LV
 TAVS LATVIEŠU LAIKRAKSTS ĀRPUS LATVIJAS / In Memoriam

 

 

 

 

 

PASŪTINI LAIKRAKSTU ŠEIT

 

  TAS IR DROŠI UN ĒRTI!


 

--> 

LAIKS IR VĒRTĪBA

ABONĒŠANA

SLUDINĀJUMU IZCENOJUMS

Ņujorkā kopš 1949.gada iznākošais laikraksts LAIKS  ir plašākais latviešu izdevums ārpus Latvijas. Ievietojot sludinājumu, jūs sasniedzat (vai sasniegsit) vairāku tūkstošu lielu lasītāju auditoriju ASV, Kanādā un citviet pasaulē. 

LAIKS iznāk reizi nedēļā. Četras reizes gadā – „Jauno Laika” krāsains pielikums.

Ik nedēļu

  • Ziņas par latviešu sabiedrisko dzīvi Amerikā un citās mītņu zemēs; 
  • O.Celles, P.Goubla, F.Gordona, K.Streipa, S.Benfeldes, D.Mjartāna komentāri par notiekošo Latvijā un starptautiskajā politikā; 
  • Intervijas ar latviešu sabiedriskajiem darbiniekiem; 
  • Ekonomistu un kultūras apskatnieku vērojumi un vērtējumi; 
  • Ceļojumu apraksti un sporta jaunumi.

JAUNO LAIKS

  • Jauniešu komentāri un viedokļi par latviešu sabiedrības nākotni ASV un citās mītņu zemēs;
  • Amerikas Latviešu Jaunatnes Apvienības lapa;
  • Pasākumi ASV un Kanādā;
  • Intervijas ar jaunajiem māksliniekiem, mūziķiem un sportistiem;
  • Informācija par vasaras nometnēm Ziemeļamerikā;

  • Padomi par dzīvošanu un mācībām Latvijā. 

 


Textbook125x125

 

 

  


 

 

  


 
Visas ziņas
TAVS LATVIEŠU LAIKRAKSTS ĀRPUS LATVIJAS
Ģertrūdes iela 27,
Rīga,LV-1011
Latvija
+371 67326761
+371 67326784
[email protected]

Laika birojs ASV:
Tālr:. 727-385-4256

Sarīkojumu un dievkalpojumu ziņas:
Inese Zaķis
e-pasts: [email protected]

 

20143

Guna Ikona-Krūmiņa
Apskatīt komentārus (0)


27.12.2011


Guna Ikona-Krūmiņa

1922.25.I.Rīgā – 2011.13.XII.Toronto

 

Nesagaidījusi savu 90. dzimšanas dienu, lidojumu beigusi dzejniece un māksliniece Guna Ikona-Krūmiņa.

 

„Lidojums” – tā saucas viņas grafikas cikls, kas tapa 1970. gadu vidū. Tas man šķita ļoti piemērots arī grāmatai, kuŗu savulaik viņa uzaicināja uzrakstīt par viņas daiļradi mākslā un kas ieraudzīja dienas gaismu 2010. gadā. Gunas Ikonas-Krūmiņas dzīve arī ir bijis lidojums pāri zemēm, telpai, piepildījumu meklējot.

 

Kad ierados Toronto iepazīties ar mākslinieci un dzejnieci, es vairs nesastapu stalto sievieti, kāda viņa redzama agrāku dienu fotografijās. Guna Izolde, šos vārdus viņai bija devuši vecāki, Guna Ikona ir viņas dzejnieces pseudonims, bet kā Guna Ikona-Krūmiņa viņa parādījās mākslas izstāžu katalogos, tomēr bija saglabājusi savu brieduma gadu neatkarīgo, lepno garu, pašapziņu un pašcieņu. Guna līdzinājās viņas iemīļotajai kaķenītei Minītei – gāja, kur vēlējās, darīja, ko uzskatīja par pareizu, sprieda par pasauli un ļaudīmneatkarīgi no citu domām.  

 

To, ka viņa būs dzejniece, Guna zināja kopš bērnības, tam cītīgi gatavojās. Kaut arī, vēl Rīgā dzīvodama, viņas zīmējumus slavēja zīmēšanas skolotājs gleznotājs Ārijs Skride un viņa kaŗa gados apmeklēja Leo Svempa privātstudiju, taču māksla jauno sievieti ne visai interesēja. Vācijas bēgļu nometņu laikā Eslingenā viņa mācījās pie Ludolfa Liberta, meistars pat uzteica viņas krāsu izjūtu. Arī tad dzeja aizņēma viņas domas. Pārceldamās uz dzīvi Kanadā, līdz 1968. gadam Guna bija spiesta strādāt maizes darbu, kamēr brīvajā laikā apmeklēja Mākslas studiju pie V. Vintera (W.Winter) un nopietni pievērsās dzejai. 1971. gadā Guna Ikona saņēma Daugavas Vanagu Globālo balvu par vēl neiznākušo dzejoļu krājumu „Kodols”, kas nodrukātā veidā parādījās tikai gadu vēlāk. Viņas radošie spēki 1970. gados prasījās izteikties gan dzejā, gan krāsās. Viņa bija arī „Daugavas Vanagu Mēnešraksta” literārā redaktore, strādāja Latviešu ģimnazijā Toronto, piedalījās izstādēs ar allaž jauniem darbiem un nepārtraukti dzejoja kā latviešu, tā angļu valodā. Poētiskas rindas no viņas birtin bira. Kad pēdējo reizi ciemojos Vestminsteres ielā, Guna paspēja pastāstīt, ka ikkatru dienu rodoties pa dzejolim, viņa jau domājot par nākamo grāmatu.

 

Viņas dzeja nebija tradicionālā lirika četrrindēs un ar atskaņām kā mūsu klasiķiem. Guna vārsmoja un lauza rindas tāpat kā dzīvoja – neatkarīgi, pēc saviem likumiem. Sadzīve un sīkas vai sentimentālas emocijas nebija viņas daļa. Viņa domas lidoja plašumos, meklējot filozofisku vispārinājumu. Tāda bija arī viņas māksla – sākusi ar portretiem, koku, ziedu vai Minītes skicējumiem, līdz nonāca pie mikrokosma un vēlāk Visumu visaptveŗošajām problēmām. Viens no pēdējiem darbiem bija gleznojums „Saule”, kas uzskatāms par apoteozi Latvijai. Guna Ikona-Krūmiņa vienmēr bijusi dziļi nacionāli noskaņota. Viņa ticēja dzimtenes neatkarībai pat tad, kad daudziem tas bija kļuvis par tukšu polītisku saukli. Viņa iestājās pat partijā Tēvzemei un Brīvībai, no kuŗas izstājās, kad tā laipoja, mainīja krāsas. Guna tas nebija pieņemami – viņa nenodeva savus ideālus.

 

Viņa nebija visiem ērta –savu nostāju nemainīja un savu patiesību aizstāvēja, lai kādas būtu konsekvences. Bet nu jau Guna Ikona-Krūmiņa dzejo un glezno Aizsaules dārzos, atstādama mākslinieku Edgaru Krūmiņu vienu. Viņi savā starpā mūždien ecējās, taču rūpējās viens par otru. Ko tur brīnīties, ja kopā jau bija nodzīvoti 35 gadi. Vecums bija pienācis ar nevarību un slimībām, kad otra atbalsts ir tik nepieciešams, un viņi palīdzēja viens otram. Palīdzība bija kļuvusi par spieķi tālākam ceļam. Tagad Edgaram būs jāiet vienam.

 

Dziļā cieņā noliecot galvu Gunas Ikonas-Krūmiņas mūža priekšā un izsakot līdzjutību Edgaram Krūmiņam

 

Māris Brancis




      Atpakaļ

atstāj tukšu: atstāj tukšu:
vārds:




Ievadiet drošības kodu:

Visual CAPTCHA