laiku. Manuprāt, mēs papildinājām viens otru. Celle atnesa savu trimdas pieredzi, savukārt es labi pazinu apstākļus Latvijā.

Saprotams, laikrakstu turpināja drukāt Amerikā, jo tas nodrošināja ātrāku un lētāku nokļūšanu pie lasītāja. Te gan vietā būtu piebilst, ka laikraksts Laiks patiesībā ir globāls projekts, globāla parādība. Lai gan redakcijas fiziskā adrese atrodas Rīgā, skaistajā, ar senatnīgo bruģi klātajā Ģertrūdes ielā, laikraksts top visur, kur vien dzīvo latvieši, un pirmām kārtām jau Amerikā. Mūsu uzdevums ir darba koordinācija, rakstu rediģēšana un laikraksta salikšana. Elektroniskais pasts ar laikraksta maketu tiek nosūtīts uz Ameriku otrdien, pusdienlaikā pēc Latvijas laika, kad Amerikā vēl ir rīts. Mūsu tautieši sāk saņemt laikrakstu ceturtdienas rītā.

Tagad varu atklāt, ka mani uzreiz nepieņēma atplestām rokām. Bija tādi, kas runāja- ko tā Latvijas latviete, kas augusi okupētajā Latvijā, te darīs! Iztaisīs vēl otru “Literatūru un Mākslu”! Acīmredzot tāpēc, ka es savulaik strādāju šajā avīzē. Bija neuzticēšanās, pat abonentu atbirums. Atceros, 2002. gada vasarā Laika izdevēja Dace Rudzīte mani nosūtīja pirmajā komandējumā uz Čikāgu, uz 11. Vispārējiem latviešu Dziesmu svētkiem Ameri­kā. Apmeklējuma laikā iepazinos ar daudziem tautiešiem. Atceros tikšanos ar Albertu Legzdiņu un Ilmāru Bergmani, kurš bija svētku Rīcības komitejas priekšsēdis. Jutu, ka tieku pieņemta, kas man bija ļoti svarīgi. Tāpat jāsaka liels pal­dies diviem kungiem, kuri palīdzēja lauzt neuzticēšanās ledu. Abi bija lielas autoritātes Amerikas latviešu sabiedrībā- Franks Gordons un Auseklis Zaļinskis. Bijām Rīgā no­strādājuši jau apmēram gadu, kad viņi uzrakstīja Laikā savu vērtējumu par mūsu darbu. Viņu ieskatā avīze bija ieguvusi jaunu elpu un profesionalitāti.

Vai šajos gados, kamēr esi Laika redaktore, tā lasītājs ir mainījies?

Ļoti! Kaut vai tāpēc, ka daudzi Amerikas tautieši jau dzīvo vismaz ar vienu kāju Latvijā. Te ir radi un draugi, mantoti vai iepirkti īpašumi, uz Latviju tiek vesti bērni un mazbērni. Mainījusies informācijas pieejamība, sociālie tīkli radījuši “globālo latvieti”. Ja man vajadzētu raksturot Laika lasītāju šodien, es teiktu, ka tas ir rosīgais, sociāli aktīvais tautietis, kurš piedalās organizāciju darbā, iet balsot gan Amerikas, gan Latvijas vēlēšanās. Lai sasniegtu pēc iespējas plašāku lasītāju loku, dažus materiālus ievie­tojam arī angļu valodā. Piemēram, nesen angliski publicējām mūsu korespondenta Edgara Andersona atstāstus par Demokrātu un Republikāņu partiju kongresiem jeb angliski conventions, kuros tika apstiprināti partiju kandidāti ASV prezidenta vēlēšanām.

Šis laikraksta numurs ceļos pie lasītājiem brīdī, kad pasaule jau zinās jaunā ASV prezidenta vārdu. Tu nesen viesojies Amerikā, Ņujorkā. Vai tu juti, ka arī vietējā latviešu sabiedrība ir sašķelta Trampa un Herisas atbalstītājos?

Sabiedrība ir nepārprotami sašķelta, un arī mūsu laikrak­sta lasītāju politiskās simpātijas ir dažādas. Tāpēc uzskatu, ka man nav ne mazāko tiesību klaji no­stāties vienā vai otrā pusē. Pie šādas redakcionālās politikas arī esam turējušies. Ojārs Celle par Laiku ir teicis: “Tā ir vislabākā avīze, latviska sega, kas mūs apsedz- tā ir mūsu kopējā saite tautai svešumā.” Bet kas tad tā par segu, ko katrs vilks uz savu pusi! Atklāti sakot, es pati izvairos runāt ar tautiešiem par Amerikas politiku. Labprāt runāju par Latvijas politiku, bet ne par Amerikas. Saprotams, mēs nevairāmies no lasītāju balsīm. Tomēr raugāmies, lai vēstulēs paustie uzskati nepāraugtu klajā priekšvēlēšanu aģitācijā. Nesen emocionālu, pat trauksmainu vēstuli bija iesūtījusi Ilze Auzere, aicinājumu latviešiem Amerikā . Viņas vēstījums bija šāds: izdariet pareizo izvēli, neatstājiet mūs vienus un bezpalīdzīgus šeit Latvijā, kara tuvumā.

Kāpēc joprojām pastāv papīra Laiks? Vai tiešām nostalģijai ir tik liels spēks?

To man saka gan veci, gan jauni Laika lasītāji- ka viņiem ir vajadzīga šī īpašā sajūta, iespēja pie rīta kafijas turēt rokā “īstu” – papīra avīzi, kas vēl smaržo pēc tipogrāfijas. Un tomēr daļa laikrakstā publicēto materiālu pieejami arī interneta vietnē www.laiks.us. Savukārt laikraksts Brīvā Latvija iznāk tikai digitālā formā, tas pieejama pēc adreses www.brivalatvija.lv. Mums ir ciešs sadarbības partneris, portāls www. latviesi.com, kur arī dažkārt var lasīt Laika publikācijas.

Laiks pirmām kārtām ir laikraksts latviešu diasporai Amerikā un visā pasaulē. Tajā pašā laikā jūs rakstāt par remigrāciju, par latviešu atgriešanos Latvijā. Bet ko globālajā pasaulē mēs saprotam ar atgriešanos Latvijā?

Atgriešanās var būt dažādas. Nesen Rīgā svinējām Čikāgas piecīšu mūziķa Armanda Birkena 70 gadu jubileju. Biļetes uz viņa koncertiem VEF Kultūras pils zālē bija pilnībā izpārdotas. Labi, ka man vēl laimējās dabūt biļeti uz papildkoncertu! Un tā ir ikreiz, kopš paša pirmā Piecīšu koncerta 1989. gadā, kad pārpildītajā Mežaparka estrādē sanākuši 100 000 latviešu. Vēl viens pierādījums tam, ka esam viena tauta. Tagad abas sabiedrības daļas, bijusī trimda un tauta Latvijā, ir ne tikai satuvinājušās, bet pat saaugušas. Armands turpina dzīvot Čikāgā, bet viņš ir klātesošs Latvijā. Arī ALA valdes priekšsēdis Mārtiņš Andersons, prezidenta Gustava Zemgala mazmazdēls, šodien dzīvo starp Sanfrancisko un Rīgu. Pasaule ir sašaurinājusies, kļuvusi kompaktāka. Cilvēki pierod pie ceļošanas, pat pie tā saucamā “jet lag”. Un tomēr latviešu pa­saules centrs ir un paliek Latvija. Tiekoties ar cilvēkiem, kuri atgriezušies Latvijā, uzklausot viņu stāstus, bieži dzirdama interesanta atziņa- ka dzīves kvalitāti nenosaka tikai nauda, ienākumi. Arī ne pirktspēja, lietu daudzums, ko mēs varam iegādāties par mēneša algu vai pensiju. Jo ir lietas, kas nav nopērkamas par naudu, tās var dot tikai dzīve uz vietas Latvijā. Piemēram, iespēja vakarā aiziet uz latviešu teātri. Pārtikas produkti, pie kuriem esam pieraduši no bērnu dienām. Pastaiga gar jūru, kas atrodas vien pusstundas brauciena attālumā no Rīgas centra. Un kur tad tad vēl mežs, sēņošana, gadalaiku maiņa!

Manuprāt, vienu no skaistākajiem atgriešanās stāstiem mums ir atstājis Ojārs Celle. Es domāju viņa grāmatu “Atklātas vēstules”, ko pagājušā gada nogalē izdeva apgāds “Laika grāmata”.

Apbrīnojams stāsts! Un tikpat neparasta ir tā tapšanas vēsture. Ojārs Celle aizgāja Mūžībā 2021. gada septembrī. Es labi pazinu gan Ojāru, gan viņa sievu Māru Celli. Kādā jaukā 2022. gada rudens vakarā zvana Māra un saka, ka vēlas mani satikt un kaut ko parādīt. Izrādās, kārtojot māju, viņa nejauši uzdūrusies kādam sainim. Tajā atradušās vēstules, skaitā ap 500, kuras Ojārs bija rakstījis Mārai no Rīgas uz Kaliforniju 1995.- 1998. gados. Pirmā vēstule datēta 1995. gada 11. aprīlī. Tā ir diena, kad Ojārs atgriezās savā bērnības pilsētā Rīgā. Kā tagad zinām- uz palikšanu. Viņš darbojās PBLA birojā, Rīgas Latviešu biedrībā un vienlaikus cēla māju uz Māras mantotās zemes Mežaparkā. Kāpēc Ojārs bija tik rūpīgi noglabājis šīs vēstules, kas faktiski piederēja nevis viņam, bet Mārai, to mēs nezinām. Pēc atkārtotas vēstuļu pārlasīšanas Māra nolēma, ka aptuveni ceturto daļu no tām būtu vērts nodot atklātībā un publicēt. Pirmkārt, personīgi mani šīs vēstules uzrunā kā sievieti. Viņiem abiem tā bija vienīgā laulība. Ievērojot to, ka publicētā sarakste notika jau cienījamā vecumā, var tikai priecāties par mīļo, romantisko saikni, kas joprojām pastāvēja starp šiem cilvēkiem. Tas bija grūts laiks viņiem abiem. Ojārs ļoti vēlējās pārcelties uz Latviju, bet Māra vēl šaubījās. Patiesībā šādas situācijas latviešu sabiedrībā sastopamas arī šodien. Vēstules interesantas arī ar to, ka tās dokumentē Latvijas ikdienu, sadzīvi, kāda tā bija pirmajos gados pēc neatkarības atgūšanas. Die­zin vai Ojārs domāja, ka šī vēstules kādreiz tiks publicētas. Tāpēc viņš atļaujas izteikt savas domas pavi­sam tieši, bez aplinkiem, ar viņam piemītošo humoru. Grāmata joprojām pieejama gan Laika redakcijā, to var iegādāties arī Rīgas grāmatnīcās vai pasūtīt pa pastu.

Kā tu domā- cik ilgi vēl pastāvēs Laiks?

Pirms septiņiem gadiem kādā sarunā ar mākslinieku Raimodu Staprānu un viņa kundzi Ilonu pieminējām Laiku. Un kārtējo reizi saruna pieskārās iespējamai avīzes slēgšanai. Staprāns padomāja un tei­ca: “Man liekas, ka gadus piecus tā avīze vēl būs. Un tad jau tev pašai viņa būs apnikusi.” Pagājuši septiņi gadi. Laiks turpina iznākt, personīgi man šis darbs vēl nav apnicis. Laika pastāvēšanu var apdraudēt divas lietas. Pirmā - ja valsts pārtrauks atbalstīt avīzi. Atklāti sakot, 2018. vai 2019. gadā avīze ar lielu varbūtību tiktu slēgta, ja mēs nebūtu saņēmuši Sabiedrības Integrācijas fonda atbalstu. Tā ir Latvijas valsts nauda, kas tiek piešķirta sabiedriski nozīmīga satura veidošanai. Valsts neko nepērk, neiespaido saturu, tā vienkārši palīdz, turklāt bez jebkādiem nosacījumiem. Otrā lieta- ja abonentu skaits nokritīs zem kritiskas robežas. Ja tā, tad gan vairs nav ko mocīties. Pagaidām izskatās, ka vismaz tuvākajiem gadiem mums spēka un resursu pietiks. Paldies arī jums, mīļie lasītāji, par uzticību un atbalstu!