Valsts prezidents par cerībām, veselo saprātu un latviešu valodu
Apskatīt komentārus (0)


14.09.2011

Valsts prezidents par cerībām, veselo saprātu un latviešu valodu

Ar Valsts prezidentu Andri Bērziņu sarunājas Sallija Benfelde un Ligita Kovtuna

Septembŗa otrajā pusē jūs piedalīsities ANO Ģenerālās asamblejas sesijā Ņujorkā un teiksit runu – vai jums padomā ir kāds svarīgs vēstījums, vai arī tā būs standarta procedūra, no kuŗas netiek gaidītas jaunas atziņas?

Pasaules apceļošana, manuprāt, nav pats labākais veids, kā darboties, jo dažkārt tā ir ļoti nogurdinoša un ne vienmēr dod rezultātus. Tomēr lielie pasākumi, kā, piemēram, ANO Ģenerālās asamblejas sesija, ir iespēja tikties ar pasaules valstu vadītājiem un rast atbildes uz jautājumiem, kas ir svarīgi. Turklāt septembrī aprit 20 gadi, kopš Latvija ir uzņemta ANO. Šis lēmums toreiz bija apstiprinājums tam, ka esam atzīti. Neatkarības gados Latvijā ir bijis daudz notikumu – gan labu, gan ne tik labu, bet es savā uzrunā gribu uzsvērt, ka mūsu valsts apņēmīgi turpina aizsākto neatkarības ceļu. Ir izskanējuši arī viedokļi, ka mūsu gaidas un cerības divdesmit gados sasniegt pasaules līmeni, ir bijušas nepamatotas, ka mēs neko neesam paveikuši. Tādas domas ik pa brīdim Latvijā izskan, un tam nu nekādi es nevaru piekrist. Latvija ir unikālā situācijā, mums ir viss, tikai jāprot to pareizi lietot. Nesen vizītē Liepājā dzirdēju atsauksmes, ko esot teikuši pilsētas viesi no citām valstīm: pie mums ir „viss vienā” – pilsētas, tīra daba, jūras mala gandrīz 500 kilometru gaŗumā un saprātīgi cilvēki.

Ārpus Latvijas dzīvo ļoti liela latviešu diaspora. Vai, jūsuprāt, ar šo diasporu ir jāveido kādas īpašas attiecības, vai ir vajadzīga kāda programma sadarbībai ar viņiem prezidenta līmenī?

Manuprāt, viss atkarīgs no tā, kā katrs šo situāciju vērtē. Tagadējie Rietumu latvieši, kuŗi savulaik bija spiesti izceļot pirms kaŗa vai kaŗam beidzoties, ir ļoti daudz izdarījuši Latvijas labā. Mūsu neatkarības atjaunošanā ir arī liels viņu ieguldījums. Ja raugāmies uz pēdējās tautas skaitīšanas provizoriskiem datiem, redzam, ka mūsu skaits strauji samazinās, arī nākotnes prognozes nav sevišķi labvēlīgas. Tāpēc jautājums par to tautiešu atgūšanu Latvijai, kuŗiem reiz ir bijusi saikne ar mūsu valsti, kļūst arvien būtiskāks. Viss, ko var izdarīt, lai palielinātu mūsu skaitu, būs labs un nepieciešams.

Vairāk lasiet laikrakstā Laiks (Nr. 35, 11. un 14. lpp.)