Latvijas nākotni veidos polītiķu jaunā paaudze : Atskatoties uz Veco, palūkojoties uz Jauno gadu
Apskatīt komentārus (0)
28.12.2010
Latvijas nākotni veidos polītiķu jaunā
paaudze
Atskatoties
uz Veco, palūkojoties uz Jauno gadu
Pagājušā
gada decembŗa nogalē laikrakstu Laiks
un Brīvā Latvija redakcija rīkoja
tradicionālo apaļā galda diskusiju. Sarunā par aizvadītā gada svarīgākajiem
notikumiem piedalījās mūsu apskatnieki Kārlis Streips, Sallija Benfelde, Ojārs
Celle, kā arī Tirgus un sociālo pētījumu centra Latvijas fakti direktors Aigars Freimanis. Diskusiju vadīja laikrakstuLaiks un Brīvā Latvija galvenā
redaktore Ligita Kovtuna,
pierakstīja Pēteris Karlsons.
Diskusijas
dalībniekus aicinājām izteikt viedokli
par aizvadītā gada svarīgākajiem notikumiem Latvijas polītiskajā un
saimnieciskajā dzīvē.
Budžets un valdības stabilitāte
Pēteris
Karlsons: Budžets un valdības stabilitāte ir nešķiŗami
jēdzieni. Ja Saeima neapstiprina budžetu, valdība krīt. 2011. gada budžeta
projekts tapa lielā steigā un pirmajā lasījumā Saeimā tika apstiprināts.
Kārlis
Streips: Sliktākais
šajā jautājumā ir tas, ka polītiķi atkal meloja. Pirms Saeimas vēlēšanām mums
tika stāstīts, ka budžeta konsolidācijā viena trešdaļa būs nodokļu
paaugstināšana un divas trešdaļas struktūrālās reformas un izdevumu
samazināšana. Pēc vēlēšanām izrādījās, ka notiek pretējais. Nav saprotams,
kāpēc valdība nespēj veikt iekšējās reformas. Vai tad katrai ministrijai un
katrai iestādei vajadzīgs savs grāmatvedības departaments, un vai to nevar
darīt centrālizēti? Juridiskie jautājumi ir viens, bet finanču dati ir finanču
dati. Nekas nav darīts ministriju skaita samazināšanai. Dažas slēgtās skolas un slimnīcas neko daudz
nedod budžeta stabilizēšanā. Nav nopietni domāts par uzņēmumu pārdošanu, lai
iegūtu naudu. Nodokļi tiek paaugstināti otro gadu pēc kārtas. Grūtā situācijā
nonākuši uzņēmēji, jo viņi nevar zināt, vai kādā brīdī atkal netiks grozīts
nodokļu kodekss. Pagājušajā gadā vēlā nakts stundā lielā steigā sasauktā sēdē
uzņēmējiem pateica: mēs gribam jūsu investīcijas, bet mēs neteiksim, kādos
apstākļos jūs strādāsit.
Sallija
Benfelde: Ir dzirdēta
atvainošanās, ka situācija neesot pilnīgi izpētīta un solījumi balstīti uz
smiltīm. Ja uz budžeta veidošanu skatās abstrakti, tad neko daudz nebūtu ko
piebilst. Budžets jāsabalansē, ir jāsamazina budžeta deficits utt. Manuprāt,
šis budžets tiek veidots, nerēķinoties ar to, kam tas domāts. Saka budžets
domāts valstij. Kā kādam mechanismam, motoram, kuŗā jāielej benzīns un kuŗš
jāieeļļo. Bet valsts tie esam mēs
visi. Un kam ir vajadzīgs šis motors, kas tāpat vien darbosies? Motors
vajadzīgs mums visiem, lai mēs dzīvotu. Ja raugāmies no šāda viedokļa, tad
budžets neizskatās visai labi. Palūkosimies uz veselības budžetu. Tas ir bijis un ir pārāk mazs, mazākais ES valstīs. Bet ar
to budžetu, kas ir patlaban, var izdarīt daudz vairāk. Parallēli budžeta
apcirpšanai vajadzīgas pārmaiņas
veselības aprūpes menedžmentā, lai nauda tiktu izlietota tiem mērķiem, kam tā
domāta, slimiem cilvēkiem. Tas visu laiku tiek ignorēts. Rīkojas ar kaut
kādiem abstraktiem skaitļiem, aprēķiniem, neievērojot, kam domāta veselības
aprūpe. Diemžēl iepriekšējo gadu valdības un arī pašreizējā valdība šajā
jautājumā nav mainījušas absolūti neko.
Aizbrauksim tepat pie kaimiņiem igauņiem.
Igaunijā veselības aprūpes sistēma darbojas pēc tiem pašiem menedžmenta
principiem, kādi ir Eiropas Savienībā. Interesants piemērs. Iepriekšējā
veselības ministra laikā Valkas pilsēta noslēdza līgumu ar savu dvīņumāsu
Igaunijā Valgu par to, ka Valga apkalpos Valkas slimniekus. Igauņiem ir cita
pieeja veselības aprūpes problēmām.
Neizpratni radīja veselības ministra Juŗa Bārzdiņa it kā teorētiski pareizais izteiciens, ka
cilvēku veselība daudz lielākā mērā ir atkarīga no sāls lietošanas nekā no
slimību skaita. Mums redzeslokā jāpatur slimie cilvēki, kuŗiem palīdzība
vajadzīga šodien. Vai tad tas nav absurds, ka pat Stradiņa slimnīcā ar
ātrajiem atvestam infarkta slimniekam gaitenī uz pieņemšanu jāgaida piecas
stundas? Esot strādājis tikai viens dežūrārsts. Otram dežūrārstam algai nepietiekot
naudas. Valdes locekļiem alga gan toties
ir tūkstošos. Lai tiktu pie ģimenes ārsta, nākas gaidīt nedēļām ilgi.
Līdzīgas
likstas ar budžetu ir arī citās nozarēs.
Valdības labā griba ir samazināt budžeta deficitu. Taču, līdzko nonākam līdz
konkrētiem darbiem, mums pazūd cilvēks. Pazūd tas, kam vispār budžets ir
domāts.
K.
S. : Ar ieteikumiem, kā samazināt valsts pārvaldes izdevumus,
nākusi Latvijas Valsts banka, valdības sociālie partneŗi - Darba devēju
konfederācija un Brīvo arodbiedrību savienība. Bet polītiķi sēž pie galda, smaida
un māj ar galvu jā, jā, jā. Tiklīdz speciālisti ir pa durvīm ārā, polītiķi
atgriežas paši pie sava. Tā ir tāda kā Latvijas polītiķu ģenetiskā nespēja
ieklausīties, ko saka speciālisti.
Aigars
Freimanis: Dažs kas budžetā
patiešām šokē. Budžeta papīros ir
ierakstīts punkts, ka nodokļus paredzēts iekasēt apmēram no 700 750
tūkstošiem cilvēku. Tas izklausās briesmīgi. Pagājušā gadā nodokļu maksātāju
skaits bija ap 900 tūkstošu. Minētais
liecina par ēnu ekonomikas lielo īpatsvaru Latvijas ekonomikā. Pelēkās naudas
apritei valsts netiek klāt. Valsts nav ieinteresēta uzturēt dialogu ar dažādām
profesionālām grupām. Valdības vadītājam Valdim Dombrovskim piemīt daudz
pozitīvu īpašību, taču tagad viņš ir atstāts par tādu kā starpnieku starp
starptautiskajiem aizdevējiem un sabiedrību. Tas viss raisa nepatīkamas
pārdomas, prātojot par nākamā gada budžetu. Mums bijuši krizes posmi Baltijas bankas krize 1995. gadā, Krievijas
defolts 1998. gadā, Andŗa Škēles budžeta
konsolidācijas plāni u. c., taču neatceros nevienu gadu, kad valsts eksistence
būtu atkarīga no nākamā gada budžeta. Bija citi temati, par ko runājām,
kultūra, izglītība, zinātne.
Tagad runājam tikai par budžetu, jo valdības
naudas maks kļuvis plāns. Turklāt par budžetu vēl jau viss nav pateikts. Kāpēc no iepriekš plānotās budžeta konsolidācijas summas ( 300
vai 400 miljoni summas tiek minētas dažādas) pēkšņi parādījās 280 miljoni.
Pēc tam bija priecīgas ziņas, ka viss ir labāks, nekā iepriekš prognozēts.
Tagad gan neviens Vienotības
polītiķis neslēpj, ka janvārī vai februārī budžets būs jāpārskata. Tas rada
nepatīkamas izjūtas par cilvēku godīgumu. Milzīgs daudzums naudas atrodas pelēkajā zonā par
nesamaksātajiem nodokļiem.
Ojārs
Celle.: Esmu novērojis, ka daudzos gadījumos pircējam
netiek izsniegti čekiņi.
K.
S. : Vēl kas
raksturīgs mūsu polītiķiem. Finanču ministrija paziņoja, ka no ēnu ekonomikas
apkaŗošanas 15 miljonu latu vietā jāiekasē 60 miljoni, nepaskaidrojot, kā tas
notiks.
O.
C.: Tie
cilvēki, kuŗi par to runā, zina, kur tā nauda aiziet.
Akmens metams arī sabiedrības
dārziņā. Mēs slimojam ar fantastisku atmiņas zudumu. Polītiskā atmiņa ilgusi
tikai piecas minūtes. Saeimā atkal ievēlēti tie paši vecie vēži. Atkal redzam
Andri Šķēli un Aināru Šleseru. Nedomāju, ka jāiet demonstrācijās kā Parīzē,
taču aktīvākiem vajadzētu būt.
Sabiedrība ir pārāk inerta.
A.
F.: Manuprāt, cinisms ir veselīguma pazīme. Esmu
vienmēr bijis pārliecināts, ka Latvijā ir labi veidota struktūrēta pilsoniskā
sabiedrība, kas tapusi padomju laikā. Toreiz bija iešana demonstrācijās,
pareizu vārdu sacīšana pareizajās vietās, mēles pievaldīšana zināmu cilvēku
klātbūtnē. Taču savā vidē viss bija precīzi sakārtots. Bija paziņas, bija
blats, kas deva iespējas saņemt labāku
apkalpošanu frizētavā, labāk iekārtot bērnu skolā utt. Sistēma tika labi
uzturēta no valsts puses. Radošā inteliģence bija elitāra sabiedrības grupa,
kas konformiski kalpoja, bet tas bija tāds sabiedrības modelis. Un šī modeļa
mantiniece - pilsoniskā sabiedrība
iesoļoja tagadējā Latvijā. Taču neradās sajūta, ka kādam jāuzņemas atbildība
par valsti. Izdevīgi ir izmantot to pašu modeli, ļaujot tā dēvētajai elitei
darboties pašai par sevi un mierīgi attīstīt šīs pašas attiecības, kuŗu dēļ nav
vērts iet demonstrācijās.
S.
B.: Dombrovskis atstāts kā godīguma izkārtne. Un tas, kas
notiek aiz izkārtnes, ir to interesēs, kuŗi tur darbojas.
O.
C.: Runājot par cilvēkiem un budžetu, cilvēki ir tauta,
budžets ir valsts organizāciju plānots un īstenots veids, kā valsts var
eksistēt. Budžets nav domāts cilvēkiem, bet valsts organizātoriskai valdīšanai.
Cilvēks no šīs formulas pazūd kaut kur sāņus. Viņš ir, bet jautājums ir par
valsti, nevis par cilvēkiem.
Diskusijas dalībnieki runā par valdības nespēju. Valdības vadītājs
Valdis Dombrovskis ir labs cilvēks, kas labi domā un labi mēģina darīt. Bet
viņam nav pienācīga atbalsta. Savos centienos Dombrovskis ir diezgan vientuļš.
Bieži ir tā, ka Ministru prezidents pret kaut ko atduŗas un ir spiests
atkāpties, nedabūjot jautājumu cauri.
Par
ministrijām. Katrā normālā valstī ir algu sistēma, kas attiecas uz visiem
ierēdņiem. Amerikā ir skaidri definēts, kādā grupā katrs ierēdnis atrodas un
cik liela ir viņa alga iesākumā un pieaugums vēlāk pēc izdienas gadiem. ASV
valsts ierēdņu algas parasti ir zemākas nekā privātajā sektorā. Pie mums ir
otrādi - valsts ierēdņi augstāk atalgoti. Arguments ja viņiem nebūs lielas
algas, tad viņi ies prom. Amerikā valsts ierēdnis ir nodrošināts, viņš savā
vietā sēdēs līdz pensijai. Viņam būs veselības apdrošināšana un viss pārējais,
kas privātajā sektorā varētu arī nebūt.
Katrā ministrijā ir sava veida maza anarchija.
Finanču ministra amatu atstājot, Einars Repše pēdējā mirklī izdeva rīkojumu
visiem ierēdņiem paaugstināt algu par 14%. Tā ministrs nedrīkstētu rīkoties. Tā
ir anarchija. Ja tā rīkosies arī citi ministri, kur mēs nonāksim?
K.
S.: Saeima nobalsoja, ka šogad
ierēdņiem atkal var sākt maksāt bonusus.
O.
C.: Saeima strādā
to cilvēku interesēs, kuŗi pašlaik ir pie varas. Nav kārtības, un neviens to
nevar ieviest. Vienalga, ko Valsts kontroliere Ingūna Sudraba saka, neviens
viņā neklausās. Citās valstīs ir iestādījumi, kas ievieš kārtību.
Vairāk lasiet laikrakstā Laiks (Nr. 1, 11. lpp.)