Sēro Latvijas katoļu baznīca un ticīgie
Apskatīt komentārus (1)
16.06.2010
Tā bija drūma ziņa, kas 2010. gada 18.
maijā iekļāvās tīmeklī un citos saziņas veidos, ka šai rītā mūžībā aizsaukts uzticīgais
dvēseļu gans Mons. Antons Smelters. Viņš atstāja silto prāvesta vietu trimdā
Ziemeļvācijā, Harpštetē un atgriezās Dzimtenē tautiešu aprūpē un Jēkaba
katedrāles biktskrēslā. Tas bija DIEVAM un TUVĀKAM uzupurēts mūžā nobeigums.
Antons Smelters dzimis 1923. gada 17.
janvārī Varakļānu pagasta Kokaru sādžā. Pēc Varakļānu pamatskolas beigšanas
viņš turpināja skolas gaitas vietējā ģimnazijā. Materiālās grūtības bija
lielas, jo tēvam bija maza saimniecība un bērniem svētīta ģimene. Taču tieši
šādās ģimenēs ir censoņi un Dieva svētība. Visa ģimene dzīvoja skaistu dzīvi un
centās tikt uz priekšu. Sākās kaŗa gadi. Nu Antonam bija jāiet Latviešu leģionāKaŗa beigās, atrodoties Vācijā, viņš
pats saprata, ka dzīvo kā sapostītā zemē vētras izmests. Vienmēr viņu vadījusi
dziļa smeldze: tiekties pēc labā, skaistā, patiesā un svētā. Tas viss apvienots
Augstākajā Labumā Dievā. Ceļš uz to priesteŗa ceļš. Smelters izvēlējās šo
ceļu. Ja ir izlēmts nevar vairs sēdēt un gaidīt. Par turpmāko viņš pats
stāsta: Vāciju es atstāju 1948. gada 28. janvārī bez derīgiem izceļošanas
papīriem, bez franču valodas un līdzekļiem es pārgāju Beļģijas robežu un
ierados pie bīskapa Sloskāna Skildē pie Antverpenes.
Jau otrā dienā bīskaps sāka mani
sagatavot priesterībai. Tas bija ilgs un smags, bet arī prieka un jaunas
atziņas pilns ceļš. Bīskapa skola bija pamatīga. Bez žēlastības viņš dzina manā
ierūsējušā galvā latīņu un franču valodu, bet manā sirdī īsto jēgu par
priesterību un garīgo dzīvi... Tikai 1956. gada 15. jūlijā Turnē katedrālē
beļģu bīskaps mani iesvētīja par priesteri.
Kad es vēl biju pēdējā teoloģijas
kursā, kādā sarunā bīskaps Sloskāns man atklāja, ka mans darbalauks būs Vācija,
jo prāvests R. Mutulis atkārtoti lūdzot sūtīt kādu jaunu latviešu priesteri uz
Vāciju, lai tas rūpētos par izkaisītiem latviešu katoļiem Ziemeļvācijā. Pēc
prāvesta Mutuļa neatlaidīgā lūguma man bija sagatavošanās jāpārtrauc un jābrauc
uz Vāciju, uz Osnabrikas diecēzi. Tur bīskaps bija ar mieru mani pieņemt tikai
ar vienu noteikumu, ja es piekrītu kādā vācu draudzē veikt kapellāna
pienākumus. Ziemeļvācijā izkaisītos latviešu katoļus es drīkstu aprūpēt tikai
savā brīvajā laikā. Kad 1958. gada 8. maijā es ierados Osnabrikā un pie
bīskapa mājas nejauši sastapu ģenerālvikāru, viņš man turpat uz vietas
paziņoja: Jūs esat norīkots par vikāru Dīpholcā. Prāvests Šmits jūs jau tur
gaida. (LKBV biļetens Druva, 129/5, 1986. g. septembrī.)
Kapellāna Antona Smeltera garīgās
aprūpes darbs ar šādiem noteikumiem prasīja uzupurēšanos, sasteigtu darbu un
dvēseļu aprūpi. Taču viņš bija apņēmies izturēt un darīt iespējamo tautiešu
aprūpē. Osnabrikas bīskaps ievēroja kapellāna centību un rūpes, taču tikai pēc
zināma laika viņu izraudzīja par prāvestu Harpšetetes draudzē, kas bija tuvāk
Brēmenei. Darba pienākumu bija vairāk, taču nu viņš varēja pats iedalīt un
visam iekārtot laiku. Sākumā tautiešu apmeklējumos kapellāns brauca ar
vilcienu, līdz varēja pats atļauties iegādāties auto.
Kad prāvests Miķelis Lizdiks bija
Vācijas latviešu katoļu garīgās aprūpes direktors, viņš latviešu katoļu aprūpes
darbu sadalīja trīs daļās. Katrs latviešu prāvests dabūja septiņas vācu
diecēzes, kuŗās viņiem bija jāaprūpē latviešu katoļi. Dienvidvācija ietilpa
prāvesta Mutuļa garīgās aprūpes darbalaukā ar sēdekli Minchenē; Vidusvācijā
aprūpi veica pats misijas direktors M. Lizdiks ar aprūpes centru visai Vācijai
Frankfurtē; Ziemeļvācijas septiņas diecēzes nonāca prāv. A. Smeltera aprūpē.
Tas bija pieņemams atrisinājums.
1962. gadā prāv. M. Lizdika iniciātīvā
un ar toreizējā latviešu katoļu misiju direktora prāv. R. Mutuļa atbalstu un
piekrišanu Vācijā nodibināja latviešu katoļu biedrību Druva. Sākuma gados
Druvas kapellāns bija pats prāv. M. Lizdiks, ar 1965. gadu pēc prāv. Lizdika
lūguma un ar Dr. K. Ruča piekrišanu kapellāna pienākumus uzspieda prāv. A.
Smelteram. Līdz ar trimdas latviešu katoļu garīgās dzīves vadītāja direktora
Richarda Mutuļa nāvi 1980. gadā aprūpes darbā radās grūtības: prāv. A. Smelteram
tika uzticēti jauni pienākumi. Viņš uzņēmās LKSA Dzintars Vācijas vienības
kapellāna pienākumus, un misijas vadītājs prelāts Dr. K. Ručs uzdeva viņam
vadīt latviešu katoļu aprūpi Vācijā. Apbrīnojama bija prāv. A. Smeltera vadība:
starp abu organizāciju locekļiem viņš veicināja labu kristīgo saticības garu.
1984. gadā LKBV Druva pilnsapulcē kapllānam A. Smelteram izteica pateicību
par lielo darbu, sevišķi par Apkārtraksta izdošanu (530 eks. ). Savukārt LKSA
Dzintars 1990. gada globālajā kongresā prāvestu A. Smelteru izraudzīja par
organizācijas goda biedru. Atzinība kur viņš pielika savu roku, viss veicās.
Sākot ar 1988. gadu, Latvijā sāka pūst
nedaudz brīvāki vēji, tie pamazām aizpūta stagnāciju, valsts vara pieļāva
atjaunot ieviest lūgšanu grāmatas un garīgo literātūru. Prāvestam radās
jaunas rūpes. Ar Druvas Apkārtrakstu viņš ievadīja līdzekļu ziedojumu
vākšanas akciju visos kontinentos, iesaistot Rīgas kūriju, vācu, austriešu u.c.
organizācijas. Svarīgi bija sagādāt papīru un citu nepieciešamo kūrijas preses
izdevumu atjaunošanai. Akcija sekmējās, bet tas prāvestam radīja jaunas rūpes:
nebija palīgu, kas visu droši nogādātu Rīgas Kūrijā. Prāvestam radās doma: Vai
nebūtu prātīgāk, ja es pats atgrieztos Latvijā, lai atlikušos priesterības
gadus ziedotu savai tautai. 1990. gada novembrī Rīgas Kūrijas bīskaps J.
Cakuls bija rakstījis Osnabrikas bīskapam un lūdzis atbrīvot prāv. A. Smelteru
no Harpštetes prāvesta amata Rīgas Mētropolijas vajadzībām. Bīskaps Averkamps
šo lūgumu ievēroja un iecēla prāv. A. Smelteru pat pensionāra godā.
Tikai 1991. gada janvāŗa beigās prāv.
A. Smelteram izsniedza vīzu uz trim mēnešiem. Tā 1991. gada 11. februārī pulksten
trijos no rīta prāv. A. Smelters kopā ar izvadītājiem svinēja savu pēdējo Sv. misu
Harpštetes Kristus Karaļa baznīcā. Pēc brokastīm viņš savā automašīnā ar smagu
piekabi devās ceļā caur Dāniju, Zviedriju un Igauniju uz Dzimteni, kur viņu
sagaidīja piederīgie, Rīgas Mētropolijas vadība un aprūpes darbs izmocītajā
Dzimtenē. Par to stāstīs Baznīcas prese...
Pēc prāvesta Antona Smeltera
atgriešanās Latvijā tautiešu garīgo dzīvi visā Eiropā vada monsinjors Pēteris
Dupats no Briseles.
Alberts Spoģis
Minsterē