Latvijas nākotni veidos polītiķu jaunā paaudze : Atskatoties uz Veco, palūkojoties uz Jauno gadu
Apskatīt komentārus (0)


28.12.2010

Latvijas nākotni veidos polītiķu jaunā paaudze

Atskatoties uz Veco, palūkojoties uz Jauno gadu

Pagājušā gada decembŗa nogalē laikrakstu Laiks un Brīvā Latvija redakcija rīkoja tradicionālo apaļā galda diskusiju. Sarunā par aizvadītā gada svarīgākajiem notikumiem  piedalījās mūsu apskatnieki Kārlis Streips, Sallija Benfelde, Ojārs Celle, kā arī Tirgus un sociālo pētījumu centra Latvijas fakti direktors  Aigars Freimanis. Diskusiju vadīja laikrakstuLaiks un  Brīvā Latvija galvenā redaktore Ligita Kovtuna, pierakstīja Pēteris Karlsons.

Diskusijas dalībniekus aicinājām izteikt  viedokli par aizvadītā gada svarīgākajiem notikumiem Latvijas polītiskajā un saimnieciskajā dzīvē.

Budžets un valdības stabilitāte

Pēteris Karlsons: Budžets un valdības stabilitāte ir nešķiŗami jēdzieni. Ja Saeima neapstiprina budžetu, valdība krīt. 2011. gada budžeta projekts tapa lielā steigā un pirmajā lasījumā Saeimā tika apstiprināts.

Kārlis Streips: Sliktākais šajā jautājumā ir tas, ka polītiķi atkal meloja. Pirms Saeimas vēlēšanām mums tika stāstīts, ka budžeta konsolidācijā viena trešdaļa būs nodokļu paaugstināšana un divas trešdaļas struktūrālās reformas un izdevumu samazināšana. Pēc vēlēšanām izrādījās, ka notiek pretējais. Nav saprotams, kāpēc valdība nespēj veikt iekšējās reformas. Vai tad katrai ministrijai un katrai iestādei vajadzīgs savs grāmatvedības departaments, un vai to nevar darīt centrālizēti? Juridiskie jautājumi ir viens, bet finanču dati ir finanču dati. Nekas nav darīts ministriju skaita samazināšanai.  Dažas slēgtās skolas un slimnīcas neko daudz nedod budžeta stabilizēšanā. Nav nopietni domāts par uzņēmumu pārdošanu, lai iegūtu naudu. Nodokļi tiek paaugstināti otro gadu pēc kārtas. Grūtā situācijā nonākuši uzņēmēji, jo viņi nevar zināt, vai kādā brīdī atkal netiks grozīts nodokļu kodekss. Pagājušajā gadā vēlā nakts stundā lielā steigā sasauktā sēdē uzņēmējiem pateica: mēs gribam jūsu investīcijas, bet mēs neteiksim, kādos apstākļos jūs strādāsit.

Sallija Benfelde: Ir dzirdēta atvainošanās, ka situācija neesot pilnīgi izpētīta un solījumi balstīti uz smiltīm. Ja uz budžeta veidošanu skatās abstrakti, tad neko daudz nebūtu ko piebilst. Budžets jāsabalansē, ir jāsamazina budžeta deficits utt. Manuprāt, šis budžets tiek veidots, nerēķinoties ar to, kam tas domāts. Saka – budžets domāts valstij. Kā kādam mechanismam, motoram, kuŗā jāielej benzīns un kuŗš jāieeļļo.  Bet valsts – tie esam mēs visi. Un kam ir vajadzīgs šis motors, kas tāpat vien darbosies? Motors vajadzīgs mums visiem, lai mēs dzīvotu. Ja raugāmies no šāda viedokļa, tad budžets neizskatās visai labi. Palūkosimies uz veselības budžetu. Tas ir bijis  un ir pārāk mazs, mazākais ES valstīs. Bet ar to budžetu, kas ir patlaban, var izdarīt daudz vairāk. Parallēli budžeta apcirpšanai  vajadzīgas pārmaiņas veselības aprūpes menedžmentā, lai nauda tiktu izlietota tiem mērķiem, kam tā domāta, – slimiem cilvēkiem. Tas visu laiku tiek ignorēts. Rīkojas ar kaut kādiem abstraktiem skaitļiem, aprēķiniem, neievērojot, kam domāta veselības aprūpe. Diemžēl iepriekšējo gadu valdības un arī pašreizējā valdība šajā jautājumā nav mainījušas absolūti neko.

Aizbrauksim tepat pie kaimiņiem – igauņiem. Igaunijā veselības aprūpes sistēma darbojas pēc tiem pašiem menedžmenta principiem, kādi ir Eiropas Savienībā. Interesants piemērs. Iepriekšējā veselības ministra laikā Valkas pilsēta noslēdza līgumu ar savu „dvīņumāsu” Igaunijā – Valgu par to, ka Valga apkalpos Valkas slimniekus. Igauņiem ir cita pieeja veselības aprūpes problēmām.  Neizpratni radīja veselības ministra Juŗa Bārzdiņa  it kā teorētiski pareizais izteiciens, ka cilvēku veselība daudz lielākā mērā ir atkarīga no sāls lietošanas nekā no slimību skaita. Mums redzeslokā jāpatur slimie cilvēki, kuŗiem palīdzība vajadzīga šodien. Vai tad tas nav absurds, ka pat Stradiņa slimnīcā ar „ātrajiem” atvestam infarkta slimniekam gaitenī uz pieņemšanu jāgaida piecas stundas? Esot strādājis tikai viens dežūrārsts. Otram dežūrārstam algai nepietiekot  naudas. Valdes locekļiem alga gan toties ir tūkstošos. Lai tiktu pie ģimenes ārsta, nākas gaidīt nedēļām ilgi.

Līdzīgas likstas  ar budžetu ir arī citās nozarēs. Valdības labā griba ir samazināt budžeta deficitu. Taču, līdzko nonākam līdz konkrētiem darbiem, mums pazūd cilvēks. Pazūd tas, kam vispār budžets ir domāts.

K. S. :  Ar ieteikumiem, kā samazināt valsts pārvaldes izdevumus, nākusi Latvijas Valsts banka, valdības sociālie partneŗi - Darba devēju konfederācija un Brīvo arodbiedrību savienība. Bet polītiķi sēž pie galda, smaida un māj ar galvu – jā, jā, jā. Tiklīdz speciālisti ir pa durvīm ārā, polītiķi atgriežas paši pie sava. Tā ir tāda kā Latvijas polītiķu ģenetiskā nespēja ieklausīties, ko saka speciālisti.

Aigars Freimanis: Dažs kas budžetā patiešām  šokē. Budžeta „papīros” ir ierakstīts punkts, ka nodokļus paredzēts iekasēt apmēram no 700 – 750 tūkstošiem cilvēku. Tas izklausās briesmīgi. Pagājušā gadā nodokļu maksātāju skaits bija ap 900 tūkstošu.  Minētais liecina par ēnu ekonomikas lielo īpatsvaru Latvijas ekonomikā. „Pelēkās naudas” apritei valsts netiek klāt. Valsts nav ieinteresēta uzturēt dialogu ar dažādām profesionālām grupām. Valdības vadītājam Valdim Dombrovskim piemīt daudz pozitīvu īpašību, taču tagad viņš ir atstāts par tādu kā starpnieku starp starptautiskajiem aizdevējiem un sabiedrību. Tas viss raisa nepatīkamas pārdomas, prātojot par nākamā gada budžetu. Mums bijuši krizes posmi – Baltijas bankas krize 1995. gadā, Krievijas defolts 1998. gadā,  Andŗa Škēles budžeta konsolidācijas plāni u. c., taču neatceros nevienu gadu, kad valsts eksistence būtu atkarīga no nākamā gada budžeta. Bija citi temati, par ko runājām, – kultūra, izglītība, zinātne.

Tagad runājam tikai par budžetu, jo valdības naudas maks kļuvis plāns. Turklāt par budžetu vēl jau viss  nav pateikts. Kāpēc no iepriekš  plānotās budžeta konsolidācijas summas ( 300 vai 400 miljoni – summas tiek minētas dažādas) pēkšņi parādījās 280 miljoni. Pēc tam bija priecīgas ziņas, ka viss ir labāks, nekā iepriekš prognozēts. Tagad  gan neviens  Vienotības polītiķis neslēpj, ka janvārī vai februārī budžets būs jāpārskata. Tas rada nepatīkamas izjūtas par cilvēku godīgumu. Milzīgs  daudzums naudas atrodas pelēkajā zonā par nesamaksātajiem nodokļiem.

Ojārs Celle.: Esmu  novērojis, ka daudzos gadījumos pircējam netiek izsniegti čekiņi.

K. S. : Vēl kas raksturīgs mūsu polītiķiem. Finanču ministrija paziņoja, ka no ēnu ekonomikas apkaŗošanas 15 miljonu latu vietā jāiekasē 60 miljoni, nepaskaidrojot, kā tas notiks.

O. C.: Tie cilvēki, kuŗi par to runā, zina, kur tā nauda aiziet.

Akmens metams arī sabiedrības dārziņā. Mēs slimojam ar fantastisku atmiņas zudumu. Polītiskā atmiņa ilgusi tikai piecas minūtes. Saeimā atkal ievēlēti tie paši „vecie vēži”. Atkal redzam Andri Šķēli un Aināru Šleseru. Nedomāju, ka jāiet demonstrācijās kā Parīzē, taču aktīvākiem vajadzētu būt.   Sabiedrība ir pārāk inerta.

A. F.: Manuprāt, cinisms ir veselīguma pazīme. Esmu vienmēr bijis pārliecināts, ka Latvijā ir labi veidota struktūrēta pilsoniskā sabiedrība, kas tapusi padomju laikā. Toreiz bija iešana demonstrācijās, pareizu vārdu sacīšana pareizajās vietās, mēles pievaldīšana zināmu cilvēku klātbūtnē. Taču savā vidē viss bija precīzi sakārtots. Bija paziņas, bija „blats”, kas deva iespējas saņemt  labāku apkalpošanu frizētavā, labāk iekārtot bērnu skolā utt. Sistēma tika labi uzturēta no valsts puses. Radošā inteliģence bija elitāra sabiedrības grupa, kas konformiski kalpoja, bet tas bija tāds sabiedrības modelis. Un šī modeļa mantiniece  - pilsoniskā sabiedrība iesoļoja tagadējā Latvijā. Taču neradās sajūta, ka kādam jāuzņemas atbildība par valsti. Izdevīgi ir izmantot to pašu modeli, ļaujot tā dēvētajai elitei darboties pašai par sevi un mierīgi attīstīt šīs pašas attiecības, kuŗu dēļ nav vērts iet demonstrācijās.

S. B.:  Dombrovskis atstāts kā godīguma izkārtne. Un tas, kas notiek aiz izkārtnes, ir to interesēs, kuŗi tur darbojas.     

O. C.:  Runājot par cilvēkiem un budžetu, – cilvēki ir tauta, budžets ir valsts organizāciju plānots un īstenots veids, kā valsts var eksistēt. Budžets nav domāts cilvēkiem, bet valsts organizātoriskai valdīšanai. Cilvēks no šīs formulas pazūd kaut kur sāņus. Viņš ir, bet jautājums ir par valsti,  nevis par cilvēkiem.

Diskusijas dalībnieki runā  par valdības nespēju. Valdības vadītājs Valdis Dombrovskis ir labs cilvēks, kas labi domā un labi mēģina darīt. Bet viņam nav pienācīga atbalsta. Savos centienos Dombrovskis ir diezgan vientuļš. Bieži ir tā, ka Ministru prezidents pret kaut ko atduŗas un ir spiests atkāpties, nedabūjot jautājumu „cauri”.

Par ministrijām. Katrā normālā valstī ir algu sistēma, kas attiecas uz visiem ierēdņiem. Amerikā ir skaidri definēts, kādā grupā katrs ierēdnis atrodas un cik liela ir viņa alga iesākumā un pieaugums vēlāk pēc izdienas gadiem. ASV valsts ierēdņu algas parasti ir zemākas nekā privātajā sektorā. Pie mums ir otrādi - valsts ierēdņi augstāk atalgoti. Arguments – ja viņiem nebūs lielas algas, tad viņi ies prom. Amerikā valsts ierēdnis ir nodrošināts, viņš savā vietā sēdēs līdz pensijai. Viņam būs veselības apdrošināšana un viss pārējais, kas privātajā sektorā varētu arī nebūt. 

Katrā  ministrijā ir sava veida maza anarchija. Finanču ministra amatu atstājot, Einars Repše pēdējā mirklī izdeva rīkojumu visiem ierēdņiem paaugstināt algu par 14%. Tā ministrs nedrīkstētu rīkoties. Tā ir anarchija. Ja tā rīkosies arī citi ministri, kur mēs nonāksim?

K. S.: Saeima nobalsoja, ka šogad ierēdņiem atkal var sākt maksāt bonusus.

O. C.: Saeima strādā to cilvēku interesēs, kuŗi pašlaik ir pie varas. Nav kārtības, un neviens to nevar ieviest. Vienalga, ko Valsts kontroliere Ingūna Sudraba saka, neviens viņā neklausās. Citās valstīs ir iestādījumi, kas ievieš kārtību.

Vairāk lasiet laikrakstā Laiks (Nr. 1, 11. lpp.)