Lai mēs ikviens tā mīlētu Latviju...
Apskatīt komentārus (1)


27.11.2017

Lai mēs ikviens tā mīlētu Latviju...

Nule, valstssvētku mēnesī, š. g. 5. novembrī Mūžībā aizgāja mūsu uzticamā lasītāja un autore Aina Rodriquez-Mata  (1918.12.11. –  2017.05.11.). Viņa tik ļoti gribēja savu simtgadi nosvinēt kopā ar Latvijas svētkiem...

Aizvadītajā vasarā saņēmu  viņas pēdējo rakstīto vēstuli: “Ceru, ka būsi arī manā 100. dzim­šanas dienā, ko svinēšu kopā ar Latviju un, ja Dievs dos, varbūt Rīgas pilī kopā ar Prezidentu un citiem simtgadniekiem. Kaut arī nespēcīga, tomēr vēl kustos, tikai gaŗākus gabalus man jāveic ratiņkrēslā. Bet tik ļoti vēl gribētos redzēt manu dzimto zemi!!!”

Ainu allaž dēvēju par “praktisko patrioti” – kad cilvēks dara to, kas ir viņa spēkos, bet – galvenais – necieš klusu. Kolīdz Latvija bija brīva, Aina bija klāt, un viņas  Rūpniecības ielas dzīvoklī valdīja dzīva rosība – te nāca ne tikai radi un draugi, arī tādas personas, kā zināmais baltiešu draugs, The Economist žurnālists Edvards Lūkass, jo – “ieejas karte” šeit bija  krietnums, patriotisms un patiesa dzimtenes mīlestība. Un nevis vārdos izteikta vien – tā bija jāpierāda darbos. Aina rādīja piemēru – lai arī pašas ģimene nebija bērniem svētīta, savas 95. dzimšanas dienas svinību viesiem dāvanas vietā viņa aicināja ziedot naudu ģimenēm, kuŗas vēlas bērnus, bet medicīniski iemesli to liedz.

Intervijā Laikam viņa teica: “Mūsu tautas demografiskā situācija ir traģiska – latviešu tauta izmirst. Dzimst maz bērnu, jo Latvijas latvieši tos nevar atļauties, cilvēki  aizbrauc no valsts. Kāda būs mūsu nākotne?! Tie šausmīgie 50 okupācijas gadi ir sabojājuši latviešu raksturu. Diemžēl. Un ko mēs varam sagaidīt, ja skolās nemāca Latvijas vēsturi. Esmu Ulmaņlaiku bērns, un tos gadus atceros kā gadus, kad nepiedzīvojām, piemēram, zagšanu. Durvis mūsu mājās bija neaizslēgtas, un es neatminos, ka jel kas būtu nozagts. Nevaru iedomāties, ka Ulmaņa valdībā kāds ministrs vai cits augsts ierēdnis būtu apzadzies. Pamatskolā jau no 4. klases mācīja Latvijas vēsturi, un es esmu pārliecināta, ka tieši tas mani padarīja par patrioti. Man izskaidroja, ka, 700 gadus būdami vergu tauta, latvieši tomēr saglabājuši savu kultūru, dabas mīlestību, darba tikumu un no mutes mutē to nodeva tālāk no paaudzes paaudzē. Vai tas nav brīnums?! Un to iespēja viena maza tauta Baltijas jūras krastā, diemžēl vienā sliktā vietā – vienā crossroad country,  kas pievilinājusi gan krievus, poļus, gan vāciešus un zviedrus. Visi gājuši cauri un pāri. Nu vai nav traģiski!”

Mēs visi, kas pazinām Ainu, viņu apbrīnojām – skaista, gudra, sakopta, vienmēr “formā”. Kad intervijā vaicāju, kā tas iespējams tik cienījamā vecumā, nodzirkstot skatienam, viņa atbildēja: “Paldies Dieviņam, pašai par lielu pārsteigumu, – fiziski jūtos gluži lieliski! Garīgi – esmu ļoti norūpējusies par Latvijas nākotni. Latviju izpārdod krieviem. Pēc manām domām, likums par uzturēšanās atļaujām pret nekustamā īpašuma iegādi Latvijā ir pašnāvība. Šobrīd okupē nevis ar tankiem, bet ar naudu, un tas ir briesmīgi. Par to  ir sašutuši arī mani draugi Amerikā un Spānijā. Ko es varu darīt?! Rakstu vēstules amatpersonām – tas man dod sirdsmieru, lai gan  es, protams, nezinu, vai kāds tās ņem vērā vai ne. Rakstu, kad  esmu ļoti laimīga un kad esmu ļoti nelaimīga, rakstu, kad esmu par kaut ko priecīga un kad esmu sašutusi. Kaut kas taču jādara!”

Un tā ikreiz – ikviena saruna aizvērpās nevis par pašas, bet par Latvijas likteni. Par savu grūto dzīves ceļu, kādu pazīst ikviens trimdinieks, Aina nekad nerunāja – tikai uz priekšu!  

“Un vēl – ik dienu  pateicos Dieviņam, ka viņš man devis raibu, notikumiem un pārmaiņām bagātu mūžu. Man dzīvē laimējās satikt brīnišķīgu spāņu vīrieti, kas bija mans vīrs, satikt daudz dažādu tautību draugu, ar dažu labu no viņiem mana draudzība ilgst nu jau 50 gadu un ilgāk. Varu pateikties e-pastam, ka man ir ļoti dzīva sarakste gan ar bijušajiem darbabiedriem, gan ar latviešu un ārzemju draugiem Madridē un Čikāgā, kur abi ar vīru pavadījām mūsu dzīves interesantākos un laimīgākos gadus.”

Kad Ainai jautāju, kāds tad īsti ir viņas lieliskā izskata noslēpums, viņa sev raksturīgajā šķelmīgumā atbildēja: “Divreiz dienā pucēt zobus un nebāzt degunu svešās darīšanās...” Tā, lūk!

Nedziestošs optimisms, gaišums un neaptverams garīgais spēks, izpratne, ieinteresētība valsts un cilvēku likteņos bija Ainas Rodriquez-Matas raksturotāji.

Viņa no sirds priecātos, ja šādu cilvēku starp latviešiem būtu daudz, daudz... īstenībā – visi!

Sit tibi terra levis!

Gaišā piemiņā paturot – 

Ligita Kovtuna, Brīvās Latvijas izdevēji un redakcija Rīgā