Hilda Prince nu jau tālēs…
Apskatīt komentārus (0)


18.10.2011

Hilda Prince nu jau tālēs…

Rudens. Iepretim manam logam kuplo bērzs, nu jau ietērpies dzeltenā rotā; vakar uzpūta vējš, un cita pēc citas lejup lidinājās lapas. Tā vien izskatījās, ka bērzs birdina asaras. Tajā brīdī no Nacionālā teātŗa man piezvanīja Rita Melnace un pavēstīja skumju ziņu – aizsaulē aizgājusi aktrise Hilda Prince-Uršteina vai vienkārši Hildiņa. Tad tāpēc tas bērzs raudāja, un arī man acīs sariesās asaras: Hilda Prince bija pēdējā kādreizējā Nacionālā teātŗa pārstāve, visi no viņas kādreizējās aktieŗu audzes jau pārcēlušies citos platuma grados, nu aiziet viņa. Gaiša, starojoša!

Atceros 1990. gadu. Nacionālajā teātrī bija iestudēta Anšlava Eglīša luga „Bezkaunīgie veči”. Teātŗa vadība uzaicināja Hildu Princi viesoties Zuzannas lomā. Tā viņai nebija sveša, jo Zuzannu viņa bija tēlojusi 1971. gadā Amerikas Latviešu teātŗa Vašingtonas ansamblī. Gadi bija aizritējuši, un Hildiņu māca šaubas, vai piedāvājumu vēlreiz kāpt uz Nacionālā teātŗa skatuves pieņemt, un tad Anšlavs Eglītis viņai bija devis pēdējo uzmundrinājumu, sacīdams: „Tev jāspēlē!” Un viņa spēlēja! Tā bija brīnišķa atgriešanās uz skatuves, kur viņa pirmo reizi bija uznākusi 1939. gadā. Toreiz Nacionālā teātŗa direktors bija Jānis Grīns. Pēc nopietnām pārrunām jauno meiteni uzaicināja kļūt par šī teātŗa aktrisi, un viņa uzsāka savu skatuves dzīvi.

Lomas sākumā nebija lielas, savā pirmajā izrādē viņa bija viena no dāmām Elīnas Zālītes lugā „Rudens rozes”, ko iestudēja Jānis Zariņš, tad A. Brigaderes „Princesē Gundegā” – Zīle, bet M. Zīverta drāmā „Cilvēks grib dzīvot” viņai tika iedalīta lomiņa bez vārdiem – jauna dāma, kas atnāk pie slavenā rakstnieka Morisa Mersjē un lūdz viņa autografu. Zīverts vēlāk šo īso skatiņu nosvītroja, un Hilda Prince man reiz sacīja: „Manas pirmās lomas vairs nav, ir tikai foto uzņēmums.” Kaut arī lomas bija nelielas, Hilda uz skatuves dzīvoja ar laimes un prieka izjūtu. To vairoja arī patiesa mīlestība. Viņa bija agri apprecējusies, nomainījusi savu igaunisko uzvārdu Kokamegi un kļuvusi par Princi, taču laulība drīz vien izjuka, un no tās palika tik vien kā skatuves uzvārds. Nacionālajā teātrī Hildas dzīve savijās ar Osvalda Uršteinua dzīvi. Sākās skaisti, kaut grūti, bet laimīgi gadi.

1944. gadā nācās atstāt dzimteni, nesot uz rokām mazo meitiņu Andu. Vācijā gaidīja darbs pašu dibinātā un veidotā Mērbekas latviešu teātrī, un nu viņa varēja nospēlēt lomas, kas Latvijā vēl nebija lemta – viņa bija Olīvija V. Šekspīra „Divpadsmitajā naktī”, Matilde R. Blaumaņa „Pazudušajā dēlā”, Serbinete Moljēra „Skapēna nedarbos”, bet, kad Mērbekā Uršteins iestudēja Anšlava Eglīša „Kazanovas mēteli”, Hilda Prince iepazinās ar Anšlavu un Veroniku. „Tad es iemācījos abus šos cilvēkus iepazīt un cienīt, un šī cienība ar gadiem ir augusi augumā. Kaut vairāk būtu tādu cilvēku!” Tā kādā sarunā man reiz teica Hildiņa. Veroniku Janelsiņu ar Hildu saistīja abu igauniskā izcelsme. Vēstulē Uršteina kundzei Veronika Janelsiņa rakstīja: „Man Jūs patiesi esat tuva savas igauņu izcelsmes dēļ.” Taču pienāca brīdis, kad nācās atvadīties no Anšlava Eglīša, un vēstulē Hilda Prince rakstīja: „Cik skumji, domājot par lielo zaudējumu – mūsu vidū vairs nebūs iemīļotā un cienītā Anšlava Eglīša. Viņš bija neparasta personība.” Sagadījās, ka uz skatuves Princei vairākkārt nācies tikties tieši ar Anšlava Eglīša tēliem, – tā bija jau minētā Zuzanna, viņa iejutās Omartija kundzes tēlā, tad pārvērtās elegantajā, pašapzinīgajā Jolantā Durbē.

Pēc Osvalda Uršteina aiziešanasa aizsaulē Amerikas latviešu teātŗa Vašingtonas ansambļa darbība apsīka, toties biežāk Hilda Prince varēja iegriezties Rīgā. Viņa patiesi mīlēja šo pilsētu, sekoja līdzi Rīgas teātŗu dzīvei. Parasti, viesojoties Rīgā, Hildiņa apmetās pie Lilijas Dzenes, un tur ar viņu tikos arī es. Daudz runājām par teātri, par Hildas kādreizējiem kollēgām un tēlotajām lomām – par Smeraldīnu K. Goldoni komēdijā „Divu kungu kalps”, Vešerieni R. Blaumaņa drāmā „Ugunī”, Ievu drāmā „Indrāni”, kā arī par pļāpīgo Trīni „Trīnes grēkos”. Trīnes raksturu veidojot, aktrise bija atradusi varbūt ārēju, bet lomai īsti atbilstīgu paņēmienu – lielajai tērgātājai mutē ieliekot īpašu mākslīgo zobu plati. Vienmēr apbrīnoju Hildas Princes daudzveidību.

Vai uz skatuves Hilda Prince guva pilnīgu piepildījumu? Laikam gan tikai retam aktierim tas laimējas. Teātris deva spēku izturēt, gandarījumu, prieku, bet daudzas lomas palika nenospēlētas. Aktrise pati reiz atzinās: „Mani nekad nav vilinājušas tādas lomas kā Baiba vai Laimdota, es nezinu, ko ar viņām iesākt, mani vienmēr vilinājušas tādas sievietes, kam ir spēks, man ļoti patika arī raksturi. Ļoti tuva man ir Raiņa Ārija, mans sapnis bija nospēlēt lēdiju Makbeti. Manas klusās vēlmes diemžēl nav piepildījušās.”

Droši vien – daudz kas palicis nepiepildīts, taču Hildiņa nemēdza žēloties un vaidēt, kaut arī dzīve viņu nav lutinājusi: nācās zaudēt dzīvesbiedru Osvaldu Uršteinu, un sirdī palika sāpīgs tukšums, pašos spēka gados no dzīves aizgāja mīļotā meita, aktrise Anda, vajadzēja pārdot māju, kuŗā viņa bija nodzīvojusi četrdesmit piecus gadus, cita pēc citas viņu vajāja slimības, un tomēr Hilda Prince izstaroja garīgu gaišumu un saglabāja savu eleganci. Ar viņu tiekoties, sapratu, ko īsti nozīmē būt neviltotai, īstai dāmai. Mūža novakarē Hildas Princes sapnis un ilgošanās bija vēlreiz atbraukt uz Rīgu, aiziet uz savu Nacionālo teātri. Tas diemžēl vairs nebija iespējams, jo gadu nasta bija pamatīga. Bet nu jau viņa var tikties ar saviem mīļajiem – ar Osīti un Andiņu, ar Anšlavu un Veroniku, ar Liliju Dzeni un Kārli Sebri. Cik liela ir aizgājēju rinda! Un to atgādina dzeltējošais bērzs, nometot vienu lapu, otru, trešo… Drīz būs ziema.

Viktors Hausmanis