Guna Ikona-Krūmiņa
Apskatīt komentārus (0)
27.12.2011
Guna Ikona-Krūmiņa
1922.25.I.Rīgā 2011.13.XII.Toronto
Nesagaidījusi
savu 90. dzimšanas dienu, lidojumu beigusi dzejniece un māksliniece Guna
Ikona-Krūmiņa.
Lidojums
tā saucas viņas grafikas cikls, kas tapa 1970. gadu vidū. Tas man šķita ļoti
piemērots arī grāmatai, kuŗu savulaik viņa uzaicināja uzrakstīt par viņas
daiļradi mākslā un kas ieraudzīja dienas gaismu 2010. gadā. Gunas
Ikonas-Krūmiņas dzīve arī ir bijis lidojums pāri zemēm, telpai, piepildījumu
meklējot.
Kad
ierados Toronto iepazīties ar mākslinieci un dzejnieci, es vairs nesastapu
stalto sievieti, kāda viņa redzama agrāku dienu fotografijās. Guna Izolde, šos
vārdus viņai bija devuši vecāki, Guna Ikona ir viņas dzejnieces pseudonims, bet
kā Guna Ikona-Krūmiņa viņa parādījās mākslas izstāžu katalogos, tomēr bija
saglabājusi savu brieduma gadu neatkarīgo, lepno garu, pašapziņu un pašcieņu. Guna
līdzinājās viņas iemīļotajai kaķenītei Minītei gāja, kur vēlējās, darīja, ko
uzskatīja par pareizu, sprieda par pasauli un ļaudīmneatkarīgi no citu domām.
To,
ka viņa būs dzejniece, Guna zināja kopš bērnības, tam cītīgi gatavojās. Kaut
arī, vēl Rīgā dzīvodama, viņas zīmējumus slavēja zīmēšanas skolotājs gleznotājs
Ārijs Skride un viņa kaŗa gados apmeklēja Leo Svempa privātstudiju, taču māksla
jauno sievieti ne visai interesēja. Vācijas bēgļu nometņu laikā Eslingenā viņa
mācījās pie Ludolfa Liberta, meistars pat uzteica viņas krāsu izjūtu. Arī tad
dzeja aizņēma viņas domas. Pārceldamās uz dzīvi Kanadā, līdz 1968. gadam Guna
bija spiesta strādāt maizes darbu, kamēr brīvajā laikā apmeklēja Mākslas
studiju pie V. Vintera (W.Winter) un
nopietni pievērsās dzejai. 1971. gadā Guna Ikona saņēma Daugavas Vanagu Globālo
balvu par vēl neiznākušo dzejoļu krājumu Kodols, kas nodrukātā veidā
parādījās tikai gadu vēlāk. Viņas radošie spēki 1970. gados prasījās izteikties
gan dzejā, gan krāsās. Viņa bija arī Daugavas Vanagu Mēnešraksta literārā
redaktore, strādāja Latviešu ģimnazijā Toronto, piedalījās izstādēs ar allaž
jauniem darbiem un nepārtraukti dzejoja kā latviešu, tā angļu valodā. Poētiskas
rindas no viņas birtin bira. Kad pēdējo reizi ciemojos Vestminsteres ielā, Guna
paspēja pastāstīt, ka ikkatru dienu rodoties pa dzejolim, viņa jau domājot par
nākamo grāmatu.
Viņas
dzeja nebija tradicionālā lirika četrrindēs un ar atskaņām kā mūsu klasiķiem. Guna
vārsmoja un lauza rindas tāpat kā dzīvoja neatkarīgi, pēc saviem likumiem.
Sadzīve un sīkas vai sentimentālas emocijas nebija viņas daļa. Viņa domas lidoja
plašumos, meklējot filozofisku vispārinājumu. Tāda bija arī viņas māksla
sākusi ar portretiem, koku, ziedu vai Minītes skicējumiem, līdz nonāca pie
mikrokosma un vēlāk Visumu visaptveŗošajām problēmām. Viens no pēdējiem darbiem
bija gleznojums Saule, kas uzskatāms par apoteozi Latvijai. Guna
Ikona-Krūmiņa vienmēr bijusi dziļi nacionāli noskaņota. Viņa ticēja dzimtenes
neatkarībai pat tad, kad daudziem tas bija kļuvis par tukšu polītisku saukli.
Viņa iestājās pat partijā Tēvzemei un
Brīvībai, no kuŗas izstājās, kad tā laipoja, mainīja krāsas. Guna tas
nebija pieņemami viņa nenodeva savus ideālus.
Viņa
nebija visiem ērta savu nostāju nemainīja un savu patiesību aizstāvēja, lai
kādas būtu konsekvences. Bet nu jau Guna Ikona-Krūmiņa dzejo un glezno
Aizsaules dārzos, atstādama mākslinieku Edgaru Krūmiņu vienu. Viņi savā starpā
mūždien ecējās, taču rūpējās viens par otru. Ko tur brīnīties, ja kopā jau bija
nodzīvoti 35 gadi. Vecums bija pienācis ar nevarību un slimībām, kad otra
atbalsts ir tik nepieciešams, un viņi palīdzēja viens otram. Palīdzība bija
kļuvusi par spieķi tālākam ceļam. Tagad Edgaram būs jāiet vienam.
Dziļā
cieņā noliecot galvu Gunas Ikonas-Krūmiņas mūža priekšā un izsakot līdzjutību
Edgaram Krūmiņam
Māris Brancis