Atvadu vārdi
Apskatīt komentārus (0)


01.11.2011

Atvadu vārdi

Atkal viena darbīgas latvietes sirds ir stājusies. Helēnas sirds. No mums aizgājusi fotomāksliniece un sabiedriskā darbiniece Helēna Nukša-Hofmane.

Vēl dzirdu Tavu balss tembru, redzu Tevi sejā un mūždien aktīvā darbībā. Kad pirmo reizi 1973. gadā satikāmies Rīgā, kā tagad atceros, ko nodomāju – cik apbrīnojami vitāla personība Tu esi, kas pasaules vējos nav zaudējusi savu latgaliski latvisko raksturu. Dzīve svešā zemē nav spējusi Tevī ko īpaši mainīt.

1944. gada septembrī Tu kopā ar vecākiem aizgāji no Ludzas apriņķa „Varkaļu“ mājām tik vien ar to, ko rokā var paņemt, ar smagu psīcholoģisku nastu, ko trīspadsmitgadīgai meitenei droši vien bija grūti izturēt. Tavs tēvs bija gleznotājs, bet māte skolotāja un mazpulku vadītāja. Tādēļ, lai nenonāktu Sibirijā, mājas nācās pamest.

Otrā pasaules kaŗa beigas Tu sagaidīji Vācijā, Tīringas kalnos. No tiem laikiem, kad biji bēgļu nometnē Vācijā, man ir saglabājusies Tevis dāvinātā relikvija – piespraude – zaudētās Latvijas karodziņš. Tad vēlāk ceļojums no Eiropas amerikāņu armijas transporta kuģī uz ASV.

Pēc pēdējās fotoizstādes dzimtenē 2003. gadā, Latvijas fotografijas mūzejā atrodas tikai trīs Helēnas Nukšas darbi un īss, pašrocīgs atskats par fotografijas lomu savā dzīvē. Iespējams, ka interese par fotografiju no tēva iesēta, jo viņš, vēl Latvijā būdams, esot fotografējis savas jaunsaimniecības sākumus un fotodokumentēšanas procesu turpinājis,  visu trimdas ceļu iedams. 

Helēna mūzejā atstātajās piezīmēs raksta: „Es pati ar fotografiju saindējos 1960. gadu vidū, kad pa vakariem Kalifornijas universitātē studēju mākslas vēsturi un dizainu. Otrā semestra dizaina instruktors bija mākslas fotografs, kas mani ar viltu ievilināja savā klasē, kur studenti tovakar rādīja savus semestŗa beigu darbus. Visu vakaru nosēdēju apaļām acīm un pierakstījos nākošajā foto iesācēju klasē. Fotografija kļuva par manu sirdslietu. Kalifornijas universitātes mākslas nodaļā varēja mācīties dažādas fototechnikas – no t.s. tiešās fotografijas līdz foto ofortam, foto sietspiedei, foto skulptūrai, dažādai fotoattēla pārveidošanai darbnīcā un senu laiku izbijušām fototechikām. Man iepatikās vecmodīgā Arabijas gumijas/dichromāta technika. Izstādos kopš 1967. gada. Ir bijušas kādas desmit solo izstādes ar vienu vai diviem citiem fotografiem. Esmu piedalījusies grupu izstādēs, galvenokārt ASV no krasta līdz krastam, bet arī Tobago salā, Vācijā, Latvijā. Visvairāk man patīk fotografēt cilvēku ķermeņus, rokas, kapsētas un Latviju – un tagad iespējams fotografēt arī manu Latgali.“

Es nezinu, vai Tu uz mūžu paliksi svešumā, vai tagad pēc daudziem prombūtnes gadiem atgriezīsies dzimtajā pusē. Tie, kas ar kuģiem  1944. gada rudenī neziņā atstāja miglaino Latvijas krastu, tagad atlido urnās, lai  paliktu dzimtenes zemē.  Neatkarīgi no tā ilgāk par mums, kas Tevi atceras, dzīvos Tevis veidotās mākslas fotografijas un patiesi sirsnīgā izpalīdzībā veiktais sabiedriskais darbs visa mūža gaŗumā. Būvējot un noturot latvietības ēku svešumā. Tu esi bijusi daudzu Amerikas kontinenta Latviešu Dziesmu svētku dalībniece un mākslas izstāžu organizētāja.

To, ko es te vēstu lasītājiem, Tu droši vien būtu pratusi uzrakstīt labāk. Kā savos „apkārtrakstos“, kas kādreiz pienāca reizi gadā, tad jau retāk. Tu tajos prati tik optimistiski un skaisti aprakstīt savas un Rūda likstas iepriekšējā gada gaŗumā. Šogad vēstules no Tevis nebūs, jo tagad esi  brīva no visiem pienākumiem, dzīves jaukajām dienām un arī likstām.

Gunārs Janaitis