Turīgie latviešu kopienas pārstāvji, investējiet Latvijā!
20.07.2024
Taira Zoldnere
Reinis Sīpols. Mani vecāki satikās Vicburgas bēgļu nometnē Bavārijā un tur arī apprecējās 1949.gada augustā. Mana māte Irēna zināja četras valodas, strādāja par tulku Sarkanajā Krustā, un tāpēc viņi varēja uz ASV atlidot ar lidmašīnu un nebraukt ilgo jūras ceļu ar kuģi. Mana vecmamma ar savu otro vīru jau dzīvoja un strādāja Detroitas apkārtnē, viņi bija manu vecāku sponsori, un 1950.gadā viņi atlidoja uz ASV.
Vecāki apmetās Detroitā, un pavisam drīz piedzima mans brālis Uldis, kuŗš pašreiz ir Latvijas Goda konsuls Masačusetas pavalstī. Mans tēvs Fricis Miervaldis Latvijā bija skolotājs, bet Amerikā viņš sāka strādāt dzelzs apstrādes rūpnīcā un pa naktīm mācījās grāmatvedību. Vēlāk ģimenē piedzima manas abas māsas Māra un Anda, un tad piedzimu es. Mārai tagad ir četri dēli, Andai, kuŗa nu jau ir Aizsaulē, ir pieci bērni, Uldim ir trīs meitas un man – četras meitas.
No ģimenes vēstures zinu, ka manu tēvu apcietināja Baigajā gadā, bet no čekas pagrabiem viņu izglāba vectēva brāļa Eduarda dēls Reinis Sīpols. Eduards bija sarkanais strēlnieks un komūnists, viņš lika savam dēlam Reinim piesaistīties čekai. Kaut arī Eduards bija komūnists, mūsu ģimenes vienoja ciešas saites, jo mans vectēvs nomira, kad tēvam bija tikai astoņi gadi, un onkulis Eduards daudz palīdzēja sava mirušā brāļa ģimenei. Vēlāk, kad vācieši uzbruka, Eduards palika Rīgā, bet Reinis ar ģimeni atkāpās uz Krieviju, un tur arī pazuda bez vēsts. Mums vairs nav sakaru ar šo ģimenes atzaru.
Reini, tev ir nevainojama latviešu valoda. Vai ģimenē runājāt latviski?
Ģimenes valoda absolūti bija latviešu valoda, un, ejot bērnudārzā, es tik tikko runāju angliski. Tēvs savulaik bija viens no Detroitas latviešu skolas un arī latviešu skautu vienības dibinātājiem. Tomēr viņadarba slodzes dēļ svētdienās uz latviešu skolu mūs nevarēja izvadāt, un tēvs mūs mācīja mājās. Viņš mums mācīja latviešu valodu, gramatiku, vēsturi, ģeografiju un arī ticības mācību, un mums tika uzdoti arī mājas darbi. Mēs nokārtojām arī ALAs latviešu valodas vidusskolas līmeņa eksāmenus. Tēvs vienmēr teica, ka mēs visi esam Latvijas un latviešu tautas vēstnieki, un, skatoties, kā mēs uzvedamies, cilvēki spriedīs par visiem latviešiem. Viņš arī mūs mudināja būt aktīviem latviešu sabiedrībā.
Lai gan tēvs bija ļoti latvisks, viņš bija arī liels Amerikas patriots un mīlēja šo valsti, jo tā viņam un mūsu ģimenei deva tik daudz iespēju. Mīļākie svētki Amerikā tēvam bija Pateicības diena, kad visa ģimene sanāk kopā.
Kā virzījās tava izglītības un darba dzīve?
Es pabeidzu Mičiganas Technoloģisko universitāti (Michigan Technological University) speciālitātē - raktuvju inženieris 1987.gadā. Jau studiju laikā strādāju dažādus palīgdarbus – biju gan krāsotājs, mērnieks, raktuvju strādnieks pazemē u. c. Mans pirmais inženieŗa darbs bija raktuvē Amerikas dienvidos, un iesākumā man vajadzēja darīt itin visus strādnieka darbus: iemācījos spridzināšanu, as darbus, lādēju vagonus, braucu ar smagajām mašīnām. Bet mani arī sūtīja uz daudziem apmācību kursiem. Pēc dažiem gadiem man piedāvāja darbu Ņujorkas un Bostonas apkārtnē, un es biju priecīgs atgriezties vietās, kur man bija daudz latviešu draugu. Strādāju vairākās raktuvju kompānijās kā inženieris un menedžeris, un ar laiku man radās nopietna pieredze raktuvju kompāniju menedžmentā un finanšu pārraudzībā. Plašā pieredze deva iespēju sākt strādāt par raktuvju kompāniju konsultantu lielā starptautiskā kompānijā “Behre Dolbear & Company Inc”, kur, parallēli darbam savā uzņēmumā “Pack Leader Services”, strādāju joprojām. Mans darba lauks galvenokārt ir padziļinātā izpēte (due diligence), kas nozīmē kompāniju finanšu, nodokļu un praktiskās darbības izpēti un rekomendācijas. Ja nepieciešams, piesaistu vēl ekspertus.
Parallēli savam darbam, divus gadus biji Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras pārstāvis Amerikas Austrumkrastā, Bostonā.
2021.gadā prezidenta Egila Levita vizītes laikā ASV, satiku LIAA direktoru Kasparu Rožkalnu, un pēc kāda laika man piedāvāja piedalīties konkursā uz LIAA pārstāvja vietu. Konkursā uzvarēju un sāku veidot LIAA pārstāvniecību Bostonā. Tas bija lēciens nezināmajā, bet arī kaut kas jauns, un man gribējās kaut ko darīt Latvijas labā. Mani arī ļoti iespaidoja Latvijas start-up dinamiskā vide, tomēr, sākot no nulles, vajadzīgs laiks, lai šādā darbā “ieskrietos”.
Vērtējot Latvijas biznesa ienākšanu ASV tirgū – kādi ir panākumi un kas ir izaicinājumi?
ASV tirgus ir ļoti pievilcīgs, jo tas ir milzīgs, bet tas ir arī ļoti piesātināts. Kompāniju pārstāvjiem vajadzētu būt gataviem pavadīt laiku Amerikā, būt uz vietas, iepazīties un veidot kontaktus. Ļoti vēlams būt aktīviem vietējās profesionāļu asociācijās un produktu izstādēs. Iespējas ir lielas, bet arī konkurence ir liela. Daudziem uzņēmumiem ir labi veicies, kā, piemēram, Aerones, Printful, Latvijas Finieris, kas te darbojas jau 30 gadus, kā arī kompānijām, kas veic servisa eksportu kā TestDevLab, un citām.
Latvijā tiek ražoti arī unikāli produkti, kā “Plūkt” tējas, un labi, ja var atrast šādas nišas. Tāpat arī produkts, kas līdzīgs tradicionālajam biezpiena sieriņam, bet ar mazāku cukura un lielāku olbaltumvielu saturu. To ražo “Tukuma Piens”, bet izplatītājs ir ASV latviešu diasporas uzņēmums “Baltic Marketing”.
Uzņēmējiem ļoti palīdz arī tiešsaistes pārdošanas platformas kā “Amazon”, “Ebay”, vai citas. Latvijas uzņēmēju vidū ļoti populāra ir platforma “Etsy”, un, kas ir vēl interesantāk – 70% Latvijas nelielo uzņēmumu, kas pārdod savu produkciju caur “Etsy”, pieder sievietēm. “Etsy” pat aizsūtīja īpašu delegāciju no ASV uz Latviju, lai iepazītos ar Latvijas sieviešu uzņēmēju vidi. Turklāt daudzas no šīm sievietēm dzīvo Latvijas mazpilsētās vai laukos. Viņas pārdod rokdarbus, dabas produktus utt. Piemēram, viens no unikāliem dabas produktiem ir čiekuri kastēs, ko var izmantot dažādu dekorējumu darināšanai. Iespēja izmantot “Etsy” platformu atļauj sievietēm materiālā līmenī papildināt ģimenes ienākumus.
Domāju, ka zināms izaicinājums Latvijas uzņēmējiem ir birokratijas slogs, kas tika īpaši ieviests, apkarojot korupciju. Tomēr pārspīlējot tas sāk bremzēt biznesa attīstību, un tagad jāsāk domāt, kā šo slogu samazināt, lai palīdzētu biznesam gan ienākt Latvijā, gan uzņēmējiem eksportēt ārpus Latvijas.
Kā, tavuprāt, notiek ASV investīciju ienākšana Latvijas ekonomiskajā vidē?
Tas ir viens no grūtākajiem sektoriem. Ir kompānijas, kas Latvijā darbojušās jau labu laiku un turpina to darīt. Piemēram, biznesa konsultāciju firma “Accenture”, ķīmisku vielu ražošanas firma “Cabot Corporation”, kam gandrīz visas administrācijas un atbalsta funkcijas ārpus Āzijas notiek Rīgā. Rīga ir pievilcīga pilsēta internacionālām firmām,, kur izvietot viņu globālā biznesa apkalpošanas nodaļas. Bet investīciju piesaistē mums ir konkurenti – vienu projektu, pie kuŗa es strādāju, zaudējām Lietuvai, vēl citu – Turcijai, jo viņiem vajadzēja uzreiz 150 cilvēkus, kas var runāt vācu valodā.
Vēl arvien nav pilnīgi pārvarēts iespaids no 90.gadiem, ka Baltijas reģionā ir liela korupcija, kaut gan tas tā sen vairs nav. Mums nepārtraukti jāuztur “pozitīvā propaganda” - kur mēs esam un kas mēs esam, jāceļ un jāveido mūsu tēls. . Latvija jau to dara, un tas ir vienmēr neatlaidīgi arī jāturpina darīt!
Mums tagad ir attīstījušās veiksmīgas starptautiskas kompānijas kā “Printful”, bet paiet laiks, kamēr no privātā sektora var sākt finansēt citu uzņēmumu attīstību. Protams, labi, ja turīgie latviešu kopienas pārstāvji ārvalstīs, sāk skatīties un apzināt Latvijas biznesa vidi un investīciju iespējas.
Kā savest kopā Latvijas biznesa cilvēkus ar diasporas pārstāvjiem, kurus varētu interesēt investēt Latvijas uzņēmumos?
Domāju, ka no diasporas var nākt liels atbalsts. Latvijas Amerikas tirdzniecības kameras (Latvian American Chamber of Commerce, LACC) viens no mērķiem ir veicināt Latvijas un Amerikas biznesa sadarbību, eksportu un investīciju piesaisti Latvijas ekonomikai. Tas tiek darīts ikdienā, un arī rīkojot Latvijas biznesa forumus “Spotlight Latvia” Amerikā. Tāpat arī Amerikas latviešu apvienība (ALA) vairāk pievērš uzmanību Latvijas ekonomiskajai izaugsmei, kas ir ļoti svarīgi arī no valsts aizsardzības viedokļa. Latviešu organizācijas dara lielu darbu, bet arī mēs katrs caur saviem individuāliem kontaktiem varam censties palīdzēt. Es aicinātu, ja vien ir iespēja runāt par Latviju, pieminēt Latvijas sasniegumus, un to var darīt jebkurā pavisam neformālā sarunā.
Latvijai vajadzētu 100 investorus, kas piedāvātu pa 15 darba vietām, un tas pat būtu labāk nekā viens investors, kas piedāvātu 1000 darba vietas. To vienu lielo vienmēr kāds var “pārpirkt” ar izdevīgākiem noteikumiem.
Tev ir savs biznesa konsultāciju uzņēmums, un vai tu sadarbojies arī ar Latvijas uzņēmējiem?
Man ir vairākas iespējas sadarboties un palīdzēt Latvijas uzņēmumiem, bet tas pagaidām ir ideju un sarunu līmenī. Ar savu darbu es vēlos turpināt veicināt Latvijas ekonomisko uzplaukumu, kā arī veicināt investīciju ieplūšanu Latvijā. Svarīgākais ir turpināt palīdzēt Latvijas attīstībai, un ir dažādi veidi, kā to darīt.
Tu vienmēr esi bijis aktīvs Amerikas latviešu sabiedrībā.
Esmu kopš zēna gadiem bijis skautos, vēlāk kļuvu par Amerikas skautu vadītāju Latviešu skautu kustībā ārpus Latvijas un patlaban esmu Ārpus Latvijas latviešu skautu kustības priekšnieks. Dažus gadus biju skolotājs Ņūdžersijas latviešu skolā, kā arī skolotājs Ņujorkas latviešu ziemas vidusskolā, kas vēl darbojās 90.gados. Centos palīdzēt, kad mani bērni gāja Ņūdžersijas Latviešu luterāņu draudzes skolā, kā arī vēlāk Gaŗezera Vasaras vidusskolā, kur direktore ir mana brāļa sieva Sandra Kronīte-Sīpola.
Jau desmit gadus esmu Latviešu kara invalīdu apvienības (LKIA) un viesu nama “Rota” valdes priekšsēdis. Pa šo laiku ar lielu ziedotāju, talcinieku un apmeklētāju atbalstu esam namu stipri uzlabojuši un esam finansiāli stabili. “Rota” pašreiz darbojas kā kultūras centrs, pasākumu un ģimenes svētku tikšanās centrs un viesu nams blakus Ņujorkas Latviešu draudzes lauku īpašumam un bērnu vasaras nometnei Katskiļu kalnos. Namu ikdienā vada saimniece Terēze Apsīte. Viesu namā “Rota” istabas tiek izīrētas visu gadu, un ne tikai latviešiem. Latvijas kaŗa veterāni, kas dibināja “Rotu”, lielākoties jau ir Aizsaulē, un patlaban apvienības virziens ir kultūras atbalsts tieši tai diasporas daļai, kas ir vairāk asimilējusies.
Tavas saites ar Amerikas latviešu sabiedrību ir ciešas, bet cik bieži izdodas aizbraukt uz Latviju?
Mans pirmais brauciens bija 1987.gadā, kad absolvēju universitāti. Vecāki man uzdāvināja braucienu uz Latviju, un mēs braucām kopā ar brāli Uldi un viņa sievu Sandru. Dzīvojām viesnīcā “Latvija”, un intūrista gidi mūs pavadīja izbraucienos pa Latviju.
Pēc tam ar pārtraukumiem esmu braucis uz Latviju samērā rēgulāri vienu vai pat divas reizes gadā gan viens pats, gan kopā ar ģimeni. Gandrīz pirms piecpadsmit gadiem es Latvijā pat iesāku nelielu kamīna malkas biznesu, ko vēlāk pārcēlām uz Baltkrieviju, jo Latvijā apaļkoku cenas milzīgi pieauga. Tagad gan Lukašenko režīma, gan kaŗa dēļ bizness ir iesaldēts.
Labi atmiņā palicis notikums, ko saucu par savu “slavas mirkli” Latvijā. Kaut arī laikam esmu “pasaulē sliktākais” tautas deju dejotājs, tiku pierunāts piedalīties sakombinētā Ņujorkas, Ņūdžersijas un Filadelfijas latviešu deju kopā. 1990.gadā bija pēdējie padomju laika Dziesmu svētki Rīgā, bet tie bija pirmie, kuŗos varēja piedalīties dalībnieki no ārzemēm. Mūsu deju kopai kā vienmēr pietrūka vīru dejotāji, un es piekritu palīdzēt tikai mēģinājumos. Beigās tomēr iznāca, ka aizbraucu uz Latviju un dejoju 1990.gada Dziesmu un Deju svētkos. Daugavas stadionā zālājā bija noklāta slidena plastikāta sega, lai pasargātu zāli, un koncertā es paslīdēju un nokritu! Tā nu visi mani radi un draugi, skatoties televīziju redzēja, ka “re, tas ir mūsu Reinis, kas tur guļ uz muguras stadiona vidū!”. Tādas, lūk, bija manas “15 sekundes slavas” Dziesmu svētkos!
Esmu braucis un joprojām braucu uz Latviju tāpēc, ka man īpaši patīk Latvijas dabas skaistums, kā arī mūsu tautas izturība un darbīgums. Esmu optimistisks par Latvijas valsts un tautas nākotni.